“Vēlos, lai mani bērni pazīst savu ģimeni un runā latviešu valodā”

2015. gada 30. aprīlis 00:01

518

“Vēlos, lai mani bērni pazīst savu ģimeni un runā latviešu valodā”

Ar Sandru Ņērbuli sarunai kafijas tases garumā tiekamies pēc pasākuma Kurmenes tautas namā. Viņa ir viena no sarīkojuma vadītājām — pelēm. Noņēmusi lielās melnās ausis, notīrījusi ūsas un degunu, no pilsētas peles Rozālijas viņa pārvēršas sirsnīgā un smaidīgā meitenē.

Sandrai patīk teātris, viņa vienmēr bijusi aktīva un pašdarbībā iesaistījusies gan tautas deju kolektīvā, gan Kurmenes amatierteātrī. Kopš vidusskolas beigšanas, Sandras dzīvē ir notikušas lielas pārmaiņas, par kurām viņa saka: Mana dzīve ir pilnīgi mainījusies, bet nenožēloju nevienu brīdi, neko, jo man tagad ir lieliska pieredze, man ir jauka ģimene, un mēs esam laimīgi.”
“Vainīgas” izlaiduma kurpes
— Pamatskolu pabeidzu tepat Kurmenē, pēc tam vēl bija divi izlaidumi, un tad diemžēl skolu slēdza. Tagad te daudz klusāks. Ejot pa ielu, nereti pat cilvēkus nemana. Ja slēdz skolu, pamazām mirst arī pagasts. Kopā ar vairākiem klasesbiedriem devāmies mācīties uz Skaistkalnes vidusskolu. Skaistkalnes pagasts mani vienmēr saistījis, jo tur ir ļoti skaista daba. Turklāt divas draudzenes jau tur mācījās, un no viņām par skolu dzirdēju tikai labus vārdus. Desmitajā klasē iepazinos ar savu dzīvesbiedru Edgaru. Viņš pāris gadu vecāks, mācījās izlaiduma klasē. Bija pusdienu starpbrīdis, skolēnu daudz, visi steidzās uz ēdnīcu lejā pa kāpnēm, arī es. Man stipri slīdēja kurpes, paslīdēju un būtu nokritusi uz betona kāpnēm, taču Edgars mani noķēra. Tā mēs iepazināmies. Ja es būtu nokritusi, tad no smadzeņu satricinājuma, vai nopietnāka savainojuma neizvairīties. “Vainīgas” bija 9. klases izlaiduma kurpes. Domāju — ko stāvēs skapī, jāuzvelk taču. Ar Edgaru esam kopā piecus gadus un audzinām divas meitiņas.
Labāk agrāk saprast
— Kad un kāpēc radās doma doties uz Angliju?
— Edgars pēc devītās klases jau bija strādājis Anglijā, arī vasaru pirms divpadsmitās klases tur aizvadīja. Viņam Anglijā dzīvo radi. Par iespēju aizbraukt uz ārzemēm biju domājusi, neplānoju tur dzīvot ilgu laiku, tikai vasarā, pāris mēnešu. Tomēr vidusskolā, tuvojoties pēdējā mācību gada beigām, man nebija pārliecības, ko īsti vēlos mācīties, nekas īpaši nesaistīja. Domāju par pirmsskolas izglītības skolotājas profesiju, bet neteikšu, ka tā mani aizrāva. Vienu gan zināju — nevēlos strādāt darbu, kas nepatīk, ko neizbaudu un kurā nevaru ieguldīt maksimālo, jo esmu darbaholiķe. Ja ko daru, tad par visiem 100, ar iespējami lielu atdevi, man grūti atrauties. Tāpēc uzskatu — ja nav pārliecības par to, kas patiesi saista, labāk pēc skolas mazliet “iepauzēt”. Redzēju, kā vecākās klases skolasbiedri, mani draugi, iestājās augstskolās, bet daļa no viņiem pēc pirmā pusgada mācības pameta. Labāk iespējami agrāk saprast, vai izvēlētā profesija ir īstā, nevis mācīties pienākuma pēc.
— Vai šobrīd ir ideja par to, ko īsti vēlaties mācīties?
— Dzīves pieredze ļauj labāk saskatīt mērķus, skaidrāk iezīmējas intereses, iespējams, izvēlēšos studēt menedžmentu. Man ir svarīgi saprast, ko vēlos un kur ieguldīšu savu laiku, spēku un līdzekļus. Tam jābūt kaut kam labam, kas patiesi patīk.
Dzimusi maģiskajā
datumā
— Pamudinājums nopietnām pārdomām par turpmāko bija arī mūsu pirmās meitiņas pieteikšanās. Man bija 18 gadu, pēdējie mēneši skolā, un apkārtējo attieksme bija ļoti dažāda — no atbalstošas līdz nosodījumam. Nebūt ne viegls laiks. Lai gan klasesbiedri ļoti atbalstīja, jutu arī citādu attieksmi — ak, dzīve sabeigta, kāpēc tik jauniem vajag bērnus! Kad esi tik jauns un gaidi bērniņu, tad šķiet, ka daļa apkārtējo gaida, ka tu izgāzīsies. Domāju arī, ka Latvijā nevarētu atļauties audzināt bērnu, dodot visu, kas viņam vajadzīgs. Edgaram Anglijā bija labs darbs, un nolēmām, ka aizbraukt ir vislabākais risinājums.
— Jūsu ģimene atbalstīja šādu izvēli?
— Viņi bija saprotoši. Arī Latvijā dzīvesbiedrs bija strādājis, taču gadījās, ka darba devējs pateica: šonedēļ algu nevaram samaksāt. Bet, ja ir bērniņš, tad tāda situācija nav pieļaujama. Kad vairs neesi viens, kad jādomā par vēl kādu, jābūt stabiliem ienākumiem, drošībai.
— Jauna vide, cita valsts — vai nebija grūti pierast pie pārmaiņām?
— Es ātri pierodu pie jaunām lietām. Laiks Anglijā man pagāja, lielākoties veltīts bērniem, tur piedzima arī otra meitiņa. Latvijā grūtniecības laikā paguvu vizītē nokļūt kādā poliklīnikā, un šī pieredze bija briesmīga. Anglijā, apmeklējot ārstus, pārsteidza laipnība, atsaucība. Medicīniskā aprūpe grūtniecības laikā, visi vitamīni, zāles, pirmsdzemdību kursi un arī dzemdības — bez maksas. Biju jaunā dzemdību namā, ļoti skaistās, modernās telpās, privātajā palātā, un ik pēc brītiņa kāds ienāca pajautāt, vai es neesmu izsalkusi. Jutos vajadzīga, mīlēta un aprūpēta. Pēc bērniņa piedzimšanas pirmo mēnesi mājās jaundzimušo apmeklēja vecmāte. Elīza ir dzimusi maģiskajā 2012. gada 12. decembrī pulksten 11.57. Slimnīcā nāca ar viņu fotografēties, uzskatot, ka tādā datumā un laikā dzimis bērniņš nesīs laimi. Jaunākā meitiņa Alise Nikola arī dzimusi decembrī.
Atplaukst pāris nedēļās
— Reizi nedēļā gājām uz bērnu centru — tā ir liela telpa ar slidkalniņiem, smilšu kastēm, ūdensvanniņām, visu, ko vien bērns varētu gribēt. Katru dienu bija dažādas aktivitātes bērnu grupiņām. Ar lielākiem bērniem vecāki varēja gatavot ēdienu, ar mazākiem, piemēram, apgūt masāžu. Bērnu centra apmeklējums bija bez maksas. Latvijā ik mēnesi ar mazuli jāiet pie ārsta uz poliklīniku. Turpretim Anglijā pie ārsta jādodas, ja tiešām saslimst. Svēršanu un mērīšanu veica speciālisti bērnu centros, kur sniedza visu nepieciešamo informāciju par bērniņa attīstību, ēdināšanu utt. Nekāda stresa, raudošu mazuļu — kamēr gaida rindā, bērns spēlējas, mamma var uzgaidīt, sēžot dīvānā mājīgā vidē. Latvijā demogrāfiskā situācija ir slikta, bet atbalsts tās uzlabošanai ir niecīgs.
— Atgriešanās bija kopīgs lēmums?
— Kad vecākā meitiņa pusotra gada vecumā mēģināja sākt runāt, tad valoda, kādā viņa runāja, bija tā, ko Mančesterā dzirdējām ielās — ne īsti turku, ne angļu — tāds mikslis. Un tad es domāju: ārprāts, ko lai dara? Kā lai bērnu saprot? Pagājušā gada augustā atbraucām ciemos uz Latviju, un ar Elīzu notika lielas pārmaiņas. Pēc pāris nedēļām bērns atplauka, sāka runāt latviešu valodā, arī uzvedība mainījās. Plašs pagalms, lauki, vecvecāki un citi radi — tas viss viņu pozitīvi ietekmēja. Tuvojās brīdis, kad bija jāatgriežas Anglijā, sākām domāt, vai ir vērts? Varbūt labāk palikt te, kaut vai dažus gadus, lai bērni iemācās mūsu valodu, pazīst savus vecvecākus, tantes, onkuļus, māsīcas un brālēnus? Anglijā dzīvojām noslēgti, tālāk dzīvojošie radi šad tad ciemojās, bet tas ir citādi. Sākotnēji domājām atgriezties, kad bērns sasniegtu skolas vecumu, jo tur skolot negribētu. Izglītības līmenis Latvijā ir daudz augstāks, un es saviem bērniem vēlos kvalitatīvu izglītību.
Pietrūkst tautas deju un latviešu ēdienu
— Nereti Latvijā palikušie nosoda aizbraucējus...
— Jā, ka brauc pelnīt, viegli dzīvot. Bet arī tur ir jāstrādā! Jā, tā ir laba sajūta, ja vari pats parūpēties par sevi, savu ģimeni un nav jāknapinās. Tagad sākam būvēt visu no jauna te. Vecāki palīdz, esam dabūjuši dzīvokli Vallē, remontējam. Dzīvojot Latvijā, biju ļoti aktīva. Kopš pamatskolas spēlēju Kurmenes amatierteārī, dievinu tautas dejas. Kad atgriezāmies, atsāku dejot jauniešu deju kolektīvā — Skaistkalnes “Vanadziņos”, esmu atpakaļ arī teātrī. Anglijā tautas deju ļoti pietrūka.
— Un kā ar pārtiku? Vai latviskā ēdiena trūkumu izjutāt?
— Maize un kartupeļi tur bija briesmīgi. Vienmēr gribējās Latvijas garšīgo maizīti! Tiklīdz radās iespēja nopirkt Latvijas vai Austrumeiropas produktus, to darījām, lai gan maksāja dārgāk. Pirkām pat Polijas kartupeļus, jo Anglijā audzētie negaršoja — lieli, skaisti un... ūdeņaini. Ārzemēs esot, sapratu, ka man visvairāk garšo latviešu ēdieni.
— Kam būtu jānotiek, lai jūs paliktu Latvijā?
— Galvenais būtu iedzīvoties — atrast darbu un iegūt finansiālu stabilitāti. Pagaidām Edgaram darbs ir, viņš strādā celtniecībā. Nekādā gadījumā negribētu ņemt kredītu, nekad. Kad būs jāskaita makā centi, tad laikam domāsim par atgriešanos.
— Cik vajadzētu te, Latvijā, pelnīt, lai nevajadzētu knapināties?
— Ap 800 — 900 eiro. Kad bērni sāks iet skolā, izdevumi palielināsies. Turklāt studēt plānoju arī pati. Es gribu, lai meitām būtu vairāk iespēju, nekā savulaik bija man. Te, laukos, ir sarežģīti, mūzikas skola, modernās dejas u. c. — visas šīs iespējas ir pilsētā. Un tās ir izmaksas. Tas ir tas, ko saviem bērniem vēlētos atļauties.

Vizītkarte
VĀRDS, UZVĀRDS:
Sandra Ņērbule.
DZIMŠANAS VIETA UN LAIKS: Bauska, 1993. gada
19. aprīlis.
IZGLĪTĪBA: vidējā.
DZĪVESVIETA: Valle.
ĢIMENE:
dzīvesbiedrs Edgars,
meitas Elīza un Alise Nikola.
VAĻASPRIEKS:
tautas dejas, teātra spēlēšana.
HOROSKOPA ZĪME: Vērsis.

Staburags.lv ARHĪVS

“Vēlos, lai mani bērni pazīst savu ģimeni un runā latviešu valodā”

Kategorijas