Plāni ir, bet rīcības nav

2015. gada 16. aprīlis 07:54

229

Latvija ir tik maza — pāris stundās var aizbraukt no vienas robežas līdz otrai —, bet diemžēl gandrīz jau pustukša. Ir tik daudz vietu, kur nedzīvo un nestrādā cilvēki. Latgalē šī situācija ir visdramatiskākā. Par šī reģiona attīstību runāts vairākkārt, un nesen izstrādāts jauns rīcības plāns. Kārtējo reizi top teorija, kā uzņēmējdarbību “aizstiept” līdz Latgalei.

Matemātika vienkārša — nav darba, nav cilvēku. Latgales plānošanas reģiona pašvaldības aizņem 22,5 procentus Latvijas teritorijas, taču tajās dzīvo tikai 14,5 procenti iedzīvotāju. Pēdējos pāris gados iedzīvotāju skaits Latgalē sarucis par 24,1 procentu, kas ir 1,6 reizes vairāk nekā Latvijā kopumā. Ir jau skaisti runāt par Eiropas Savienības un citu fondu piesaisti reģionam, lai sekmētu uzņēmējdarbību, bet tas ir īslaicīgs risinājums, jo bieži esošā Latvijas likumdošana un nodokļu politika sagrauj daudzas labas ieceres. Vienā no interneta komentāriem par šo tēmu ir šādi vārdi: “Valdība pēdējos desmit gadus ir konsekventi palielinājusi nodokļus, veikusi administratīvo un nodokļu teroru, slēgusi slimnīcas un skolas, ieviesusi maksu par televīziju latviešu valodā, un tagad nu viņiem esot “rīcības plāns”?! Neizmērojams cinisms, nekas vairāk!”

Kāda paziņa, kura strādā nelielā pirmsskolas izglītības iestādē Alūksnes novadā, atzīst — pirms pāris gadiem situācija vēl bija cerīga, tagad bažas par iestādes pastāvēšanu ir reālas. Bērnu paliek mazāk. Šo bezcerīgo ekonomisko situāciju var salīdzināt ar kūlas ugunsgrēku, kas, pārņēmis vienu vietu, virzās tālāk. Aizkraukles reģions ir pa vidu starp pamesto Latgali un attīstīto Rīgu, un arī mūs arvien vairāk skar ekonomiskā nestabilitāte. Atgriežamies situācijā, kad vienīgās noturīgās darba vietas ir valsts un pašvaldību iestādēs.
Mēs visu laiku uzdodam jautājumu — kāpēc Īrija, Anglija un citas Eiropas valstis var sakārtot savu ekonomiku, bet Latvija to nespēj? Tomēr arī Rīgā atšķirībā no reģioniem situācija ir krasi labāka. Kāpēc tā, grūti pateikt. Nesen runājot ar kādu vietējo uzņēmēju, viņš atzīst, ka lielāko daļu tomēr pavada Rīgā un no Aizkraukles vien vadīt biznesu nevar. Tas nav tikai tāpēc, ka ierēdņi un sadarbības partneri “sēž” galvaspilsētā. Acīmredzot spēles noteikumi ir citi. Tāpēc nav jābrīnās, ka ministriju ierēdņi un kontrolējošo iestāžu pārstāvji mazpilsētniekus un lauciniekus nesaprot. Kāpēc braucat uz darbu ar automašīnu, nevis ar sabiedrisko transportu? Tā Valsts ieņēmumu dienesta darbiniece no Rīgas pārbaudē jautā neliela veikaliņa īpašniecei uzpirksteņa lieluma pagastā. Man laikam uz ko tādu pietrūktu vārdu atbildei.

Varbūt vajadzētu mest mieru plāniem par Latgales un citu izmirstošu reģionu glābšanu? Tā vietā paplašināsim Rīgu un, iespējams, dzīvosim labāk.

Staburags.lv ARHĪVS

Plāni ir, bet rīcības nav

Kategorijas