"Mans dzīves stils — māksliniece"

2015. gada 19. marts 00:01

354

Atdevusi Aizkrauklei 30 darba gadu, Irēna Skudra - Kluša, atzīmējot apaļu jubileju, atgriezusies šajā pilsētā ar vienu no retajām personālizstādēm. Aizkraukles pilsētas kultūras namā apskatāms viņas veikums, sākot no 2009. gada. Senāki darbi lielākoties atdāvināti, jo gleznošanā Irēnai pats svarīgākais ir process, izjūtas, kas rodas, jaucot krāsas uz audekla.

Zvaigznēs rakstīts — skolotāja
Izstādes atklāšanas pasākumā piedalījās viņas bijušie darba kolēģi, radi un draugi. Viņiem māksliniece teica: “Aizkrauklē esot, jūtos, kā atgriežoties agrā jaunībā un arī mākslā esmu tikai pašā sākumā, bērnībā.”
Aizkraukliete pirms desmit gadiem mainījusi dzīves un darba vietu, pārcēlusies uz Madonas novada Kalsnavas pagastu. Pusmūžā mainīt dzīvesvietu un darbu bijis bīstams izaicinājums, bet secinājusi, ka tas izdevies veiksmīgi. Uz Madonas pusi aicinājis bijušais klasesbiedrs. Meža ieskautā māja, apkārtne, kas līdzinās parkam, kurā, gremdējoties dabas simfonijā, var sasniegt sajūtas, kas tuvas austrumnieku aprakstītajai nirvānai. Pirms aptuveni trim gadiem kopā ar vīru te izveidojuši privāto muzeju. Tajā apskatāma dažāda tehnika, lielākoties paredzēta dažādiem darbiem lauku sētā. Smēde ir viena no jaunākajām ekspozīcijām.
Atskatoties uz aizvadītajiem gadiem, Irēna atceras bērnību, kad viņu gleznošanai iedvesmoja tēvs Linards Skudra, profesionāls mākslinieks un kādu laiku arī Pļaviņu kultūras nama direktors. Šajā laikā viņa atklājusi sevī vienu no talantiem, kurš nozīmīgs ir joprojām — viņai patīk darbs ar bērniem un jauniešiem. Kad vēlāk kāda astroloģe pētījusi viņas zvaigžņu novietojumu, tajās skaidri un gaiši bijis rakstīts — skolotāja. Tāpēc, ja kāds viņu uzrunā par mākslinieci, jūtoties neērti.
Pabeigusi Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolu kā vides māksliniece un vēl padomju laikos strādājusi toreizējās Stučkas pionieru namā, mācījusi floristiku. Vēlāk stāvējusi pie Aizkraukles mākslas skolas šūpuļa 1991. gadā un darbojusies tajā līdz 2005. gadam. Vēlāk atsākusi darbu ar jauniešiem un Madonas novada jauniešu centrā mācīja gleznošanas pamatus. Salīdzinoši nesen, 2000. gadā, absolvējusi Daugavpils Universitāti.
Piedzimst tieši pēc simts gadiem
Izstādes atklāšana bija meitas Ievas Grīslejas dzimšanas dienā, kas savukārt ir arī ģeniālā fiziķa Alberta Einšteina dzimšanas diena, vien viņš pasaulē nācis tieši simts gadu pirms Ievas. Viņai, līdzīgi kā mammai, ir daudz talantu, mācījusies par modes dizaineri, brīvajā laikā glezno un dzied, bet par maizes darbu izvēlējusies grāmatvedību.
“Tas, ka man jau tik daudz gadu, šķiet jocīgi. Jaunākajam mazbērnam četri gadi, vecākajam — 15, un arī viņos ir kaut kas no mākslinieku gēna,” stāsta Irēna. Radījusi simtiem gleznu, bet tās nekrājot, atdāvinot, jo gleznošanā svarīgākais ir radīšanas process. To varētu saukt arī par mākslas terapiju, kad, strādājot ar krāsām un otām, pazūd laika izjūta. Glezno galvenokārt alla prima tehnikā, kas tulkojumā no itāliešu valodas nozīmē ļoti ātri, negaidot, kad iepriekšējais krāsas slānis nožūs. Tāpēc dažas no gleznām tapušas divās stundās, bet pārsvarā nepieciešamas trīs vai nedaudz vairāk. Patīk improvizēt, tāpēc pasūtījuma darbus uzņemties bail. Peļņas darbs nebūs tik kvalitatīvs, atraisīts. Nesen bija lūgums pēc dubultportreta, bet pasūtītājam atteikusi.
“Nevaru gleznot arī tad, kad jūtos slikti. Daudzi gan tā dara, izliek savas negatīvās emocijas, dusmas uz audekla, un arī tādiem darbiem būs skatītājs, kādus tie uzrunās, bet man dusmās nekas labs neiznāk. Dusmās jārok zeme, jākopj māja vai jādara kas cits, kur var fiziski izlādēties,” stāsta Irēna.
Izstādē skatāmajiem pozitīvām emocijām bagātajiem darbiem māksliniece nav devusi nosaukumus, nav tos parakstījusi, ļaujot skatītājiem vaļu fantāzijai un izjūtu improvizācijai.

Staburags.lv ARHĪVS

"Mans dzīves stils — māksliniece"

Kategorijas