Staburags.lv ARHĪVS

Staburaga piena vedējs

Imants Kaziļuns

2015. gada 20. marts 00:01

23
Staburaga piena vedējs

Mainījušās politsikās varas, veidotas un likvidētas administratīvo teritoriju robežas, bet ir cilvēki, kurus šīs “papīra vētras” nespēj ietekmēt. Staburaga pagasta “Austriņos” dzīvo Vladimirs un Skaidrīte Dzeņi. Viņi ir vieni no tiem, kas gadu desmitiem palikuši šai pusē. Izauklējuši Līgu un Jāni, palaiduši viņus pasaulē, tagad priecājas par mazmeitas Montas pirmajiem soļiem un vārdiem. Vecaistēvs nākamnedēļ sagaidīs savu 60. dzimšanas dienu. Nav tālu līdz pensijai, bet šobrīd viņš tai vēl neesot gatavs.

Lielā ģimene turas kopā
Mazās Montas smaids un interese par manu un Vladimira sarunu ir neizsmeļama. Lai arī vecvecāki viņu lutina, kā spēdami, viņa nemitīgi grib apgūt ko jaunu. Sarunas laikā  atceras par kasti ar konfektēm, noliek to sev priekšā uz galda un saka, ka mēģinās izēst. Aizrādījumi par iespējamajām vēdersāpēm viņu neuztrauc.
Vladimirs, atceroties savu bērnību, var lepoties ar trim māsām un brāli. Pasaulē nākuši aptuveni ik pēc trim gadiem, un, protams, vecākie palīdzējuši pieskatīt jaunākos. Paaugušies un vasarās strādājuši lauku brigādēs, pamazām iepazinis dažādu tehniku, lai gan viņa jaunībā kolhozos pārsvarā izmantoja zirgus.
Māsas un brāļi joprojām viens otru pieskatot. Kurš dzīvo netālu Staburaga pagastā, kurš Jēkabpilī. Jubilāra vecāki iepazinās Taurkalnē. Viņš bija ienācējs no Krievijas, viņa — preiliete. Radu daudz, un Vladimirs teic: kā gan var viens otram nepalīdzēt?
Tēva dzimtā vieta ir Neļidova, ap 150 kilometru attālumā no Maskavas, un Vladimirs tur bijis tikai reizi, kad mācījies 5. klasē. Tēvs Latvijā pārsvarā strādāja dažādus darbus fermā. Kādu laiku ģimene dzīvoja Sērenē, līdz 1967. gadā nopirka īpašumu Staburaga, vēlāk arī Sēlijas pagastā, un Vladimirs jau divdesmit gadu vecumā sāka dzīvot un saimniekot patstāvīgi. Pēc dienesta kādā ballē ieskatījās Skaidrītē, un pēc gada viņi svinēja kāzas. Ballē tagad zem ūdens esošajā estrādē gan nav dejots, bet par zaudēto skaistumu atgādina novadnieka Leona Kļavinska dāvātā glezna ar Staburaga klinti.
Jaunā ģimene sev izvēlējās pašreizējo māju — “Austriņus”. Turēja govis, cūkas, un līdz pat pagājušajam gadam to “Austriņos” netrūka. Pasliktinājās Skaidrītes veselība, un saimniecībā atstāti vien mazie lopiņi. Vai mājai zināmi nākamie saimnieki? Vladimirs teic, ka jaunie gan uz laukiem neplāno nākt, nolēmuši iegādāties īpašumu pilsētā.
Bada gados uz Ukrainu
Jau skolā ejot, jubilārs zinājis, ka būs šoferis. Pēc dienesta, kur divus gadus brauca ar medpunkta transportlīdzekli, atgriezies tagadējā Jaunjelgavas novadā. Kolhozs drīz vien uzticēja ne tik vienu, bet četras mašīnas — “pušku” jeb graudu vedamo, autobusu, piena mašīnu un veterinārārsta UAZ.
Vēl šobaltdien Vladimirs atceras bada gadu trako braucienu uz Ukrainu. Devušies 200 kilometru attālumā aiz Kijevas presēt salmus. Sastrādāto piegādāja līdz dzelzceļam un vēlāk kravu izkrāva Daudzevas stacijā.
Bijuši piedāvājumi vadīt pasažieru autobusu, taču palicis uzticīgs piena mašīnai un strādā Sēlpils piensaimnieku kooperatīvajā sabiedrībā. Divas, bet vasarā trīs reizes dienā jāizbrauc maršruts, kas iekļauj Sērenes, Seces, Staburaga un Sēlijas pagastu. Joprojām darbs ir smags, mazās saimniecības pienu piegādā kannās, tās jācilā, jāizlej. To gan nevar salīdzināt ar padomju laiku, kad piena bija desmitiem reižu vairāk. Autobuss pavisam gan nav aizmirsts. Kad kolēģim Gunāram Ločmelim jāpiedalās domes sēdēs, viņu aizvieto, vadot skolas autobusu, un nesen kopā Seces skolas bērnus aizvizināja uz Slovākiju. Ziemā ar lielāko prieku viņš kopā ar citiem hokeja faniem dodas uz mačiem Rīgā. Tā ir viena no brīvā laika pavadīšanas iespējām. Vasarā daudz darba piemājas saimniecībā, un arī tagad viņa rokas gaida lielais ābeļdārzs, siltumnīca. Sēņu laikā neiztikt bez pastaigām mežā. Rekords ir septiņi spaiņi baraviku, bet pavasarī gaida parādamies čāpukus jeb murķeļus. Ogas lasīt gan viņu nepierunāt. Tāpat viņš atrunājas, kad jautāju, kā svinēs sešdesmito dzimšanas dienu. Pagaidām neko neplānojot, nosvinēs pēc tam, kad bērni dos ziņu par iespēju ierasties Latvijā.