Mums ir sava zeme un tajā jāsaimnieko!

2015. gada 27. marts 00:01

681

Pagājušajā gadā Pārnovadu uzņēmēju dienā nomināciju “Aizkraukles lauku cerība” saņēma Armands Bērtulsons. Viņš saviem vecākiem Ilgai un Raimondam Bērtulsoniem, kuri saimnieko Aizkraukles pagasta z/s "Dārznieki", ir lielākais palīgs lauku un fermas darbos. Pērn pabeidzis Priekuļu tehnikumu, puisis turpina studēt Latvijas Lauksaimniecības universitātē, ikvienu brīvo brīdi veltot saimniecībai.

Atzinība motivē
Armands ir īsts zemnieks un saimnieks, tas kļūst skaidrs, pārmijot dažus teikumus. Jaunietis ir ļoti mērķtiecīgs un strādīgs, par to jāpateicas vecākiem, un pats stāsta, ka nākotnes profesijas izvēle viņam bijusi skaidra, vēl mācoties pamatskolā.
Pirms četriem mēnešiem puisis iestājies Latvijas Jauno zemnieku klubā, apmeklē seminārus lauksaimniekiem. Jauno zemnieku klubā ir patīkama gaisotne, var satikt līdzīgi domājošos — jauniešus, kuri nākotni saista ar laukiem. Šajā Eiropas Savienības fondu līdzekļu plānošanas periodā paredzēts atbalsts jaunajiem lauksaimniekiem. “Ir jau izdomāts plāns, ko varētu darīt, ceru, ka saņemšu atbalstu,” teic Armands. “Redzēsim, kā būs.”
Runājot par pērn saņemto nomināciju, viņš teic, ka tas bijis patīkams pārsteigums. “Pasākums, kurā atzinīgi novērtē zemnieku, uzņēmēju darbošanos, ir vajadzīgs. Cilvēkam varbūt rodas lielāka interese, apņēmība, saņemot labu novērtējumu, ka viņa darbošanās ir pamanīta, nav tikai tāda “savā sulā vārīšanās”, ” pārdomās dalās puisis. “It kā jau tie ir katra personīgie mērķi, ko centies īstenot, bet, ja par to vēl pasniedz balvu, ir dubultprieks.”
Nākotni saplāno pamatskolā
“Man patīk tehnika, dzīvnieki un saimniekošana — tas ir interesanti! Nav rutīnas. Protams, govis jābaro katru dienu, taču brīvajā laikā var kaut ko citu padarīt, un katru reizi tas ir kas atšķirīgs. Jau no bērnības pa saimniecību “ņemos”, maziņš būdams, gāju vecākiem līdzi, darīju, kas bija pa spēkam. Kamēr pašu pie stūres nelaida, braucu tēvam līdzi, bet patstāvīgi pie traktora stūres esmu no divpadsmit gadu vecuma. Man jau sestajā klasē bija plāns, ko darīšu, ar ko vēlos saistīt savu nākotni. Biju sameklējis skolas, kurās varētu iestāties,” atceras jaunietis. “Pēc pamatskolas beigšanas izskatīju sarakstu un no četrām skolām izvēlējos Jāņmuižas profesionālo vidusskolu.”
Iesācis mācības Jāņmuižā, taču, reorganizējot izglītības iestādes, skolu apvienoja ar Priekuļu tehnikumu. Pagājušajā gadā Armands Priekuļu tehnikumā ieguva lauku īpašumu apsaimniekotāja specialitāti. Šobrīd viņš studē Latvijas Lauksaimniecības universitātes Tehniskajā fakultātē lauksaimniecības inženierzinātni.
“Man ir interesanti. Šajā programmā bija 70 budžeta vietu, bet studētgribētāju tikai 65. Nepilns studiju gads pagājis, un esam palikuši ap 40, liels atbirums, jo diezgan sarežgītas mācības — fizika, matemātika un rasēšana. Turklāt pirmajā gadā mums jārasē ar roku. Tie, kuri iztur pirmo gadu, parasti arī paliek.”
Kursā puse tādi, kuri beiguši vispārizglītojošo vidusskolu, un puse, kas absolvējuši profesionālo skolu. Armands teic, ka tehnikuma pamats jauniešiem ir labs atbalsts un speciālos priekšmetus ir vieglāk apgūt nekā tiem, kuri ieguvuši tikai vidusskolas izglītību.
Gatavojas sējai
Armands ik brīvu brīdi raujas uz mājām. Pirmajā studiju pusgadā mācības aizņēma piecas dienas nedēļā, bet šajā jāmācās vien četras. Atliek vairāk laika saimniecībai. “Patlaban gatavojamies sējai, jāremontē tehnika, jāizved kūtsmēsli, viss jāizdara laikus, lai, tiklīdz piemēroti laika apstākļi, var sākt sēju.” Saimniecība strādā piena lopkopības nozarē, šobrīd tajā ir gandrīz 100 slaucamu govju. Ir vēlme palielināt un attīstīt saimniecību, bet brīvas zemes platības apkaimē nav — viena otrai līdzās ir vairākas lielas un stabilas saimniecības.
Piena nozarē šis nav viegls laiks, piena iepirkuma cena ir ļoti zema, bet veikalā — “pasakaina”, starpība acīmredzot paliek kāda kabatā. Diemžēl negodīgums nav nekāda retā parādība un ačgārnības vērojamas bieži — Latvijā ražoto veikalos pārdod par augstākām cenām nekā no tālienes importēto. “Savulaik lietuvieši iepirka pienu Latvijā par lielāku naudu nekā latvieši. Aizveda uz Lietuvu, kur pārstrādāja, piens atkal nonāca Latvijas veikalos, un tas bija lētāks nekā tepat ražotais!”
Ir jāstrādā!
Cīnījāmies par savu zemi, neatkarīgu Latviju, tomēr no valsts aizbraukušo skaits liek domāt, vai šīs cīņas nebija veltas? Tagad te saimnieko dāņi, vācieši, bet latvieši nemāk vai nevēlas izmantot to, kas ir. Vienaudžu vidū jaunietis novērojis nelāgu tendenci — ieguldot maz darba un pūļu, uzreiz ir vēlme iegūt lielu naudu. “Bet tā dzīvē nenotiek, ir jāstrādā. Pasaule plaša, bet vai tajā plašumā ir labāk? Piemērs no dzīves. Aizbrauca paziņas uz Īriju, noīrēja visi kopā vienu māju, dzīvo šaurībā kā komunālajā dzīvoklī, pērk lētāko pārtiku, taupa, cik var, un strādā garas stundas. Ja tieši tāpat dzīvotu Latvijā, vai tad nevarētu nopelnīt? Paziņam vectēvs nomira, atstāja mantojumā zemi. Viņš to pārdeva un nopirka “bembi”. Dīvaina vērtību skala, ne visiem, bet ir tādi skarbi piemēri. Mums ir zeme, kas jāapstrādā, ceru, ka nākotnē mani bērni, mazbērni un mazmazbērni turpinās te dzīvot un būs saimnieki savā zemē. Esmu optimists un iesaku visiem tādiem būt. Ja grib, tad daudz var sasniegt. Vajag tikai gribēt un darīt,” saka Armands.

Staburags.lv ARHĪVS

Mums ir sava zeme un tajā jāsaimnieko!

Kategorijas