Tince meklē jaunas mājas

2015. gada 13. marts 00:01

Ja dzīvnieki mācētu runāt... Droši vien mēs uzzinātu daudz vairāk interesanta, nekā domājam, ka par viņiem zinām. Tagad tik ar iztēles palīdzību varam iedomāties, ko viņi mums pastāstītu, piemēram, mīlīgā skaistule Tince.
***
Viena tukšā namā
Esmu dāma labākajos gados, kas savā mūžā piedzīvojusi gan baltas, gan nebaltas dienas. Jaunības dienu atmiņās pārāk neuzkavējos, taču vienu gan nevaru aizmirst — kad piedzima pirmie bērniņi, mani ar viņiem izmeta kādā pamestā dārzā zem krūma. Labi, ka uzradās cilvēki, kas mūs paņēma, pabaroja un pa laikam kaut kur izmitināja. Mani arī operēja — kopš tā laika runču kungiem virsū neskatos un bērnu man vairs nevar būt.
Pēc kāda laika man atrada arī jaunas mājas. Tādas īstas un pamatīgas. Es nokļuvu laukos pie vientuļas saimnieces. Pateicībā ļoti pieķēros viņai — kāpu klēpī, apskāvu ar priekšķepiņām un samīļoju, un mums abām bija tik labi, tik labi… Bet dzīve ir dzīve — viss labais reiz beidzas. Necik ilgi, un saimniece aizgāja mūžībā, bet es paliku viena tukšā mājā.
Ieliek aiz “restēm”
Taču laikam esmu dzimusi laimes krekliņā: par mani apžēlojās un likteņa varā nepameta tālumā dzīvojošās radinieces — saimnieces māsa un krustmeita Ritma. Tā nokļuvu pilsētā, bet — ak vai! Priekšā kaut kāda “sīkaļa”. Viņa bija nākusi no patversmes un gribēja draudzēties, bet tas man ne visai patika. Noteicu, ka es te būšu galvenā un lai nemaisās pa ceļam, ja negrib dabūt pa ausīm. Izrādījās, ka mans kareivīgums apkārtējiem nebija pieņemams. Viendien mani iesprostoja būrī un kaut kur veda. Biju satraukta, nojautu kaut ko ne visai labu. Izrādās, tiku nogādāta dzīvnieku patversmē, kur Ritma strādāja, lai meklētu man jaunas mājas. Iedomājieties, kā es jutos — kaķi, kas staigā kur viņam tīk, pēkšņi ieliek aiz “restēm”!
Kā dārza karaliene
Kad manas labvēles ienāca atvadīties, es aizvainojuma pilnu skatienu raudzījos viņām pāri un domāju: “Nodevējas, es jums uzticējos un no visas sirds pieķēros, bet jūs mani pametat te, “cietumā”!” Taču izrādījās, ka šis solis nebija viegls nevienam. Pēc pāris dienām Ritma paņēma mani un pārveda atpakaļ mājās. Cik es biju laimīga! Vasarās viņa veda mani uz dārzu — tur man darba netrūka. Tur bija brīve. Ķēru peles, dzenāju putnus, sargāju robežu no svešiem kaķiem. Es pati pa svešiem dārziem nestaigāju, tāpēc arī mūsu dārzā svešiniekus necietu. Bet gāja jau visādi — naktīs apkārt klīda klaidoņi un “vampīri”. Reiz pēc uzbrukuma pati brīnījos, kā man izdevās izglābties un palikt dzīvai. Tā nu es dzīvoju — vasarā dārzā, ziemā karojām ar Natu mājās.
Tie, kas mani kaut reizi ierauga, uzreiz iekaroju viņu sirdis. Un kas tur gan ko kautrēties — esmu skaista, pūkainu kažoku, kuplu asti, kuru cēli nesu kā karaliene kroni. Vasarās biju īsta dārza princese! Viss jau būtu labi, bet tad nez kas notika ar manām saimniecēm, kuras vairs nenāca uz dārzu. Bija kā akā iekritušas. Katru dienu gaidīju un vaicāju kaimiņiem, kāpēc “nau, nau, nau”. Labi, ka viņi mani pabaroja.
Gaida mīļus saimniekus
Izrādījās, Ritma slimības dēļ nokļuva aprūpes centrā, taču beidzot pēc smagas operācijas mājās atgriezās Ritmas mamma, un nu es dzīvoju kopā ar viņu. Es ļoti viņai gribēju palīdzēt — uzrāpties uz slimās vietas un izmasēt, jo man piemīt arī spējas noņemt sliktās enerģijas. Tomēr saimniecei mana pārlieku lielā mīlestība un uzbāzīgā uzmanība (kā viņa teica) pēcoperācijas periodā ir traucējoša, apgrūtinoša. Skumji, bet abas sapratām, ka vairs nevaram dzīvot kopā.
Tāpēc meklēju jaunus saimniekus, kuri mīl dzīvniekus tāpat kā es labus cilvēkus. Būtu jauki dzīvot privātmājā, kur dārziņš līdzās, lai varu biežāk iziet ārā.
Neesmu nekāda klaidone, man pat ir pase — grāmatiņa ar visām veselības pārbaudēm un veiktajām profilaktiskajām potēm.
Ja vēlaties satikt mani un aprunāties, zvaniet pa tālr.: 29872678 vai 29428830. Es ļoti gaidīšu jūsu zvanu. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Tince meklē jaunas mājas

Kategorijas