Kontrolēts risks ir noderīgs

2015. gada 13. marts 00:01

311

Viņu aizrauj risks, kādu var izbaudīt, braucot motorlaivā ar ātrumu gandrīz 180 kilometru stundā vai traucoties ar sniega dēli. Adrenalīns un asas izjūtas nav vienīgais, kādēļ Andis nodevies šādai brīvā laika pavadīšanai. No pagājušā gada viņš sācis veidot pats savu ātruma cilti — nodibinājis biedrību “Ūdensmotosporta klubs “Art Racing””, kas reģistrēta Skrīveros. Tuvākajā nākotnē klubs paredzējis rīkot motorlaivu sacīkstes Daugavā Aizkraukles apkārtnē.

Kā zivij ūdenī
— Kā sāki aizrauties ar motorlaivām?
— Tas man no tēva. Viņa bērnības pilsēta ir pie jūras — Liepāja. Vēlāk viņš pārcēlās uz Bausku, un tur bija spēcīga ūdensmotosporta sekcija un sportisti ar vārdu, kā Atis Slakteris. Mans tēvs ir viņa vienaudzis, abi kopā startēja sacensībās. Varbūt arī tāpēc izvēlējos mācīties par kuģu mehāniķi. Par kapteini nekļuvu, tāds arī nebija mans mērķis, toties iegūtā mehāniķa pieredze noder gan biznesā, ar ko pašlaik nodarbojos, gan vaļaspriekam. Ar laivām ne tikai braucu, tās arī remontēju, uzlaboju dzinējus. Bizness saistīts ar dažādu ostas materiālu pārkraušanas tehniku — traktoriem, celtņiem.
— Pēc jūrskolas beigšanas kādu laiku strādāji savā profesijā?
— Trīs gadus nobraucu Latvijas kuģniecībā uz kuģiem, pārsvarā pārvadājot sašķidrinātu gāzi, bet bija arī “eksotiskāki” darbi, piemēram, naftas platformu transportēšana. Šis laiks pamazām aizmirstas, pagājuši vairāk kā septiņi gadi, kopš ar to vairs nenodarbojos. Uz kuģa biju motorists, vēlāk 4. mehāniķis, kur augt vēl bija, bet augstāk nekāpu, pieliku punktu. Zināšanas man, tagad uzņēmējam, liek justies kā zivij ūdenī.
— Darbs uz kuģa saistīts ar briesmām, vētrām.
— Vētras bija, bet bez ārkārtas situācijām, glābties no kuģa nevajadzēja. Pārsvarā darbs kā visi citi. Vienu reizi prakses laikā palūdzu atļauju pastūrēt kuģi. Stūres rats nebūt nebija kā vēsturiskajās filmās — liels un grezns —, bet gan mazs plastmasas gabals. Sajūtas? Bija bail izdarīt straujas kustības, lai to lietu nesarežģītu, un nekā no īpašajām izjūtām, ka vadu ko ļoti lielu. Dvēselē tomēr esmu mehāniķis, nevis kapteinis.
Savā klasē viena no retajām Latvijā
— Laivā savā ziņā arī esi kapteinis pie stūres, un brauciens ir saistīts ar risku.
— Sportā risks, ja to pareizi lieto, bieži attaisnojas. Tas ir arī adrenalīns un vēlme kaut ko darīt. Sporta laivas ir tas, ar ko esmu nodarbojies kopš agras jaunības, un tās man ļoti patīk. Liels darbs laivas sagatavošanā jāiegulda pirms starta. Arī tas man vienmēr paticis, kad neskaitāmas stundas kopā ar tēvu pavadījām garāžā. Iesaku katram to izmēģināt — lieliski uzlabo komunikāciju starp vecākiem un bērnu.
— Pastāsti par savām sportista gaitām!
— No 1997. līdz 2003. gadam piedalījos dažādās laivu sacensībās jauniešiem. Augstākais sasniegums bija pirmā vieta Baltijas čempionātā 2003 gadā. Studiju un darba dēļ sportā atgriezos 2013. gada vasarā, kad no aizkrauklieša Lotāra Millera noīrēju motorlaivu un nobraucu vienu sezonu dažādās sacensībās Latvijā. Tajā gadā Latvijas čempionātā ieguvu vairākas trešās vietas un Jēkabpils posmā biju pirmajā vietā. Sezonas kopvērtējumā paliku ceturtais. Šogad pirmās sacensības būs 30. maijā Jelgavā, pēc tam 6. jūnijā Jūrmalā. Šī gada sezonā mērķis ir visaugstākais — jābūt pirmajam Latvijā, savā klasē.
— Vai tava sacīkšu laiva jau ir gatava startiem?
— Pirms pāris nedēļām piepildīju savu sapni — Čehijā noskatīju un nopirku O-350 klases laivu, tautā sauktu par “skuteri”. Tā pagaidām ir Itālijā. Vēl nedaudz jāpaciešas, līdz tā būs sagatavota braukšanai. Aprīļa beigās došos uz Itāliju tai pakaļ, tur arī veiksim pirms sezonas testus un sagatavošanos. Dzinēja darbības princips tai neatšķiras no ierastajiem divtaktu dzinējiem, vienīgā atšķirība — motoru darbina ar spirtu. Šādus dzinējus izklaides braucieniem neizmanto, bet gan tikai, lai sasniegtu maksimālo ātrumu sacīkstēs. Latvijā šajā klasē pagaidām līdzīgas ir vien dažas, ja ziemas laikā vēl kāds nav tādu iegādājies. Esošās izgatavotas no finiera, turpretī mana — no kompozītmateriāliem. Tā ir lietota, bet atbilst parametriem, lai piedalītos pasaules un Eiropas līmeņa sacensībās. Iepriekšējais pilots bija Eiropas sešu labāko braucēju vidū. Laivas maksimālais ātrums ir ap 170 kilometriem stundā.
Vecums kaulos,
bet skrien
— “Art Racing” klubs ir kas vairāk par piedalīšanos sacensībās?
— Klubu dibināju ar vēlmi sasniegt taustāmāku rezultātu. Vēsturiski Aizkrauklē jau bija motosporta klubs, tāpēc kas pilnīgi jauns tas nebūs. Mana personīgā vēlme ir popularizēt šo sporta veidu, piesaistīt pēc iespējas vairāk cilvēku. Padarīt šobrīd vēl diezgan eksotisko sporta veidu par populāru, lai cilvēki vēlētos apmeklēt sacensības. Manos plānos ir, varbūt vēl ne šogad, bet organizēt sacensības arī Aizkrauklē. Viens no mērķiem ir arī atrast, piesaistīt jaunus sportistus. Tāpēc, izmantojot iespēju, uzrunāju visus, kuri vēlas izmēģināt, kas tas ir ūdensmotosports, — “Art Racing” šobrīd aktīvi meklē potenciālo pilotu jauniešu klasē GT 15 vecumā no 10 līdz 16 gadiem. Šogad notiek darbs pie jaunas laivas būvniecības un ir noslēgts līgums par dzinēja piegādi klubam. Meklējam arī sportistu vecuma grupā no 16 līdz 25 gadiem startēšanai klasē OSY 400, kā arī gaidīts ikviens, kuram ir vēlme sākt ūdensmotosportista gaitas un to atļauj finanses. Tehniku gatavojam kādam, kuru pašlaik neatlaidīgi meklēju.
— Kādas īpašības nepieciešamas laivas pilotam?
— Fiziskā sagatavotība varētu būt zemāka nekā motokrosā, spēcīgas rokas un skaidra galva gan vajadzīga. Vecākais sportists šajā sporta veidā ir liepājnieks Oļegs Kutepovs. Viņam pāri septiņdesmit, lieto biezas brilles, bet joprojām brauc sacensībās. Iespējams, šogad viņam vecuma dēļ tomēr varētu neizsniegt licenci. Tā ka noteikta fiziskā sagatavotība ir vajadzīga, bet tā nav prioritāte. Svarīga ir braukšanas tehnika un stresa noturība. Sākumā ir nelielas bailes, bet ar katru apli gribas braukt arvien ātrāk, pieaug pārliecinātība par savām spējām.
Avārijas ilgums — viena sekunde
— Kā notiek laivas vadība?
— Ir viena konstrukcija, kurā pilots sēž krēslā vai guļ uz vēdera, atkarībā no klases, kurā startē un brauc līdzīgi kā ar automašīnu. Laivā, kuru nopirku, ķermenis ir guļus, kājas ieliktas pedāļos, ar tiem regulē dzinēja augstumu un izpūtēju attālumu. Ar rokām stūrē un regulē gāzes sviru. Ir daudz, ko darīt.
Gadījušās arī avārijas, pat posmā, kurā ieguvu pirmo vietu. No krasta avārijas vieta bija grūti saskatāma, neviens precīzi nevar pateikt, kas notika, pēc sajūtām grūti spriest — pacēlos gaisā un apgāzos vai laivu sameta uz sāna. Sacensību laikā tā ir viena sekunde — nākamajā jau esi slapjš ūdenī un jāpeld pašam. Lai sasniegtu rezultātu, baidīties nedrīkst. Palīdz jaudīga tehnika, bet otra svarīga īpašība ir sajust riska robežu un nestresot. Uzvar tas, kuram arī dzelžainākie nervi, ne tikai laivai labs dzinējs.
— Kur šobrīd notiek treniņi?
— Viena no vietām ir Daugavā, pretī “Klidziņai”. Iepriekš pietiekami plašu vietu atradām starp Koknesi un Aizkraukli. Sacensībām var izmantot arī ezeru, piemēram Alūksnes pusē, Liepājā — pilsētas kanālu, Jelgavā un Jūrmalā — Lielupi. Klubā pašlaik esam pieci biedri, no tiem trīs — piloti. Līdz sezonas sākumam, jau šogad, pilotu skaitu vēlamies dubultot. Salīdzinoši Bauskas klubā ir 18 laivu, apmēram tikpat arī Liepājā.
— Sportā iegūtās īpašības noder arī ikdienā?
— Bizness, sports, privātā dzīve ir nesaraujami saistīti un viens otru lieliski papildina. No sporta, īpaši jaunības gadiem, iemācījos tikt galā ar vilšanās izjūtu. Sacensībās vienmēr nevar būt pirmais — kad pieviļ tehnika, kad konkurenti stiprāki, un tāpat ir dzīvē. Nesaku, ka esmu pieklājīgākais un kārtīgākais braucējs pie auto stūres, bet, atsākoties laivu sacensībām, tajās varēšu realizēt savu ātras braukšanas vēlmes lādiņu, lai būtu pietiekami korekts braucējs uz ceļa.
— Vai laivas, ātrums aizrauj arī sievu Ivetu?
— Viņa līdz šim centusies turēties tālāk no visiem peldošajiem līdzekļiem, taču, kopš esmu atgriezies sportā, man ir nenovērtējams sievas atbalsts, viņa ir arī kluba otra dibinātāja. Šajā sporta veidā parasti ir tā, ka ģimenes locekļi ir līdzjutēji, no krasta pavada savējos uzmundrinot.
Pārdot nav grēks
— Uzņēmējdarbībai Latvijā tuvākajā nākotnē ir perspektīva?
— Vienmēr esmu bijis optimists, nemēdzu koncentrēties negatīvajam un no sirds ticu, ka viss būs labi. Daudzās nozarēs šis ir grūts laiks, bet uzņēmēju, tāpat kā jebkuru citu cilvēku, uz priekšu dzen vēlme izdzīvot jebkuros apstākļos. Kā mēdzu teikt — ja reiz cilvēkā ir šis uzņēmēja gēns, neatkarīgi no neveiksmēm viņš sāk ko jaunu. Bez kritumiem neiztieku arī es. Viens no maniem uzņēmumiem, kas darbojas ceturto gadu un reģistrēts Skrīveros, ir “Maskiner”, veicam dažādus tehnikas remontdarbus. Nav man deviņdesmito gadu skarbās pieredzes, bet arī tagad jāmeklē risinājumi dažādās nestandarta situācijās, lai gan šis zināmā mērā ir cits laiks, citi izaicinājumi.
— Mūsdienās latvieši savas firmas nereti par lielu naudu pārdod ārzemniekiem.
— Jā, arī es par to esmu domājis, un patiesībā kāpēc nē? Privātajā dzīvē nauda nav vissvarīgākā, bet biznesā tā ir visa pamatā. Tāpēc, ja mans produkts — uzņēmums — kādu ir ieinteresējis un tam ir pircējs, to vērtēju pozitīvi. Ja to iespējams pārdot, tā arī jādara. Ja pārdotu “Maskiner”, iespējams, ar vaļasprieka pārvēršanu biznesā būtu saistīts mans nākamais uzņēmums.
— Vieni savu ideju realizācijai gaida labvēlīgu laiku, citi cenšas rūpīgi izskaitļot un tad pieņemt lēmumu.
— Jaunas idejas rodas ļoti bieži. Agrāk tās katru vakaru pirms gulētiešanas pierakstīju blociņā. Pirms pusgada tās pārlasīju, secināju, ka neviena no tām precīzi nav realizējusies. Dzīve ievieš savas korekcijas. Nav prātīgi censties realizēt katru ideju. Vienu un to pašu enerģijas daudzumu var patērēt, īstenojot 10 eiro vai 10 000 eiro projektu. Tā patiesībā ir liela māksla saprast, kurā virzienā iet, jo darīt var un gribas ļoti daudz. Mans “draivs” jeb motivators kaut ko darīt ir apziņa, ka katrs jau paveiktais darījums ir ceļš uz nākamo, iespējams, ienesīgāku darījumu. Dažreiz man šķiet, ka lielāks gandarījums ir no paša darījuma slēgšanas, nevis no apziņas, ka tas dos zināmus ienākumus. Atbalstu viedokli, ka darījumi tiek slēgti starp cilvēkiem, nevis uzņēmumiem, jo īpaši tas svarīgi manam uzņēmumam, kas darījumus bieži vien slēdz tikai reizi vairākos mēnešos. Man būtiski sarunās izprast potenciālo pircēju vai sadarbības partneri, ja tas izdodas, tad apzinos, ka viņa pozitīvā izvēle būs mans nopelns. Tāpēc negribētu tirgot, piemēram, mobilos tālruņus, kurus dienā nopirktu desmitiem, taču pozitīvās sajūtas, kas rodas darījuma slēgšanas gaitā, iespējams, nesajustu!

Vizītkarte
Vārds, uzvārds:
Andis Ratnieks.
Dzimšanas vieta un laiks: Rīga, 1983. gada 6. jūnijs.
Izglītība:
Latvijas Jūras akadēmijas Rīgas jūrskolas Mehānikas fakultāte.
Dzīvesvieta:
Ķekavas novada Daugmale.
Nodarbošanās: uzņēmējs.
Ģimene:
precējies, sieva Iveta.
Vaļasprieks:
nodarbošanās ar ūdensmotosportu, ziemas sporta veidiem,
grāmatu lasīšana.
Horoskopa zīme:
Dvīņi.

Staburags.lv ARHĪVS

Kontrolēts risks ir noderīgs

Kategorijas