“Neviena darba nevajag bīties”

2015. gada 27. marts 00:01

768

Aizkrauklieša Rolanda Gagaiņa dzīvē nav trūcis smagu pārbaudījumu, taču viņš ir optimists: grūti vai viegli — ir jāsmaida. Šoreiz saruna par patīkamām lietām un dzīves saulaino pusi. Par tādiem kā Rolands mēdz teikt: cilvēks ar zelta rokām — ja vajag, kūku izceps, mašīnu saremontēs, galdu izgatavos, pat šalli noadīs.

Dubultzellis
— Jums ir visai plašs prasmju un interešu loks.
— Daudz esmu mācījies no tēva, viņš bija darbīgs cilvēks. Arī man vienmēr paticis darboties, kaut ko radīt. Bērnībā vecāmāte manai māsīcai ierādīja rokdarbus, es noskatījos. Tā iemācījos arī adīt, tamborēt un pat mazliet šūt. Kad es mācījos skolā, mājturības stundās mums, puikām, bija jāmācās arī pogu piešūt un citus sīkus rokdarbus. Tie man veicās. Zeķes adīt nemāku, bet sievai dzimšanas dienā šalli noadīju. Manai profesijai gan nav nekādas saistības ar gatavošanu vai rokdarbiem — Aizkrauklē mācījos par autoatslēdznieku. Tomēr dzīvē viss mainās, ieinteresēja darbs ar koku, galdniecība, ilgi nostrādāju bez “papīra”, tad sākās laiks, kad bez dokumenta nevarēja, un Rīgā apguvu arodu. Pabeidzot mācības, ieguvu divus diplomus — esmu amata zellis galdnieks un amata zellis mēbeļgaldnieks. Mājās liela daļa mēbeļu ir paša gatavotas.
Patīk eksperimentēt
— Kā jūtas vīrietis virtuvē?
— Par citiem nemācēšu teikt, bet man tā ir vieta, kur jūtos lieliski. Darbošanās virtuvē ir liela un svarīga manas dzīves daļa. Ikreiz, gatavojot kaut ko jaunu, nofotografēju un padalos sociālajā portālā draugiem.lv, cilvēki nereti raksta, jautā, lai pastāstu, kā jāgatavo. Bet viss sākās ar to, ka laikā, kad dzīvoju viens, ziemai konservēju dārzeņu salātus, gurķus. Bērnībā un arī vēlāk bieži dzīvojos Skrīveros pie vecāsmātes. Viņai bija privātmāja “Tīreļi”. Lai gan ciematā, tomēr tikpat kā laukos, bija arī neliela saimniecība. Vecāmāte bija laba saimniece. Viņa cepa ļoti garšīgus pīrāgus, klāja galdus viesībās, un kopš bērnības, palīdzot virtuvē, no viņas daudz ko pamazām iemācījos. Ir dažādi knifi, it kā sīkas nianses, par ko varbūt neaizdomājas, bet kas ietekmē ēdiena gatavošanas iznākumu. Kaut vai tāds sīkums — lai labāk izdotos, ola jākuļ stikla traukā, nevajadzētu izmantot metāla vai plastmasas bļodu.
— Zinu vismaz pāris ģimeņu, kurās par ikdienas maltīšu tapšanu rūpējas vīrietis, tomēr biežāk to dara sievietes. Vai virtuve ir teritorija, kas jums abiem ar sievu jāsadala, vai tā tomēr ir jūsu valstība?
— Mūsu kopīgā. Kad iepazinos ar Leldi, viņa studēja, vēlu brauca mājās no mācībām, vēlāk no darba. Cilvēks noguris pēc garas dienas, neies taču vēl stāvēt pie plīts. Tagad gan sieva nav īpaši priecīga, ja ar mani jādala virtuve, jo aizrādu, pamācu, kā labāk gatavot. Nevienam jau nepatīk, ka skolo. Kad iznāk abiem rosīties virtuvē, cenšamies, viens otru nekomandējot, pagatavot pusdienas vai vakariņas. Man patīk eksperimentēt, uzlabot receptes, pielāgojot tās savai gaumei. Pirms neilga laika pamēģināju gatavot desertus. Mazliet pacietības, un izdodas arī tie. Dažkārt nedēļas nogalēs ģimeni palutinu ar kādu picu vai torti. Kad pie dēla ciemojas draugi vai klasesbiedri, uzcepu picu, un tā puikām pazūd ātri.
— Un kad sākās kūku “ēra”?
— Tās sāku cept pirms pāris gadiem. Gribēju sagādāt sievai pārsteigumu. Pakonsultējos ar paziņu, kura ir lieliska konditore, un beigās kūka izdevās arī man. Pirmā gāja tā smagāk, bet tagad aizvērtām acīm varu uztaisīt. Paziņa uzticēja medus kūkas recepti ar norunu, ka nedrīkstu to izpaust, vārdu esmu turējis. Ja draugi palūdz izcept medus kūku, protams, neatsaku. Pagājušajā gadā iesāku pats taisīt arī piparkūku mīklu. Vislabāk to gatavot ap Jāņiem un saldētavā glabāt līdz Ziemassvētkiem, tad piparkūkām ir cita garša — cepumi ir tumši un īpaši aromātiski.
Jāievēro mērenība
— Tuvojoties pavasarim, īpaši popularizē veselīgu uzturu — diedzētas sēklas, zaļumu kokteiļus. Vai ikdienā domājat, lai ēdiens būtu ne tikai garšīgs, bet arī veselīgs?
— Veselīgs uzturs ir svarīgs, ikdienas ēdienkartē cenšamies iekļaut dārzeņus, salātus. Vislabāk ir vasarā, kad galdā var celt pašu dārziņā izaudzēto, tad zini, ka dārzenis nav apstrādāts ar ķīmiju un tam nepiemīt brīnumainas īpašības, piemēram, nebojātam glabāties pusgadu. Dārziņā izaudzējam visu nepieciešamo, pamēģinājām arī pētersīļus, puravus un brokoļus, bet problēma tā, ka ģimenē īsti nevienam, izņemot mani, tie negaršo. Sagatavoju ziemai saldētavā garšaugus, sakapāju, salieku trauciņos, ziemā pie salātiem, zupām tā ir lieliska piedeva. Vārot zupas, vajadzētu ievērot vienkāršu noteikumu — pievienojamos garšaugus samaisa atsevišķā trauciņā un zupai pievieno pirms pasniegšanas, tad ir cits aromāts, svaigs un patīkams. Par kūkām — jā, tās ir treknas un it nemaz nav veselīgas, taču tās neēd katru dienu. Un, ja arī to dara biežāk, nevajag daudz, bet mazu gabaliņu. Visur jāievēro mērenība, tad nebūs problēmu.
Laucinieks, kurš dzīvo pilsētā
— Teicāt, ka viens no jūsu vaļaspriekiem ir ceļošana. Tās laikā noteikti top arī daudz fotogrāfiju?
— Fotografēšana arī ir viens no maniem vaļaspriekiem. Patīk ceļot, vairāk gan iznāk pa Latviju, bet pēdējais bija brauciens uz Itāliju. Pirms Jāņiem izdevās iekrist Alpu sniegā, tas bija patīkami. Par Latviju runājot, mums ir daudz skaistu vietu, un visas taču nav redzētas. Kopā ar ģimeni ik vasaru kaut kur dodamies. Patīk būt pie jūras, sajust tās varenumu, spēku un enerģiju. Nav obligāti peldēties vai sauļoties, tikai sajust jūru. Tomēr ilgi būt projām no mājām negribas. Ir labi aizbraukt, redzēt, sajust un atgriezties mājās.
— Vai ir kāda īpaša vieta, kurp gribas doties vairākkārt?
— Tā ir Latgale. Neviena konkrēta vieta, bet ainava — lauku sētas, gleznainā kalnainā ainava ir tas, kas iekritis sirdī. Aglonā ļoti patīk.
— Ja garastāvoklis noslīd “zem nulles”, kā to uzlabojat?
— Neesmu no tiem, kas izkratīs sirdi, kad sakrājas nepatīkamas emocijas, vislabāk izlādēties var, strādājot dārzā, veicot kādu citu fizisku darbu. Gatavot ar sliktām emocijām — dusmām vai naidu — labāk nevajag. Tas jādara ar mīlestību un labu garastāvokli. Bez dārza nevarētu, es neesmu pilsētnieks, kaut dzīvoju pilsētā. Tagad vēlmi būt laukos piepildu dārzā. Ne tikai sakņu dārzs, ir arī iekopta daļa dvēselei. Man patīk rozes, un tās mums dārzā prasa daudz rūpju un darba, pagājušā gadā kailsalā liela daļa izsala. Taču, kad sākas ziedēšana... paņemu šūpuļkrēslu, kafijas krūzi, apsēžos dārzā un vienkārši priecājos par šo skaistumu.
Sajūtas nevar aprakstīt
— Bez kā nespējat iedomāties ikdienu?
— Bez mūzikas. Pat darbs nevedas, ja fonā neskan radio. Parasti klausos Latvijas Radio 2. Labprāt apmeklēju kultūras pasākumus, vairāk patīk koncerti. Aizkraukles neprofesionālo dziedātāju konkurss “Klusie ūdeņi”, manuprāt, ir ļoti laba tradīcija, kas dod iespēju amatieriem izjust, kā ir būt uz salīdzinoši lielas skatuves. Lai gan tas ir neprofesionālo dziedātāju konkurss, jāatzīst, ka pēdējos gados tajā piedalās daudz pieredzējušu dziedātāju. Arī pašam dziedāšana nav sveša, kādreiz dziedāju korī un esmu piedalījies Dziesmu svētkos. Mēģinājumi pirms lielā koncerta — tas ir īsts murgs. Ne katrs var izturēt slodzi — karstā saule, lietus. Bet koncerts ir vienreizīgs, vārdos tā radītās sajūtas ir grūti aprakstīt. Kā dalībnieks piedzīvot otrreiz to vairs negribētu, bet skatītājos būšu ar prieku. Tā kā sieva ir kora diriģente, tad šajā vidē esmu bieži un, ja kaut ko vajag palīdzēt, izdaru. Nu, piemēram, kamēr pirms koncerta notiek mēģinājums, nopinu vainadziņus dziedātājām.
— Dzīvē svarīgākais ir...
— ... mana ģimene. Man ir viss, ko var vēlēties, galvenais, lai būtu veselība. Un vēl atziņa, kas palīdzējusi vienmēr — no darbiem nevajag baidīties. Visi ir izdarāmi.

Vizītkarte

VĀRDS, UZVĀRDS:
Rolands Gagainis.
DZIMŠANAS VIETA UN LAIKS: Aizkraukle, 1974. gada
23. aprīlis.
DZĪVESVIETA:
Aizkraukle.
NODARBOŠANĀS:
SIA “Aizkraukles slimnīca” galdnieks, santehniķis.
ĢIMENE:
precējies, sieva Lelde,
divi bērni.
VAĻASPRIEKS:
sēņošana, ēdiena gatavošana, galdniecība.
HOROSKOPA ZĪME:
Vērsis.

Staburags.lv ARHĪVS

“Neviena darba nevajag bīties”

Kategorijas