Notikumi, kurus nedrīkst aizmirst

2015. gada 24. marts 00:01

256

No Latvijas 1949. gada martā 31 vilciena sastāvā lopu vagonos uz Sibīriju aizveda vairāk kā četrdesmit tūkstošu cilvēku. Pašu tautiešu vidū bija cilvēki, kuri izveidoja “valsts ienaidnieku” sarakstus. Līdzīgi kā nāve, neko nešķirojot, sirmgalvis vai bērns, vecs vai jauns. Tūkstoši atgriezās, daudzi nomira, taču neskaitāmas dzīves bija izpostītas.

Visvairāk no Latvijas
Darboties spējīgie, uzņēmīgie, strādīgie un mērķtiecīgie. Tie bija tie, kuriem lielas saimniecības, “daudz” zemes — virs 30 hektāru. Beidzot latviešiem bija sava zeme, un pat gadsimts nebija pagājis, kopš atcēla dzimtbūšanu un latvieši pamazām varēja sākt saimniekot un izjust, kā tas ir — strādāt sev, strādāt savā zemē. 1941. un 1949. gads bija laiks, kad lielu daļu šo cilvēku, kuri būtu varējuši būt lielākie svešās varas pretinieki, deportēja uz Sibīriju. Palika tukšas mājas, saimniecības. Operācijā “Krasta banga” 1949. gada 25. martā tika deportēti 94 779 Baltijas valstu iedzīvotāji, gandrīz puse no viņiem — 42 149 — bija no Latvijas. No Igaunijas izsūtīja 20 713, no Lietuvas — 31 917 cilvēkus. 1949. gadā Latvijas iedzīvotājus izsūtīja uz Omskas (50%), Tomskas (37%) un Amūras (13%) apgabalu. No 42 149 deportētajiem 10 987 bija bērni vecumā līdz 16 gadiem, savukārt 40 176 jeb 95,4% bija latvieši. Gandrīz katrs ceturtais izsūtītais bija bērns vecumā līdz 16 gadiem, bet katrs sestais — vecāks par 60 gadiem.
Lai gan otrajā deportāciju vilnī iekļautajiem apstākļi Sibīrijā nebija tik necilvēcīgi kā 1941. gada represiju upuriem, tomēr tur mira gan veci cilvēki, gan spēka gados, bieži arī mazi bērni. Ceļā uz nometinājuma vietu nomira 229 cilvēki, viņu vidū septiņi zīdaiņi, 15 mazuļi gada vecumā. Pirmajos divos izsūtījuma gados Sibīrijā nomira 2380 latviešu.
Pirmdzimto apglabā Omskā
Vienpadsmit no 103 izsūtītajiem Taurkalnes pagasta iedzīvotājiem mājās nekad neatgriezās. Uz Omskas apgabalu no Bauskas apriņķa Kurmenes pagasta izsūtīja 106 cilvēkus, no viņiem 16 apglabāti Sibīrijā. Lielāko daļu kurmeniešu nometināja Pavlogradkas rajonā. Izsūtīja arī Alberta un Zelmas Tilindu ģimeni ar mazajām meitiņām Ilgu un Veltu no “Kaļķu Cepļa” mājām. Esot ceļā, 31. martā pasaulē nāca dēls Pēteris. Ģimeni atbrīvoja 1957. gada 21. janvārī. Kurmenietei Annai Bilstiņai no “Maliņu” mājām bija 74 gadi, viņa Uļjanovskas rajonā nodzīvoja sešus gadus un 1955. gada 25. februārī aizgāja aizsaulē.
Drūms 1949. un 1950. gads bija izsūtītajai Putnieku ģimenei, kas saimniekoja “Nagliņu” mājās. Deportēja gan vecos saimniekus — Minnu, kurai tobrīd bija 75 gadi, un viņas vīru Jāni, gadu vecāku par sievu, gan viņu dēla Mārtiņa ģimeni. Pēc pāris mēnešiem Sibīrijā piedzima Mārtiņa un Alvīnes pirmdzimtais. Mazais Jānītis nodzīvoja tikai nepilnus divus mēnešus un nomira 19. jūlijā. Pēc astoņiem mēnešiem aizsaulē aizgāja arī Minna.
No “Svarēnu” mājām deportēja trīs paaudzes. Vectēvam Andrejam Neizakam izsūtīšanas laikā bija 76 gadi, Sibīrijā viņš nodzīvoja tikai trīs mēnešus un aizgāja aizsaulē neilgi pēc vasaras saulgriežiem — 1949. gada 28. jūnijā.
Bija arī veiksminieki
No Jēkabpils apriņķa Daudzeses pagasta izsūtīja 15 cilvēku. Omskas apgabala Tjukaļinskas rajonā uz mūžu palika divi daudzesieši. Piecus cilvēkus deportēja no Gostiņiem, desmit no Jaunjelgavas, astoņus no Pļaviņām un 38 cilvēkus no Pļaviņu pagasta.
No Pļaviņām izsūtītajā valsts varai bīstamajā Liepiņu ģimenē, kurā jau auga trīsgadīgs puika, 1949. gada 12. aprīlī piedzima dvīnīši — Andris un Taiga. Šī ģimene bija viena no laimīgajām, jo izdevās izdzīvot un atgriezties mājās visiem — 1956. gada 29. oktobrī Liepiņus atbrīvoja.
Uz neatgriešanos no Aiviekstes pagasta aizbrauca pieci no 25 aiviekstiešiem. Berta Elksnīte nomira ceļā, Ilze Čulkstēna, kurai tobrīd bija 76 gadi, — dažus mēnešus pēc ierašanās Tomskā.
Jēkabpils apriņķa pagastos, kas pirms novadu reformas bija Aizkraukles rajona teritorijā, vislielākie zaudējumi bija Neretas pagastā. Deportēja 128 neretiešus, arī Secē bija daudz svešajai, negribētajai varai naidīgu ļaužu — 102, no viņiem svešā zemē apbedīja 13 seciešus. No Sunākstes izsūtīja 61, Sērenes — 41 un Mazzalves 51 cilvēku. Izsūtījumā nomira septiņi mazzalvieši, septiņi sunākstieši un seši sērenieši. Mēmeles pagastā mājas nācās pamest 43 (Sibīrijā nomira četri), Zalves pagastā — 67 cilvēkiem, no kuriem Omskā apglabāja piecus.
Aizveda nomirt
Var tikai iedomāties, ar kādām izjūtām dzimtās mājas pameta gados vecāki cilvēki, no kuriem daļa nekad neatgriezās dzimtenē. No Madonas apriņķa Pērses pagasta izsūtīja 10, Vietalvas — 27 cilvēkus. Odzienas pagastā deportēja 104 cilvēkus, 15 no viņiem mira ceļā vai Tomskā. Odzieniete Ieva Iksēna, iespējams, ir vecākā no bijušā Aizkraukles rajona teritorijā 1949. gada represijas piedzīvojušajiem. Viņa dzimusi 1858. gadā, izsūtīta uz Tomskas apgabala Teguļdetas rajonu un mirusi 1949. gada 13. aprīlī.
Ļoti cienījamā vecumā bija arī sēreniete Anna Oše — dzimusi 1861. gadā un 1949. gadā bija 88 gadus veca. Anna Tjukaļinskā nodzīvoja līdz 1954. gadam un nomira 3. jūnijā, sasniedzot 93 gadu vecumu. Tjukaļinskā nonāca arī neretiete Lība Linde, dzimusi 1862. gadā. Izsūtīšanas laikā viņai bija 87 gadi. Lība nomira 1956. gada 29. augustā, un divas nedēļas pēc tam Lindes ģimeni atbrīvoja.
No Ogres apriņķa Aizkraukles pagasta deportēja 15 cilvēku, no kuriem svešumā nomira viens — Emīlija Špariņa, kura Latvijā saimniekoja “Plēsās”. Bebru pagastā izsūtīja 41, neatgriezās seši. Ceļā nomira Anna Urga, Tomskas apgabalā palika “Kalna Lieltīrumu” saimnieki Natālija un Pēteris Saldavi. Pēteris aizsaulē aizgāja 1950. gada nogalē, Natālija — 1954. gadā.
Kokneses pagasts no 77 izsūtītajiem pavisam zaudēja septiņus cilvēkus. Ceļā lopu vagonā nomira Ieva Smeile (dzimusi 1862. gadā). Ziedonis Ozoliņš no “Bērziņu” mājām 1949. gadā bija septiņgadīgs puika, viņš nomira tā paša gada jūlijā. Arī Zvirbuļu ģimene no Bormaņiem Tomskā izsūtīšanas gadā apglabāja divgadīgo meitiņu Maiju.
No Skrīveru pagasta deportēja 50 cilvēku, Sibīrijā nomira astoņi. Tomskas apgabala Teguļdetas rajonā nonāca arī Skrīveru pagasta “Cirtumnieku” māju saime — Vickopu un Brudzinsku ģimene. Ar divpadsmit dienu starpību aizsaulē aizgāja abi bērni — 1949. gada 10. maijā nomira gadiņu vecais Aivars un 22. maijā nācās apbedīt trīsgadīgo Ingu. Nepagāja gads, un bija jāpiedzīvo vēl vienas bēres, kad aizsaulē aizgāja “Cirtumnieku” vecā saimniece, 1882. gadā dzimusī Lote Vickopa.
***
Laiks rit, un tas ir vienīgais, kas spēj sadziedēt un likt aizmirst. Tomēr ir lietas, ko nedrīkst aizmirst, lai tās nekad vairs neatkārtotos. Visi tie cilvēki — bērni, sirmgalvji, sievas un vīri spēka gados —, kuru dzīves izdzēsa, izpostīja sveša, naidīga vara, neļaus aizmirst šo mūsu tautai traģisko laiku.

Materiāls sagatavots, izmantojot datus no interneta vietnēm www.archiv.org.lv un www.itl.rtu.lv.

Staburags.lv ARHĪVS

Notikumi, kurus nedrīkst aizmirst

Kategorijas