Staburags.lv ARHĪVS

Augstvērtīgs rezultāts jāsasniedz ar smagu darbu

Augstvērtīgs rezultāts  jāsasniedz ar smagu darbu

Aizvadītā nedēļā bija ļoti saspringta. Marts ir sacensību mēnesis, un pašreiz notiek Vidzemes telpu futbola čempionāta finālspēles. Nedēļas nogales aizvadītas sacensībās dažādās pilsētās. Sestdien ar 2006. gadā dzimušajiem futbolistiem bijām Smiltenē, B grupas konkurencē izcīnījām pirmo vietu. Bērni ir malači, labi nospēlēja, un uzvara godam pelnīta. Kopā no reģiona bijām trīs komandas — divas no Aizkraukles un Kokneses spēlētāji. Cenšos visiem dot iespēju spēlēt, bērni sadalīti komandās attiecīgi pēc viņu spējām. Tas dod stimulu tiekties uz labākiem rezultātiem. Svētdien bijām Ikšķilē ar 2008. gadā dzimušajiem futbolistiem. Spēļu rezultātus nefiksēja, taču nospēlējām labi.
Brīvā laika principā nav, man ir paveicies ar ģimenes sapratni un atbalstu. Uz sacensībām līdzi brauc dzīvesbiedre. Futbols mums ir ģimenes aizraušanās, arī viņa ir futbola trenere. Dzīvesbiedres pamatdarbs ir bērnudārza audzinātāja, tas palīdz futbola nodarbībās saprasties ar bērniem.
Trenera darbs ir smags, tomēr ne reizi neesmu nožēlojis savu karjeras izvēli. Oficiāli futbola klubs “FC Aizkraukle” ir reģistrēts 2009. gadā, taču kā treneris darbojos jau gandrīz 20 gadu. Strādāt ar maziem bērniem ir sarežģīti. Lielie tevi saprot un klausa. Mazais uz treniņu reizēm atnāk sabēdājies, kaut kas atgadījies mājās vai bērnudārzā. Man ir jāprot tikt galā ar šīm bērna emocijām, jo tās visas nāk uz āru. Galvenais darbā ar bērniem ir būt pozitīvam. Ja būsi kaut mazliet negatīvi noskaņots, viņš to sajutīs un nenāks. Pateicoties labajai attieksmei, bērni man uzticas un stāsta pat dažādus sīkumus. Reizēm viņi tā aizmirstas, ka nosauc mani par tēti.
Lielākā daļa jauno futbolistu treniņus sāk apmeklēt pēc vecāku iniciatīvas. Viņi vēlas paglābt savu atvasi no datoru un mobilo telefonu kaitīgās ietekmes, lai bērni savu laiku veltītu kam noderīgākam. Ir arī tādi, kas paši raujas uz futbola nodarbībām, un šādi bērni, salīdzinot ar vecāku atvestajiem, ir kā diena pret nakti. Vecāki reizēm bērnu pierunā nākt uz treniņu, apmaiņā apsolot ko nopirkt, savukārt tajos, kas nāk tikai futbola dēļ, manāms gandarījums un patiesa atdeve. Uz šādiem entuziastiem prieks skatīties. Tomēr jāuzsver, ka vecākiem ir liela nozīme bērna sportiskajās gaitās. Ģimenes atbalsts veido panākumu pamatu. Jo vairāk vecāki iesaistās atvases dzīvē, jo drošāks, stabilāks un apmierinātāks ir bērns.
Mūsdienās bērniem ir plašs nodarbību klāsts — dziedāšana, dejošana, sports, muzicēšana, šahs un daudz kas cits. Vecākiem jāprot izvēlēties, kas viņu atvasei ir vispiemērotākais. Ja aug labs dziedātājs, tad vairāk laika jāvelta mūzikai, ja talants izpaužas futbolā, tad tam jānododas pilnībā. Domāju, ka vecāki, baidoties no bērnu bezdarbības, “uzkrauj” viņiem vairāk, kā nepieciešams. Līdz ar to bērnam ir grūti un viņš jau sāk izvēlēties un spekulēt ar radušos situāciju. Ahā, to nedarīšu, pateikšu, ka man ir šaha nodarbība, un vienkārši neiešu.
Galvenais ieguvums, ko sniedz futbols, — audzina raksturu. Futbols ir komandas spēle, katrs atbild arī par savu komandas biedru. Bērns iemācās sadarboties un saprot, ka nedrīkst būt egoists. Arī komunikācija viņiem ir citādāka kā pārējiem vienaudžiem. Otrs pozitīvais ieguvums ir veselīgs dzīvesveids. Tagad bērniem ir arī atsevišķas nodarbības ar stiepšanās vingrinājumiem, kas uzlabo stāju un elpošanu. Vecākiem tā ir prioritāte. Pēc kāda mača pasniedzu zēnam kausu kā labākajam spēlētājam. Viņa mammai svarīgākais nebija dēla sniegums, bet tas, lai viņš augtu vesels. Varbūt ne futbolists, taču veselīgs.
Lielākais gandarījums ir redzēt savus audzēkņus turpinām iesāktās futbolistu gaitas. Aizvadītajā Aizkraukles novada čempionātā visās komandās spēlēja mani kādreizējie audzēkņi. Lūk, tas ir patiess prieks! Divi spēlē “Skonto” sastāvā un tiek piesaistīti Latvijas izlasei, aizkrauklietis Aivis Laiviņš spēlē pirmajā līgā. Īpaši lepns esmu par vienu futbolisti. Meitenei piedāvāja trenēties U-17 izlases sastāvā, lai gan viņa ir tikai U-14 vecuma grupas pārstāve.
Aizvadītajā nedēļā satraukumu izraisīja paziņojums, ka pērn dopinga lietošanā pieķerti deviņi Latvijas sportisti. Nesaprotu, kam tas ir vajadzīgs?! Sportists sasniedz augstu rezultātu, taču augsta līmeņa sacensībās viņš nevarēs to atkārtot. Lielajā sportā dopinga kontrole notiek pirmajām piecām līdz sešām vietām. Nav vērts gūt “mākslīgu” uzvaru un pēc tam tikt diskvalificētam uz pāris gadiem. Domāju, ka šī problēma Latvijā ir bijusi aktuāla jau ilgāku laiku, tikai pārbaudes kļuvušas nopietnākas un nu šie pārkāpumi tiek fiksēti. Vēlēdamies tikt pamanīts, sportists ir gatavs bojāt savu veselību. Viņam šķiet, kad būs “izsities”, tad pārtrauks lietot stimulatorus. Tomēr tas ir tāpat kā ar jebkurām narkotikām — ja esi iesācis, nespēsi apstāties. Manuprāt, tā ir trenera vaina. Treneris sportistam ieliek pamatus, tāpat kā vecāki, viņš dod padomus un māca dzīves gudrības. Tas ir trenera pienākums iemācīt sportistam, kas ir labi un kas ne, augstvērtīgi rezultāti jāsasniedz ar smagu darbu. Protams, katrs atbild pats par sevi. Sportistam pašam jāspēj pieņemt pareizo lēmumu. Šī “netīrā statistika” metīs ēnu Latvijai. Varbūt tagad sportistu analīzēm tiks pievērsta lielāka uzmanība un veiktas stingrākas dopinga pārbaudes?
Manu uzmanību pievērsa apstiprinātā Jaunsardzes attīstības programma Latvijā, kas paredz katrā pašvaldībā izveidot jaunsargu instruktora štata vietu, tādējādi dodot iespēju Jaunsardzes kustībā piedalīties līdz pat 16 000 jauniešu līdzšinējo 6000 vietā. Domāju, ka pati iecere par ļaunu nenāktu, tomēr nepieciešams konkrēts plāns, pēc kā vadīties. Jauniešiem tā būs lieliska iespēja attīstīt gan savas fiziskās spējas, gan stiprināt sevi garīgi. Tikai nepareizi izvēlēts laiks šādām diskusijām. Gribot negribot tas liek aizdomāties un vilkt paralēles ar to, kas notiek pasaulē. Intervijā dzirdēju aizsardzības ministru apgalvojam, ka jaunsardze nebūs piesaistīta bruņotajiem spēkiem. Mērķis esot bērnu nodarbināt. Tomēr uzskatu, ka daļa šo jauniešu tiks virzīti un mudināti gaitas turpināt dažādos valsts dienestos. Ar iegūtajām iemaņām un pieredzi viņi varēs doties uz Valsts policiju vai militāro dienestu. Daļēji viņi jau būs tam sagatavoti.