Velosipēdu daudzreiz izgudrojis no jauna

Nākamnedēļ, 16. martā, 80. dzimšanas dienu svinēs skrīverietis Andris Lejiņš. Dzimis Ventspilī, taču 1958. gadā sācis strādāt Skrīveros, Zemkopības zinātniskajā institūtā, un šajā vietā palicis uz mūžu. “Skrīveru daba un cilvēki ir atstājuši uz mani ļoti labestīgu iespaidu, tāpēc esmu pateicīgs liktenim par to, kas ar mani ir noticis,” teic jubilārs.
Pētnieks kopš bērnības
Interese par dabu, tajā notie-košajiem procesiem, vēlme izzināt un pētīt attīstījusies jau agrā bērnībā. Kad mazo Andri “ietupināja” dārzā ar sētu apkārt, lai bērns būtu drošībā un pieaugušie varētu doties ikdienas darbos, sākušies pirmie pētnieciskie darbi. “Augu viens pats, kas man cits atlika, kā liekties zemē un pētīt, kas notiek dabā? Kopš bērnības esmu vērojis dažādus procesus dabā, savā ziņā daudzreiz izgudroju no jauna arī velosipēdu. Biju tik jauns un nepieredzējis, ka pētniecības sākumperiodā darbojoties uzzināju to, kas jau pirms simts gadiem izpētīts. To atklāju, tikai pētot padziļināti. Varu teikt, ka esmu laimīgs cilvēks, jo mans darbs bija arī mans vaļasprieks.” Andra Lejiņa pamatnodarbošanās Zemkopības zinātniskajā institūtā Skrīveros bija zemkopība un nezāļu pētniecība, sācis tur strādāt 1958. gadā par jaunāko zinātnisko līdzstrādnieku, darba gaitas beidza 2004. gadā kā nodaļas vadītājs.
Vaļasprieki attīsta un pilnveido
Jubilārs teic, ka nezāļu pētniecībā darba pietika viņam un pietikšot vēl nākamajām paaudzēm. Andris Lejiņš pārliecināts, ka darba mūžā varējis paveikt vēl vairāk, taču laiku aizņēma arī daudzie vaļasprieki — interese par ģeogrāfiju un vēsturi, kolekcionēšana, tūrisms un biškopība. “No vienas puses, mani daudzie vaļasprieki mani ir novirzījuši no pamatdarba, taču, no otras puses, — tie mani ir attīstījuši, jo, pateicoties tiem, vienmēr esmu varējis atrast kopīgu valodu ar cilvēkiem, kuri darbojas dažādās jomās.
Savā ziņā varu lepoties ar to, ka zinu kaut ko vairāk nekā citi. Daudz esmu fotografējis, mazliet darbojies arī mākslinieciskajā virzienā, jo gan dabu, gan augus, kaut arī bieži darba vajadzībām, tomēr ir jāprot nofotografēt,” stāsta jubilārs.
Daudzi darba gadi veltīti, pētot latvāni, pieci seši gadi ziedoti arī jaunas lopbarības kultūras galegas pētījumiem. Apzinoties eksperimenta bīstamību, reiz skrīverietis, nespējot pretoties ziņkārei, izpētījis, cik kukaiņu sugu barojas ar latvāņa nektāru. Saskaitījis 13, bet vidēji tas esot no astoņām līdz 20 sugām.
Visskaistākā nezāle — margrietiņa
Ne visi augi, ko dēvējam par nezālēm, vienmēr jārauj laukā vai jāiznīcina. “Vai jums ir kaut kas pret margrietiņām?” jautā jubilārs. Arī tā, raugoties no zinātnieka viedokļa, ir tikai nezāle, tāpat kā gaiļbiksītes, ko pazīstam kā vērtīgu ārstniecības augu. “Ne viss, kas, no vienas puses, ir slikts, ir jāiznīcina, daudzas lietas ir arī jāsaudzē. Normāls cilvēks mūsu apkārtnē dabā varētu saskaitīt kādas 50 nezāles, bet tāds, kurš zina mazliet vairāk — ap 200. Tās nejaukākās ir daudzgadīgās nezāles, kam ir ļoti dziļa sakņu sistēma un kuras ir daļēji izturīgas pret modernajiem herbicīdiem. Nejaukas ir arī nezāles, kas spēj savairoties ļoti īsā laikā, kamēr saimnieks nemana, ka visa audzētā kultūra ir praktiski “norakstāma”,” stāsta jubilārs.
Mazliet skumīgas domas Lejiņa kungam ir par to, kāda Latvijā šobrīd ir attieksme pret zinātni. Jubilārs teic, ka varējis jau vēl arī strādāt, taču pirms došanas pensijā pēdējo gadu nostrādāja institūta labā, ziedojot savu pensiju. “Valsts attieksme pret zinātni un zinātnes finansējumu ir nožēlojama. Kādreiz institūtā bija 336 darbinieki, tagad palicis ap 20,” teic jubilārs.
Svinības būs ģimenes lokā
Skrīverietis domā, kamēr katram no mums dzīve ir dota, tā jādzīvo pēc iespējas daudzveidīgāk, jāizmanto sniegtās iespējas pilnvērtīgi: “Domāju, ka jubilejas var svinēt līdz 60 gadiem, pēc tam jau nekā perspektīva vairs nav. Var tikai teikt skaistus vārdus un vēlēt labu veselību, lai gan tas jau šajā laikā skan mazliet liekulīgi. Man ir četri mazbērni, un vienmēr esmu centies gan ar viņiem, gan ar dēlu rast kopīgu valodu, cenšos saprast jaunos. Pieejot tam visam ar vēsu prātu, tas nemaz nav tik grūti, domāju, ka mani mazbērni reizēm pat uzklausa mani. Skaidrs, ka manā vecumā nav vairs to apgriezienu un enerģijas, mazliet arī trakuma nav, kas kādreiz bija, bet kopumā nevarētu sūdzēties. Savas vieglprātības dēļ esmu sabeidzis muguru, tāpēc reizēm varu lādēties latviski, krieviski un angliski, bet no tā labāk nepaliek. Reiz aiz dusmām trešajā stāvā uznesu trīs maisus pa 100 kilogramiem, un ar to arī pietika.”
Tomēr arī 80. dzimšanas dienā, par spīti visam, jubilārs noteikti saņems sveicienus no pašiem tuvākajiem un mīļajiem, kopīgi atzīmējot šo dienu klusi ģimenes lokā. ◆
AR AUTO “UZ TU”. Skrīverietis Andris Lejiņš pie auto stūres ir gan ikdienā, gan joprojām labprāt dodas uz kopīgām tikšanām ar studiju biedriem.
Līgas Patmalnieces foto
Kategorijas
- Reklāmraksti
- Afiša
- Balles
- Izstādes
- Koncerti
- Teātris
- Citi pasākumi
- Sporta pasākumi
- Laikraksta arhīvs
- Foto un video
- Veselība
- Vaļasprieks
- Lietotāju raksti
- Latvijā un pasaulē
- Dzīve laukos
- Izglītība
- Operatīvie dienesti
- Novadu ziņas
- Aizkraukles novadā
- Jaunjelgavas novadā
- Kokneses novadā
- Neretas novada
- Pļaviņu novada
- Skrīveru novadā
- Vecumnieku novadā
- Viesītes novadā
- Sports
- Viedokļi/Komentāri
- Statiskas lapas
- Pazudis/atrasts
- Abonēšana
- "Staburaga" projektu raksti
- Kultūra