“Cīnīsimies par to, kas pienākas pēc likuma”

2015. gada 19. marts 00:01

198

“Cīnīsimies par to, kas pienākas pēc likuma”

Pasaules vēsturē lielākā kodolkatastrofa Černobiļā, Padomju Ukrainā, notika pirms gandrīz 30 gadiem — 1986. gada 26. aprīlī. Seku likvidēšanā piedalījās arī ap 6000 Latvijas iedzīvotāju. Vairāk kā 600 jau miruši, daļai ir sagrauta veselība, vajadzīgas zāles, un medicīniskā aprūpe izmaksā daudz. Lai gan likumā noteikts, ka “černobilieši” var vienlaikus saņemt vecuma pensiju un kaitējuma pabalstu, realitāte ir citāda. Skrīverietis, arī “černobilietis”, Guntis Klūga un citi avārijas seku likvidētāji vēlas panākt, lai valsts ievērotu likumā paredzēto.

Kā var nemaksāt?
Avārijas sekas likvidēja vairāki simti tūkstošu cilvēku — regulārā armija, rezervisti no dažādām Padomju Savienības vietām. Par katastrofas seku likvidētāju veselībai nodarīto kaitējumu Latvijas iedzīvotājiem Krievija atsakās maksāt, Ukraina to nevar atļauties. Labklājības ministrija (LM) nepilda “černobiliešiem” domāto speciālo likumu, kurā teikts, ka viņiem ir tiesības saņemt gan kaitējuma atlīdzību, gan arī vecuma pensiju. Kopējais “černobiliešu” — vecuma pensionāru un invalīdu — skaits pagājušajā gadā bija 2954 cilvēki.
“Ir likums, un kā var nemaksāt?” teic skrīverietis Guntis Klūga. “Likumā teikts, ka avārijas seku likvidētājiem pienākas gan vecuma pensija, gan kaitējuma atlīdzība, kā arī pabalsts. Un nauda ir vajadzīga, daudziem ir smagas veselības problēmas.”

Ja prasītu visi
Aizkrauklē Černobiļas biedrību izveidoja pirms vairāk kā divdesmit gadiem. Tās vadītājs Nikolajs Sokolovs šeit vairs nedzīvo, pamazām arī biedrības darbība apsīkusi, tā apgalvo Guntis Klūga, arī vairāki citi novada “černobilieši”. Taču, sazinoties ar Nikolaju Sokolovu, izskan pretējs viedoklis: “Kā apsīkusi! Mums viss ir kārtībā! Biedrība darbojas, palīdzība visiem, kam tā nepieciešama, tiek sniegta. Jūlijā plānojam rīkot izstādi, apbalvot biedrus, rudenī pasniegsim goda zīmes.”

Biedrības darbības sākumā Aizkraukles rajonā bija vairāk kā simt “černobiliešu”. Sarakstos uzskaitīti 109 cilvēki, iepretim dažiem ierakstīts — “miris”, “aizbraucis no Latvijas”, par daļu ziņu nav.

“Pēc man zināmās informācijas, Aizkraukles novadā šobrīd dzīvo 19 “černobilieši”,” stāsta Guntis Klūga. “Līdz 26. aprīlim gribētu viņus sapulcināt un, ja sapratīsim, ka tas ir vajadzīgs, atjaunot biedrības darbību. Būtu labi, ja varētu apzināt cilvēkus visā bijušā rajona teritorijā. Ja mēs spētu apvienoties, būtu lielāks spēks, lai cīnītos par to, kas visiem Černobiļas AES avārijas seku likvidētājiem pienākas pēc likuma. Katram atsevišķi trūkst gribasspēka, ticības un naudas, lai tiesātos. Patlaban mēs, divi skrīverieši, esam iesnieguši pieteikumus tiesā, bet kāpēc nevarētu iesniegt divdesmit? Varbūt beidzot Labklājības ministrija mūs sadzirdētu?” Skrīverietis uzsver, ka īpaši svarīgi apzināt tos, kuriem ir vajadzīga palīdzība. Cilvēkiem, kuri, nespējot izturēt realitāti, sabeigto veselību, izeju meklē alkoholā, palīdzēt būtu grūti, taču ne visi ir tik bezcerīgā situācijā.

Guntis Klūga norāda — ja reiz ir Latvijas savienība “Černobiļa”, kurai novados ir nodaļas, tad varbūt tai arī būtu jāpalīdz ikvienam izcīnīt likumā paredzēto atlīdzību.

Desmit tiesas procesu
Radioinženieris rīdzinieks Gunārs Sīpols, kurš gandrīz zaudējis redzi, ar LM tiesājās aptuveni desmit gadu, lai panāktu sev pienākošos vecuma pensiju, gan arī atlīdzību par veselībai nodarīto kaitējumu, līdz pērn Augstākās tiesas Senāts atzina, ka tas, kas rakstīts likumā, ir jāpilda.

Taču vēl nekas nav beidzies. Viņš “Staburagam” pastāstīja, ka kompensācija nav aprēķināta korekti, tādēļ iesniedzis pieteikumu tiesā. Pašlaik tā izskatīšana tiek atcelta, un nākamais lēmums varētu būt sagaidāms aprīlī.
“Šī situācija lika noņemt rožainās brilles, kas sākumā man vēl bija par to, ka viens likums un viena taisnība visiem,” stāsta Gunārs Sīpols. “Pieteikumā tiesai jautāju vienu, bet atbildē saņēmu ko pilnīgi absurdu. Devos vecuma pensijā, lūdzu aprēķināt pēc likuma pienākošos kaitējuma atlīdzību, bet atbildē saņēmu — ka es esot lūdzis pārrēķināt vecuma pensiju. Rakstīju vēlreiz — neprasu pārrēķināt vecuma pensiju, bet prasu kaitējuma atlīdzību. Saņēmu nākamo muļķīgo atbildi — Sīpola kungs prasa pārrēķināt vecuma pensiju, bet to likums neparedz... Bez komentāriem. Un katra atbilde jāgaida mēnesi. Normāli cilvēki pēc trešā ceturtā piegājiena met mieru. Vērsos pie juristiem, viņi atbildēja: ja jau jums vairākas instances ir teikušas, ka jums nepienākas, tad tiešām nepienākas. Tad nu pats studēju likumus.” Desmit gados desmit tiesas procesu, līdz pērn beidzot tiesa atzina, ka prasība ir pamatota.
“Šos desmit gadus “černobilieši” gaidīja rezultātus, bet iesaistīties, atbalstīt negribēja. Bija pat tādi, kas atklāti teica: ja jūs kaut ko panāksiet, tā būs mūsu visu uzvara, ja neko, tad tas būs zaudējums jums vienam pašam,” stāsta Gunārs Sīpols. Jautāts, vai saņēmis kādu atbalstu no Latvijas savienības “Černobiļa”, Sīpola kungs atbild īsi: “Jūtamu nē.”
“Cilvēki nezina, kas viņiem pienākas. Kad devos pensijā, man neviens neko neteica, neinformēja, kas pienākas, ko varu prasīt,” saka Černobiļas AES seku likvidētājs. “Kopš ir precedents, panākt taisnīgumu būtu vienkāršāk. Katram pašam ir jāiet, jāprasa, jāraksta iesniegums Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā.”

Brauca arī pelnīt
Kad 1986. gadā Aizkraukles kolhoza galvenais inženieris, arī Padomju Savienības armijas rezerves virsnieks, vecākais leitnants Guntis Klūga pārbrauca mājās no komandējuma Krievijā, priekšā jau bija pavēste ierasties kara komisariātā. Vēl pirms došanās uz Ukrainu Guntis satika tikko no Černobiļas pārbraukušo Aizkraukles kolhoza sagādnieku Nikolaju Savenko. Viņš mazliet pastāstīja par piedzīvoto.
“Aizbraucām uz Rīgu, mūs pārģērba zaļajā armijas formā un aizveda uz Černobiļu. Tur biju 62 dienas, no kurām 50 pagāja pie paša reaktora. Strādāju trešajā zonā, kas bija vistuvāk reaktoram,” atceras skrīverietis. “Dzīvojām it kā tīrajā zonā, bet radiācija tāpat bija. Aizsardzībai — respirators un apģērbs, ar ko strādāja zonā, pēc darba bija jānomaina. Sākumā nezinājām, nesapratām. To, ka tā nebūs nekāda pastaiga, sapratu, pirmo reizi ieraugot reaktoru. Daļa avārijas seku likvidētāju devās turp brīvprātīgi, jo par to ļoti labi maksāja — aptuveni pieckārtīgu vidējo algu. Naudas dēļ es nebūtu to darījis, taču izvēles nebija. Manā rotā bija kāds igaunis, viņš tiešām bija atbraucis pelnīt. Kad pirmo reizi dabūju lielāku apstarojumu, nesapratu, kas tas ir. Briesmīgi sāpēja galva, paniskas bailes, bija sajūta, ka tūlīt sajukšu prātā. Mums tur bija labs ārsts, latvietis, vecākais leitnants.”

Bija izmisums
Veselības problēmas Guntim radās deviņdesmito gadu sākumā. Tobrīd strādājis par Komunālo uzņēmumu kombināta direktoru. “Tur pirmo reizi “nogāzos”,” viņš atceras. “Palika slikti, un divas diennaktis nogulēju Aizkraukles slimnīcā, līdz nācu pie saprašanas. Tad slimnīca, sanatorijas. Trīs mēnešus strādā, mēnesi slimnīcā. Tad arī sapratu, kas tas ir. Sākumā bija izmisums. Kad saproti, ka tas ir neizbēgami, aprodi ar to. Izmēģināju visu — braucu pie ārstiem, pie tantiņām, līdz atradu līdzekli, kas ļāvis saglabāt veselību. Man bija audzējs, un tas pazuda pats no sevis. Stradiņu slimnīcā ārsti brīnījās, nesaprata, kā tas var būt.”

Negribētu atgriezties
Laiku pa laikam interneta medijos publicē baisus attēlus, kā toreizējā avārijas vieta izskatās tagad. Cilvēku pamesto pilsētu pamazām pārņēmusi daba. Pilsētas laukumus, pagalmus, ielas iekaro koki, krūmi. Šis drūmums piesaista tūristus. Guntis teic, ka tajā vietā nekad nevēlētos atgriezties.

“Apbrīnoju cilvēkus, kuri maksā naudu, lai aizbrauktu turp ekskursijā,” piebilst skrīverietis. “Desmit gadu pēc avārijas pirmo reizi televīzijā rādīja filmu, kur notikumus atspoguļoja reāli, bez kādiem izskaistinājumiem. Raudu reti, bet tad es raudāju. Un sapratu, ka man ir ļoti paveicies.”

Lūgums visiem bijušā Aizkraukles rajona teritorijā dzīvojošajiem Černobiļas AES seku likvidētājiem sazināties ar Gunti Klūgu pa tālruni 29454218.

Staburags.lv ARHĪVS

“Cīnīsimies par to, kas pienākas pēc likuma”

Kategorijas