Triju Baltijas valstu sprintā esam palikuši aizmugurē

2015. gada 30. aprīlis 00:01

Līdzīgi kā daudzi Latvijā dzīvojošie, arī aizkrauklietis Arnis Rudiņš 1990. gada 4. maijā radio klausījās izšķirīgo Augstākās Padomes balsojumu. Par Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas atjaunošanu no 201 nobalsoja 134 deputāti.

Arnis Rudiņš ilgus gadus nostrādājis Aizkraukles novada ģimnāzijā par matemātikas skolotāju. Deviņdesmito gadu sākumā viņš bija pilsētas padomes priekšsēdētājs. Apbalvots ar 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi, stāvējis Baltijas ceļā. “Tas viss šķiet tik sen bijis, ļoti tāls,” sarunas sākumā saka nu jau bijušais skolotājs.
Mērķis bija viens — neatkarība
— 1990. gada 4. maijā pasludināja Latvijas Republikas Neatkarības deklarāciju. Izšķirīga nozīme šajā ceļā bija Latvijas Tautas frontei, bet bija arī citas organizācijas.
— Jā, tolaik sabiedrībā radās dažādi strāvojumi. Pilsoņu Kongress, Neatkarības kustība un citas. It kā visiem mērķis bija viens — brīva, neatkarīga valsts, tomēr nianses atšķīrās. Es tolaik biju Latvijas komunistiskajā partijā (LKP), biju rajona komitejas loceklis. LKP vidū nacionāli noskaņoti cilvēki nebija retums. No redzamākajiem — kaut vai Anatolijs Gorbunovs, kurš bija LKP Centrālās komitejas ideoloģiskais (!) sekretārs. Un viņš nostājās tautas pusē. Nevar teikt, ka vienā pusē bija tikai labie un otrā tikai sliktie. Šeit, provincē, ne visi, tomēr lielākā daļa LKP biedru bija noskaņoti par neatkarīgu Latviju. Partijas sašķelšanās notika LKP 25. kongresā, tajā piedalījos kā Stučkas rajona delegāts. Kongresā bija Rubika spārns, viņiem bija cits viedoklis par Latvijas turpmāko likteni. Tie, kuri tam nepiekrita, kongresa telpas pameta. Līdzās mums sēdēja delegāti no Daugavpils — armijas cilvēki. Kad mēs piecēlāmies, lai dotos prom, joprojām atceros viņu teikto, starp citu, krievu valodā: “Mēs esam ar jums, bet nevaram no šejienes aiziet.” Gājām uz Latvijas Universitātes aulu, kur dibināja Latvijas Neatkarīgo komunistisko partiju.
Arī toreizējā Stučkā partijas komiteja sašķēlās. Bija Rubika atbalstītāji, un bija neatkarīgā komunistiskā partija — tā mūsu rajonā izveidojās divas komunistiskās partijas komitejas. Tas bija pretrunu pilns laiks. Mēs, kuri atbalstījām neatkarīgu Latviju, par to cīnājāmies, arī par to, lai Augstākajā Padomē būtu cilvēki, kuri neatkarīgas valsts ideju virzītu likumīgā ceļā un nobalsotu par neatkarīgu Latviju.
Spēka apziņa izdzēsa bailes
— Stučka toreiz noteikti nebija latviskākā vai nacionāli noskaņotākā vieta Padomju Latvijā.
— Sabiedrība bija daudznacionāla, tomēr Latvijas valsts neatkarības atbalstītāju te netrūka. Padomju varas pēdējie gadi bija diezgan murgaini. Savienības brūkošo ekonomiku cilvēki izjuta, redzot veikalu pustukšos plauktus, talonu sistēmu. Loterija par tiesībām iegādāties, piemēram, sadzīves preces, pašreizējā pārpilnībā šķiet neiedomājama. Tiem, kuri vēlējās veļas mazgājamo mašīnu, televizoru, ledusskapi, bija jāiesniedz pieprasījums, tomēr tas vien nebija nekāds garants, ka šo lietu cilvēks iegūs. Iesniegumu bija daudz vairāk nekā preču. Piemēram, vienai pilsētai piešķīra piecus ledusskapjus, pieprasījums bija liels, tāpēc rīkoja izlozi, un veiksmīgās lozes īpašnieks ieguva tiesības ledusskapi nopirkt. Tas bija 1989./1990. gads. Pat sērkociņiem bija taloni. Cik tad ilgi tā varēja dzīvot? Katrā ziņā šeit, Aizkrauklē, darbību, kas būtu vērsta pret neatkarības atgūšanu, neizjutām. Tajā laikā arī daudzi citu tautību cilvēki bija par neatkarīgu Latvijas valsti. Manuprāt, integrācijas process deviņdesmitajos gados Latvijā ir “sagājis grīstē”, tādēļ šobrīd izveidojusies divu kopienu valsts ar pilnīgi atšķirīgām informācijas telpām. Sabiedrības saliedēšanā no vēlamā esam krietni tālāk nekā deviņdesmitajos gados, un tagad kaut ko labot ir daudz grūtāk. Astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā tik ļoti kā tagad sabiedrības sašķeltību neizjuta.
— Kādu atminaties barikāžu laiku?
— Tolaik strādāju skolā, un turp devāmies gandrīz visi vīrieši skolotāji. Kā nekad iepriekš varēja izjust tautas spēku, to, ka esam vienoti. Ja vienotība būtu saglabājusies... Es nejutu pat bailes, man šķita — esam tāds spēks, ka prātā nenāca bīties. Arī Baltijas ceļā piedalījāmies, stāvējām uz Pleskavas šosejas pie Līgatnes. Tautas spēks bija milzīgs. Tas bija pacilājošs un cerību pilns laiks. Bija arī ilūzija par pirmās neatkarīgās Latvijas laiku, kas toreiz rādījās īsta paradīze, kas atgriezīsies. Tā nebija, un daudzi vīlās. Par sapņu pasauli ir jācīnās, neviens to neiedos.
Veco sagrāva, lai celtu jaunu
— Neatkarība līdzi nesa daudz pārmaiņu.
— Sākot no ielu nosaukumu maiņas daudzās pilsētās un ciematos, naudas maiņu, īpašumu denacionalizāciju utt. Līdz ar neatkarības atgūšanu radās arī dažas nesaprātīgas idejas. Spilgti atmiņā vēl jautājums, ko aktualizēja, par bērnu audzināšanu — ka jāaudzina ģimenēs un bērnudārzi nav vajadzīgi. Par to ļoti iestājās neatkarības kustības pārstāvji. Atceros, ka rajona padomes sesijā pār šiem rosinājumiem guvām virsroku un Aizkrauklē nevienu bērnudārzu nelikvidēja. Daudzās pilsētās šī ideja guva atbalstu. Visu veco sagrāva ar domu — celsim jaunu pasauli. Likvidēja lielās ražotnes, kolhozus, un tas noveda pie bezdarba. Kolhozos, kuros bija spēcīgi līderi, saimnieki, tā nenotika, diemžēl tādu nebija daudz. Trīs Baltijas valstis — Lietuva, Latvija, Igaunija — neatkarības ceļu sākām vienā punktā, pa vienu ceļu gājām, bet tagad Igaunija ir daudz augstākā līmenī nekā mēs, arī Lietuvai veicas labāk. Dažādās nozarēs visu ceturtdaļgadsimtu tiek veiktas reformas. Izglītības sistēma ir nemitīgos eksperimentos un reformās. Novadu reforma 2009. gadā, sadalot visu Latviju mazās, kā es smejos “hercogistēs”, ne tikai nesamazināja administratīvo aparātu, bet drīzāk palielināja tā slogu, un nekas nav
ietaupīts. Kādēļ veikalu tīkli nevarētu piederēt latviešiem? Kādēļ Latvijā nav kvalitatīva banku uzraudzība? Ja trīs bankas tik neilgā laikposmā var sabrukt, kaut kas taču nav kārtībā!
— Šajos 25 neatkarības gados laiku pa laikam “pārcilājam” vēl no Padomju Latvijas laika līdzi ņemto smago nastu — čekas maisus, kuru atvēršana, iespējams, vēl vairāk varētu šķelt sabiedrību. Vai, jūsuprāt, tie būtu jāatver?
— Atvērt vajadzētu. Kāpēc tas nenotiek — acīmredzot tagad vadošos amatos esošiem tas nav izdevīgi. Tā var būt informācija par pašiem, ģimeni, radiem. Sabiedrībai jāsaprot, ka ne visi, kas bija
iesaistīti čekā, nodeva, ziņoja. Katrs gadījums ir individuāls, ne visi, kuru vārdi ir tā sauktajā čekas maisā, darījuši ļaunu. Kad studēju augstskolā, katrā kursā bija ziņotāji. Dažos gadījumos zinājām, kurš tas ir, dažkārt nezinājām. Braucot uz ārzemēm, grupās vienmēr iefiltrēja ziņotājus.
Jāiegulda zinātnē
— Ir taču arī pozitīvi ieguvumi?
— Protams. Mēs tomēr varam doties pasaulē, ceļot, iepazīt citas kultūras. Kādreiz tas bija neiespējami. Ir labi, ja pasaulē iegūst pieredzi un uz Latviju atved labas idejas, jaunas prasmes, valodu zināšanu. Laba lieta ir eirozona — vienotā valūta, tā ir noderīga ne tikai individuāli tūristiem, arī uzņēmējiem tas ir atbalsts. Tāpat brīva savu domu izteikšana ir milzīgs ieguvums. Nav tikai viens pareizais viedoklis, un var izteikties, nesagaidot represijas. Negatīvais šajā vārda un domas brīvībā ir ļaunprātīga tās izmantošana. Priecājos par uzņēmīgiem, enerģiskiem cilvēkiem, kuri strādā tepat Latvijā. Raugoties tālākā nākotnē, domāju, ka Latvijai perspektīva būtu zinātnes attīstībā. Tur vajadzētu ieguldīt. Neļaut aizplūst gaišajiem prātiem, ieguldīt līdzekļus, radot iespējas mūsu jaunajiem, zinātniekiem strādāt te. Cik daudzās pasaules universitātēs, zinātniskajās institūcijās (un ne tikai, arī mākslā u. c. jomās) strādā talantīgi cilvēki, par kuriem vairs var tikai teikt — latviešu izcelsmes. Mums viņus vajag šeit, Latvijā. Viņi aizplūst, labi strādā, gūst panākumus un kādreiz iegriežas savā “izcelsmes” valstī. Priecājos par Vītola fondu, kas atbalsta talantīgākos spējīgākos studentus, par mecenātu — Ināras un Borisa Teterevu — atbalstu kultūras un mākslas pasaulei. Cik no latviešu miljonāriem nodarbojas ar mecenātismu?
— Tik daudz darīts, ziedots, lai izcīnītu brīvību, bet tagad šķiet, ka Latvija — brīvā, neatkarīgā valsts, vienīgā zeme pasaulē, kurā valsts valoda ir latviešu — tā īsti nav vajadzīga.
— Cilvēki aizbrauc — tā ir milzīga problēma. Deviņdesmito gadu sākumā Aizkraukles skolās visiem mācīties gribētājiem trūka vietas. Tagad tādas problēmas vairs nav, jo nav skolēnu. Statistikas dati rāda, ka vienubrīd iedzīvotāju skaits Latvijā noslīdējis pat zem diviem miljoniem, domāju, ka reālā situācija ir vēl skarbāka. Taisīt komisijas, kas plānotu, lai aizbraukušie atgrieztos Latvijā, diez vai šobrīd ir vērts, vispirms jārada apstākļi, kas ļautu, šeit atgriežoties, dzīvot. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Triju Baltijas valstu sprintā esam palikuši aizmugurē

Kategorijas