“Gaismu var atrast visur”

2015. gada 20. marts 00:01

888

“Es jūtu, ka cilvēki mani mīl, un tā ir laba sajūta,” tagad saka staburadziete Diāna Kadiša. Viņa ir talantīga mūzikas skolotāja — to īsā brīdī novērtējuši daudzi, kura divdesmit gadu dzīvoja no sabiedrības noslēgtu dzīvi. Vīra uzceltā “cietumā”. Tagad viņa ir atgriezusies. Uzplauksi. “Tagad elpoju pilnu krūti un priecājos par dzīvi,” saka viņa.

“Manis vairs nebija”
— Kā jūs no rīdzinieces kļuvāt par laucinieci?
— 31 gadu nodzīvoju Rīgā. Tur mācījos bērnu mūzikas skolā, tad Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā. Vēl būdama Mūzikas akadēmijas 5. kursa studente, sāku strādāt Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā — mācīju bērniem solo dziedāšanu, diriģēšanu. Tur nostrādāju piecus gadus. Otrreiz apprecējos, piecus gadus dzīvojām Ogrē, tad mans vīrs mantoja lauku māju Staburaga pagastā, un pārcēlāmies uz šejieni.
Varu pateikt vienu — es negribētu atpakaļ uz Rīgu. Te ir izauguši mani bērni, un te ir ļoti jauki cilvēki, kurus es, Staburagā dzīvodama 16 gadus, agrāk nemaz nepazinu, jo ne ar vienu nekomunicēju. Mums bija tāds, vīra noteikts, ģimenes modelis. Viņš uzskatīja, ka sievai jābūt paklausīgai, jāsēž mājās un no rīta līdz vakaram jāstrādā. Arī bērni nekur nedrīkstēja iet, apmeklēt pasākumus, jo tas viss, viņaprāt, bija pagānisms.
— Jūs pieņēmāt šos uzskatus?
— Nē, taču es to pieļāvu, jo uzticējos viņam. Manī nenostrādāja intuīcija. Man arī nebija to kluso brīžu, kad varēju domāt. Bērniņi nāca viens pēc otra, es biju ļoti nogurusi. Pēc vīra saprašanas visi darbi mājās ir sieviešu darbi. Sieviete viņa acīs ir zemāks radījums, man nebija pat vietas pie galda. Mēs — es un bērni — dzīvojām pilnīgā paklausībā. Viņš runāja un pielūdza Dievu, bet viņā pašā nekāda Dieva nebija. Mans vīrs katru dienu sprediķoja, bet viņa darbi nesaskanēja ar vārdiem. Ja jau Dievs ir mīlestība, bet tu liec ciest saviem tuvākajiem... Kā cilvēks, kā personība es biju iznīcināta. Manis vispār vairs nebija. 20 gadu biju pilnīgā izolācijā. Cietumā. Man nebija ne televizora, ne telefona, ne datora. Nekādas komunikācijas. Tas, ko esam pārdzīvojuši, ir ārprāts.
— Kā to varējāt izturēt?
— Man visi tagad saka — Diāna, kā tu varēji? Nevaru teikt, ka tas laika posms, kad biju vienkārši mājsaimniece, audzināju bērnus, būtu nepareizs. Mani bērni tomēr ir mans dzīves centrs. Jā, es alku mīlestības, un nevar nosvērt, cik asaru esmu izraudājusi... Taču laikam man to visu vajadzēja. Citi runā par iepriekšējām dzīvēm, kuru grēkus izpērkam šajā. Es nezinu, vai tas darbojas. Taču dzīve mūs bieži saved kopā ar cilvēkiem, kuri sniedz mums mācībstundas, un, ja mēs tās pareizi apgūstam, no tā kaut ko arī iegūstam.
Pamosties no murga
— Ko no savas mācībstundas ieguvāt jūs?
— Strādājot Rīgā, mana karjera sākās diezgan spoži, es kļuvu iedomīga. Tagad manī notikušas pārmaiņas, ciešanas manī radīja jaunu pasaules uzskatu. Es nenosodu otru, visus cilvēkus pieņemu tādus, kādi viņi ir. Tagad man ir viegli dzīvot ar cilvēkiem. Man nav savas dzīves filozofijas, kā ir pareizi, taču esmu iemācījusies dzīvot saskaņā ar savām izjūtām, nedarīt nevienam pāri. Tie ir mani galvenie dzīves motīvi, kurus gribu iemācīt arī saviem bērniem.
— Jūs tomēr izlēmāt mainīt savu dzīvi, izrauties?
— Man bija vajadzīgi šādi skolotāji, lai es pamostos no murga. Pirms diviem gadiem es bēgu uz Rīgu, tur dzīvo mans vecākais dēls Jēkabs. Viņš atbrauca kopā ar savu draudzeni un teica: “Māt, tu tā nedrīksti dzīvot!” Sākumā domāju, ka Rīgā palikšu pavisam, tad tomēr izlēmu atgriezties. Satiku īstos cilvēkus, kas man lika sākt domāt, palīdzēja sakārtot sevi. Dēls arī teica: tev ar lakotiem nadziņiem jāsēž pie klavierēm. Un to es tagad arī daru!
Ar vīru vairs nedzīvojam kopā, jo ne man, ne bērniem nav iespējams atrasties tāda cilvēka tuvumā. Tā ir liela Dieva dāvana, ja satiec cilvēku, ar kuru tu vari klusēt, un tev ir labi. Un ja ar viņu vēl vari dziedāt!
Palīdz mīlestības siena
— Jūsu pirmais vīrs bija mūziķis?
— Jā, mums ar Normundu Vaici aizvien ir labas attiecības. Viņš pavadīja “MiLaRe” priekšnesumu starptautiskajā konkursā Daugavpilī. Mēs dziedājām vienu manu dziesmu, būtu sarežģīti to notīs pierakstīt, viņš labi improvizē, un sarunājām, ka viņš spēlēs pavadījumu. Normunds ir mana vecākā dēla Jēkaba tēvs.
— Kā ir — būt dēlu mammai?
— Bērni ir liela dāvana, bet mani bērni ir ļoti cietuši. Viņiem no mazotnes bija uzspiesti standarti, dogmas, un man ir ļoti grūti savus bērnus emocionāli dziedināt. Marks dzīvo un strādā Rīgā, daudz komunicē ar Jēkabu. Viņš ir atraisījies, un es kā māte jūtu, ka ar viņu viss būs kārtībā. Arī ar jaunākajiem dēliem tagad runājam kā vienlīdzīgas būtnes, varu viņiem tikai ieteikt: tā nedari, un kas būs, ja tu to izvēlēsies. Bērni mani vēro, redz, ka esmu priecīga, un jūtas drošībā. Man galvenais ir viņos izšūpot to ģimenes modeli, ka sieviete nav vergs vai zemāks radījums. Tas viss notiek ļoti lēnām, bet nekas nav nokavēts.
Man bija pieci dēli, viens traģiski gāja bojā... Tās ir neizstāstāmas sāpes — apglabāt savu bērnu (nespēj valdīt asaras — aut.). Pirms vairākiem gadiem viena to nebūtu pārdzīvojusi. Staburags ir īpaša vieta, te ir fantastiski cilvēki. Grūtajā brīdī man aiz muguras nostājās kā siena, tāds mīlestības bloks. Sevī jāatrod spēks dzīvot, jo man apkārt ir bērnu pulciņš, turklāt viņiem ir tikai mamma. Intuitīvi nojaušu, ka dvēsele ir mūžīga, arī bērniem centos izskaidrot — Matejs ir debesīs, viņa dvēsele ir mūžīga, bet mums jādzīvo tālāk.
Privilēģija —
dziedāt
— Jūs ticat Dievam?
— Es ticu Radītājam. Man Dievs saistās ar sajūtām, ar intuīciju. Es uzmanīgi ieklausos sevī un jūtu, ka manas dzīves vadība vairāk iet caur mani pašu. Agrāk manī tā nebija, es varēju pakļauties dažādiem virzieniem. Viss ir ļoti vienkārši — dzīvo saskaņā ar sevi, nedari pāri otram. To gaismu var atrast visur, un tur nav vajadzīgas īpašas zināšanas.
— Jūsu gaisma ir arī mūzika?
— Mūzika ir mans aicinājums. Arī savām meitenēm saku — mums ir jāpateicas, ka varam dziedāt. Tā ir liela privilēģija. Dziedot cilvēks savienojas ar debesīm un zemi, dziedot cilvēks attīrās. Lai gan kādreiz dziedāju koros “Ave Sol” un “Sindi putnu dārzs”, pati kā jaunumu sevī atklāju, ka šeit reizē arī es esmu atvērusies, varu kopā ar saviem dziedātājiem attīstīt sevi. Vispār tā ir milzīga dāvana — atgriezties mūzikā pēc 20 gadiem, un man šī gandrīz neiespējamā dāvana ir dota.
— Par jums saka — jūs varot iemācīt dziedāt jebkuram. Kā to panākat?
— Mans darba stils ir radīt tādu atmosfēru, lai cilvēks atraisās. Ja cilvēks jūtas labi, viņa talants uzplaukst. Līdz ar to mēģinājumi mums nav tikai dziedāšana, bet arī zināma bauda — komunicējot, atraisoties, un līdz ar to tā balstiņa atveras it kā pati no sevis, bez īpašas piepūles. Es ticu, ka katrs cilvēks var dziedāt. Vienīgi, ja bērniņš mājās nav dziedājis, balss saitītes nav pielāgojušās, vajadzīgs ilgāks darba process. Tas arī viss. Bērnudārzā ļoti labi var pamanīt, kurš mājās dzied.
— Jūsu bērni dzied?
— Es mājās dziedu, dzirdu, ka puiši tās dziesmas pa savam dungo. Viņi visi dzied, mācījās mūzikas skolā, bet tēvs viņus no tās izņēma. Matejs bija ļoti talantīgs puika. Dāvids mūzikas skolā spēlēja akordeonu, divi gadi palika līdz beigšanai. Viņš tik forši spēlēja! Gribu, lai viņš atsāk mācības, bet puika ietiepjas: nē, tu teici, ka tā ir brīva izvēle! Mūzikas instruments jāspēlē vairākas stundas dienā, bet laukos un vēl puišus ir gandrīz neiespējami uz to piespiest. Esmu iemācījusies bērniem īsi pateikt kādu lūgumu, un viss. Nesākt sprediķot, pārmest — tas nav vajadzīgs, jo būs pretējs efekts.
— Jums ir kādi sapņi?
— Cilvēkam vajag sapņot no reālām iespējām. Man vispirms jāmēģina sakārtot to, kas man ir. Gribētu dzīvot mierā un harmonijā, lai manī nebūtu satraukuma. Mācos nelēkāt no viena darba uz otru — sievietēm raksturīgi darīt vienu darbu, bet galvā jau nākamais. Jāprot sevī noturēt mieru un neriņķot kā vāverei ritenī. Baudu visu, ko dzīve piedāvā. Dzīvot ir skaisti. Smagi ir tad, ja uz dzīvi skatāmies caur savu smago bagāžu. Nekad netiksim galā, ja teiksim — man ir grūti. Apustulis Pāvels taču arī saka: priecājieties!
Ja esmu izdarījusi visu, ko varu, bet neizdodas, tad vienkārši vajag atslābt, un risinājums atnāks pats. Tā kā man vienai jāgādā par bērniem, jādomā, kā varu nopelnīt. Cilvēkam taču jādzīvo normāla dzīve. Vispār finanses ir diezgan sāpīga tēma. Tagad bērniem saku — mēs nopirksim televizoru, mums viss būs! Un tēvs, kā solīja, to pa logu neizmetīs! Un mums būs pabeigts remonts. Kādreiz...

Vizītkarte
Vārds, uzvārds:
Diāna Kadiša.
Dzimšanas laiks un vieta: 1961. gada 31. oktobris, Rīga.
Nodarbošanās:
mūzikas skolotāja Seces pagasta pirmsskolas izglītības iestādē “Vasariņa” un A. Žilinska Jēkabpils mūzikas skolā, vada sieviešu vokālo ansambli “Staburadze” un vokālo grupu “MiLaRe” Staburaga pagastā.
Izglītība:
maģistra grāds kordiriģēšanā, beigusi Latvijas Mūzikas akadēmiju.
Ģimene:
četri dēli — Jēkabs (26 gadi), Marks (19), Artūrs (18) un Dāvids (12).

Staburags.lv ARHĪVS

“Gaismu var atrast visur”

Kategorijas