Mīlēt visnabadzīgāko

2015. gada 13. marts 00:01

Rīt Koknesē, Romas katoļu baznīcā, notiks seminārs par depresiju, nomāktību, krīzēm un cerību. Semināru vadīs misionārs teologs Žozefs Bastēns no Beļģijas, kurš pašlaik dzīvo Rīgā. Piedāvājam ar viņu interviju, kuru speciāli “Staburagam” sagatavoja bijusī koknesiete, viena no pasākuma organizatorēm Gunta Ziemele.

Ir gavēņa laiks pirms Lieldienām, kad jau tā nepietiekama saules un gaismas daudzuma dēļ lielā mērā mēdzam izdzīvot nogurumu, nespēku, varbūt pat nomāktību, skumjas, depresiju un cerības trūkumu. Tāpēc uz interviju ar misionāru Žozefu Bastēnu devos ar atvērtu, brīvu sirdi, zinot, ka sarunas ar šo sešdesmit septiņus gadus veco pieredzes bagāto vīru dāvā daudz prieka, smieklu un brīvības.

Daudzie pienākumi nogurdina
— Pastāstiet nedaudz par savu bērnību un skolas gaitām!
— Esmu no Beļģijas, no Eiroreģiona, kur Beļģija robežojas ar Vāciju un Nīderlandi, tāpēc arī esmu apguvis trīs nacionālās valodas — franču, vācu un nīderlandiešu. Strādājot Austrālijā, iemācījos arī angļu valodu. Vēlāk lietuviešu, tagad, uzturoties Latvijā, mācos latviešu valodu. Mājās mums bija saimniecība — turējām trušus, zosis, govis, cūkas. Man patika tur dzīvot, spēlēties ar dzīvniekiem, taču lauku darbi gan nepatika.
Sešus gadus mācījos vācu sākumskolā. Vēlāk citā ciematā sāku mācīties franču skolā, bet tur klasesbiedri mani bieži apsmēja, nereti arī uzbruka. Tādēļ vēlāk kopā ar savu labāko draugu atstājām skolu, lai strādātu fabrikā. Pēc tam strādāju dažādās citās profesijās.
Divdesmit septiņu gadu vecumā sāku studēt filozofiju un teoloģiju Ņūluvenas universitātē. Studiju laikā, kas ilga astoņus gadus, biju iesaistījies dažādās aktivitātēs pilsētā un vietējā draudzē, kur pulcējās citi studenti. Draudzē, kuru apmeklēja Māte Terēze un daudzi citi viesi, nodibināju draudzes kopienu. Visur, kur biju iesaistījies, man bija noteiktas konkrētas prasības — no profesoriem, no draudzes priestera, kurš no manis sagaidīja ļoti daudz, no kopienas un draudzes grupām. Tobrīd bija svarīgas manas personiskās evaņģelizācijas un taisnīguma ambīcijas.
Tā kā darīju tik daudz, studiju beigās daudzo pienākumu dēļ biju pārguris un man sākās depresija. Turklāt biju iemīlējies kādā meitenē, tomēr, kad vēlējos ar viņu runāt, viņa vienmēr atteica, līdz mēs vairs nekontaktējāmies. Arī tas pastiprināja manas iekšējās skumjas un nomāktību.
Piedzīvo sevis
revolūciju
— Vai šis laiks jums radīja arī kādus ticības krīzes brīžus?
— Nē, nekad. Vienmēr esmu ticējis un uzticējies pilnībā, jo mana ģimene bija ticīga, arī vide, kur uzaugu, bija katoliska, mūsu ciematā visi bija ticīgi. Protams, tas vairāk izpaudās kā “tradiconālā reliģija” nekā personiska satikšanās ar Dievu Jēzū.
Tā kā biju dziļā depresijā, mans garīgais vadītājs, jezuītu tēvs, aicināja mani doties uz Žana Vanjē “Šķirsta kopienu” Francijā, kas ir starptautiska kopiena cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Tā man bija ļoti spēcīga skola, kur piedzīvoju to, ka mana ticība mainās. Atmetu perfekcionismu, piedzīvoju sevis revolūciju, iekšējās izmaiņas un uztveri.
— Kas tieši jūs šajā laikā mainīja?
— Sāku ieraudzīt visu no nabaga skatpunkta. Pirms tam Baznīca man nozīmēja doktrīnu izpildīšanu. Tur mācījos pieņemt sevi, atmetu centienus būt perfektam. Kopā ar invalīdiem nav iespējams būt perfektam, tur nedrīkst tāds būt. Sapratu: lai gan biju studējis teoloģiju, Dievs caur nabagiem atklāja daudz ko citu, ko biju sapratis pilnīgi citādi nekā pirms tam.
Sapratu, ka būt kristietim nozīmē pieņemt, ka Dievs tevī dara visu un ka pats neko nevari. Agrāk vienmēr biju centrā, gribēju būt pirmais, labākais, tāpēc vienmēr savā draudzē biju labākais, visu varēju, daudz uzņēmos. “Šķirstā” savukārt centrā bija visnabadzīgākais, jo tieši visnabadzīgākais ir tas, kurš māca mīlēt.
Pēc trim gadiem kļuvu par reliģijas skolotāju. To bija vēlējies mans bīskaps, tapēc sāku strādāju katoļu skolā.
Tobrīd biju četrdesmit gadus vecs un joprojām biju depresijā. Mans garīgais vadītājs iedrošināja mani doties izdzīvot sabata jeb atpūtas un lūgšanu gadu uz Dienvidfranciju, mazu ciematiņu Laviāla kalnos, prom no visiem. Tur atklāju brīnišķīgas mājvietas vientuļniekiem, priesteris man tur ļāva būt vienu dienu nedēļā. Vēlāk atgriezos Beļģijā, devos uz Tiberiādas franciskāņu kopienu, kas tobrīd bija vēl ļoti maza, bet šobrīd tai ir filiāles gan Lietuvā, gan Āfrikā. Šajā kopienā Beļģijā paliku astoņus gadus. Mēneša laikā atbrīvojos no depresijas.
Piedod meitenei, kurā bija iemīlējies
— Kā izkļuvāt no depresijas?
— Man bija vajadzīgas daudzas metodes. Ir kāds garīdznieks, kurš uzrakstījis grāmatu par depresiju. Viņš teica, lai četras dienas palieku klusumā. Pirmajā dienā bija uzdevums pateikties Dievam Tēvam par visu. Šīs pateicības bija jāuzraksta uz lapas, un tā visu dienu. Pateicoties mēs piepildāmies ar labām domām. Parasti gan mēs atceramies visu to, kas ir slikts. Taču pateikties nav laika.
Otro dienu pavadīju, piedodot pāridarījumus, kas ir vissvarīgākais, lai cilvēks tiktu dziedināts. Tas ir kā pārgriezt striķus ar negatīvo pieredzi. Piedevu par to, ka divpadsmit gadu vecumā biju pazaudējis māti. Piedevu tai meitenei, kurā biju iemīlējies un kura mani atgrūda.
Trešajā dienā piedevu par lielajām vilšanās reizēm. Svarīgi ir piedot nevis tikai grēkus, bet gan to, par ko esam vīlušies, jo, kad esam depresijā, mēs nemitīgi piedzīvojam vilšanos.
Ceturtajā dienā piedevu sev pašam. Mācījos sevi pieņemt un mīlēt. Iepriekš man bija tendence darīt pārāk daudz, tagad nedarīju gandrīz neko. Tiberiādas kopienas dibinātājs brālis Marks neļāva man gavēt, bet gan lika ēst šokolādi, ļāva man ilgi gulēt un atpūsties, izrādīja rūpes.
Četrus gadus vēlāk devos uz Lietuvu. Lai gan joprojām dzīvoju kā eremīts (vientuļnieks), kļuvu par misionāru.
Jāapzinās sava vērtība
— Kādi, jūsuprāt, ir depresijas iemesli?
— Pirmkārt, mūsu sabiedrība ir stresa sabiedrība. Vārds “depresija” cēlies no vārda “pressure”, kas nozīmē spiediens. Vispirms cilvēku pārņem spriedze, viņš ir pastāvīgi uzvilkts, kas jau ir drauds izdegt. Otrais iemesls ir sajūta, ka no tevis daudz sagaida gan citi, gan tu pats.
Pēc tam šis stress pamodina bērnībā pārdzīvoto. Katrs no mums mazotnē piedzīvojis daudz ievainojumu un pāridarījumu, taču izveidojam aizsardzības mehānismus, lai vēlāk spētu normāli komunicēt. Tomēr joprojām mūsos ir tā poga, kuru nospiežot visi pagātnes pārdzīvojumi kļūst reāli. Manā gadījumā tās bija atmiņas par iepriekšminēto meiteni, lai gan tā nebija viņas vaina. Ir lietas, ko izdara citi — kādi vārdi vai žesti —, kas atgādina pagātni. Bieži šīs pogas viens otram nospiež vīrs un sieva vai arī cilvēki, ar ko sadarbojamies un strādājam kopā.
— Kas latviešiem varētu palīdzēt atbrīvoties no depresijas un apātijas?
— Latviešiem ir melanholiska tradīcija, viņi ilgstoši ir bijuši verdzībā, kuras laikā nav bijis iespējams apzināties savu vērtību, pašcieņu. Bija apspiestības laiki, tad komunisma gadi. Tam, protams, ir ietekme uz cilvēku mentalitāti.
Ir svarīgi cīnīties pret mazvērtības kompleksiem, nepieņemt upura lomu. Latviešos ir upura gars, kas mudina uz sevis noniecināšanu, sevis pazemošanu, atbildības neuzņemšanos, no kā jātiek vaļā. Tomēr svarīgi neieiet otrā galējībā — nekļūt vardarbīgam, naidīgi noskaņotam pret otru. Tātad jāapzinās sava vērtība kā nācijai, jāapzinās tas, kas latviešos ir īpašs, kā nav citos, un jāpārstāj baidīties.
Nevainot citus!
— Kā jūs ieteiktu pārvarēt bailes?
— Bailes rodas no ievainotas uzticēšanās sev. Uzticēšanās nāk no mīlestības. Kur ir mīlestība, tur ir uzticēšanās. Latvijā mēs redzam maz pilnīgu ģimeņu. Bieži ir tikai māte un bērns. Valstī ir liels tēva trūkums.
Baiļu mehānisms darbojas tā, ka vispirms nāk rūpes, raizes, tad ir bailes, kas ir dziļākas. Taču bailes balstās uz dusmām, kas ir mūsos. Cilvēks ir dusmīgs, jo nejūtas saņēmis no citiem to, ko gribējis. Vēl dziļāk par dusmām ir vainas apziņa, sevis žēlošana, kauna izjūta, sirdsapziņas pārmetumi, kas latviešiem iesakņojušies ļoti dziļi. Līdz ar to tās ir dusmas pret sevi, nevis citiem. Reizēm var likties: ja citi būtu citādāki, man klātos labāk.
Es varētu būt upuris visam — šai meitenei, Baznīcai u. tml. Taču svarīgi ir uzņemties atbildību pašam par sevi, nevis vainot citus. Man ir vairāk atbildības, nekā man liekas.
— Jūs esat teicis, ka svarīgāk, nekā runāt par depresiju, ir runāt par Dieva mīlestību. Kas ir jūsu prieks uzrunāt cilvēkus, lai atklātu šo vēsti?
— Apziņa, ka Dievs man ir izdarījis visu, jo tas ir neaptverami. Jēzus ir nācis, lai mums parādītu, kas mēs esam. Mēs esam daudz vairāk, nekā domājam. Esam ne tikai cilvēki, bet arī dievišķas būtnes. Ādams un Ieva grēku mēģināja pārbaudīt caur grēku, proti, kas ir cilvēks bez Dieva. Tādā veidā pasaulē radās ciešanas, mēs joprojām cenšamies to pārbaudīt.
Jēzus kļuva par cilvēku, lai mūs izglābtu no kaut kā neaptverami briesmīga. Visas nelaimes, kas ir pasaulē, ir tikai zīme tai milzīgajai katastrofai, kas ar mums varētu notikt. Jēzus nomira uz krusta, taču krusts nav nekas salīdzinājumā ar to, kas ir elle. Draudi ir daudz lielāki, nekā varam iedomāties. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka ir arī kaut kas skaistāks, nekā spējam iedomāties.
Kā pirmie apustuļi
— Kāda ir jūsu misionārā dzīve Latvijā? No kā iztiekat?
— Kopš 1988. gada es dzīvoju no Dieva žēlastības. Tas nozīmē, ka es dzīvoju no tā, ko cilvēki man dod: ēdienu, mājas, drēbes, grāmatas, dāvanas, kabatas naudu. Man nav algas. Latvijā man ir iedota vieta Svētās Marijas Magdalēnas baznīcā, pusdienoju kopā ar darbiniekiem. Var teikt, ka dzīvoju kā pirmie apustuļi. Dievs un cilvēki par mani rūpējas. Kopš 2013. gada esmu pensionārs, tāpēc saņemu pensiju, tas līdz ar to nedaudz mainījis arī manu dzīves stilu.
Pirms sāku darboties Lietuvā un Latvijā, arī citās valstīs, daudz ceļoju, pašlaik esmu apmeties Rīgā. Šobrīd manos pienākumos ietilpst ielu evaņģelizācija un evaņģelizācijas grupu veidošana un nostiprināšana Sv. Marijas Magdalēnas draudzē. Ja mani aicina, vadu konferences, vadu rekolekcijas pret depresiju un stresu. Es saņemu bez maksas, tāpēc dodu bez maksas. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Mīlēt visnabadzīgāko

Kategorijas