Dzeja

www.staburags.lv

2015. gada 6. marts 00:01

Māris Kalējs
8. martā
Ir tikko pavasaris sācies,
Kad skaistā marta diena klāt.
Tad steigsim visas mātes, sievas, meitas
Šais viņu svētkos godināt!

Jums dzīvē lai ir prieka daudz un laimes,
Lai visas bēdas, raizes atkāpjas!
Kā pavasaros atplaukst Māte daba,
Tā ziediet jūs — jūs, mūsu mīļotās!
Nav svarīgi, vai sniedzam ziedu klēpi
Vai tikai pūpolzaru plaukstošo —
Ir galvenais, lai atceramies vienmēr:
Jūs visas dzīves daļa labākā!

Sarmīte Rode
***
Apstādini šo mirkli,
Ļauj upei mierā dusēt,
Seno dienu baltumā
Tavs krekls vējā žūst.
Atmiņas negrib klusēt,
Vēl tie vārtiņi vaļā,
Sirds savu ceļu zina
Uz vienu pavasari,
Kur mākoņi virs galvas
Visbaltāko ievu uzziedina.

Dzidra Kurapka
***
Kur mani vālodzīte sauc,
Krīt saulē rasa mirstot
Pār Valles zemi svēto
Un “Niedru” dzimto sētu.
Te esmu es,
Te taču manas vizbules
Ik pavasari mani sauc.
Te sila purenes
Ar priežu elpu, smaržu.
Te ganu dienu zālītes,
Kad ziedēs, uzplauks tās.
Te ievas zied
Un aizmirsta taka uz bērnību,
uz skolu iet.
Te gadu nastas smagumā
Es atkal spēku rodu!

Gina Viegliņa
***
Es tevi laikam izdomāju,
Tu skatījies un smaidīji,
Man šķita — mani gaidīji,
Es laikam tevi izdomāju,
Kā tauriņš vēl pa pļavu skrēju
Un sacentos ar rīta vēju,
Es laikam tevi izdomāju
Un tāpēc tev vairs neticēju.

Naula Dzirkale
Pēdējais sniegs
Pirmo sniegu apdziedāt mēs mākam,
Balto pārslu lielo bišu spietu,
Bet vai pēdējo mēs bieži atceramies,
Pavasarī mežā meklēt ietu?

Tas ir pēdējais no aizgājušās ziemas.
Palicis tur, piekalnē, pie sila.
Tam ir skumji, zūdot sniega tērpam,
Pāri plešas debess dzidri zila.

Pirmo sniegu apdziedāt mēs mākam,
Bet vai pēdējo mēs mežā meklēt ietu?

Daila Strika
Superlīme
Mēģinu salasīt vakar saplēstos traukus.
Zinu — superlīme spētu tos padarīt atkal jaukus.
Bet zemē guļ 4015 dienu lauskas
Un daži mirstoši sapņi gaida “ātros” no Bauskas.
Tu redzi, ka sarkanas kļuvušas manas plaukstas,
Sasodīti asas ir saplēsto dienu lauskas,
Tavas acis šovakar tik mokoši aukstas.

Lūdzu, pieliec kādam sapnim savas
siltās plaukstas!

Ārija Āre
***
Kāds maigiem pirkstiem pieklauvē pie loga,
Man pretī veras modies saules stars.
Tas ir gaismas sveiciens, tas ir pavasaris,
Visus samīļos un ietērps ziedu rotās.
Nedomāsim vairs par baltiem sniegiem,
Upes krastā zilās vizbulītes plaukst.
Tās saziedēs un ziedu acīm maigām
Mūsu skatus ziedēt līdzi sauks.

Maija Vegnere
***
Vārdi pazuda sniegā,
Vējā sastinga tie.
Laikam nebija īstie,
No visas sirds sacītie.

Nevajag pūlēties velti —
Melos dzīvības nav.
Labāk klusuma zeltā
Katram paliek kas savs.

Gina Viegliņa
Filozofiskas pārdomas par “nekas”
Tu biji nekas, jo nezināji,
Ka esi kaut kas no nekas.

Tu biji tukšums tukšumā,
Kurā bija tukšums tukšumā.

Un tukšums raudāja, jo bija nekas,
Un skatījās bezgalībā, kur bija kaut kas.

Kāda zvaigzne krita, kur bija nekas,
Es nezināju, kas bija tas?

Tā atbalss no dzīves, no nekas,
No asās, kritušās kastaņas.

Lidija Ozoliņa
Mana daļa
Mana daļa — dzīvība,
Tēva, mātes iedota.
Mana daļa — dzīvīte,
Tā man pašai jādzīvo.

Rītos ceļos, auju kājas,
Savai dienai pretī eju.
Cik būs skaidras manas acis,
Tik saulīti saskatīšu.

Cik būs silta mana sirds,
Tik daudz labu ļaužu sveikšu.
Cik domāšu baltas domas,
Tik būs baltu manu darbu.

Nesacīšu ļaunus vārdus,
Nedomāšu melnas domas,
Lai, dieniņu aizvadot,
Sirds man baltu dziesmu dzied.

Gina Viegliņa
Veltījums
Aspazijai
150 gadu jubilejā
No tavas balss,
No tavām lūpām
Pamodās dvēsele
Mīlai un skūpstam.

No tavām acīm,
No tava siltuma
Staroja zvaigznes
Un tik daudz mīļuma.

To mirkli neaizmirst,
To neapturēt,
Visskaistāko dzīvē
Kā pērli turēt.

Laiks aizskrēja ātri,
Tu mīlēji, mīli,
To ziedu, kas uzplauka,
Reizēm vīli.

Un tomēr es dzirdu
Šalkoņu klusu —
Mīļais, es eju
Pie tevis uz dusu.

Gina Viegliņa
Staro
zvaigznes
Staro zvaigznes,
Tumsā mirdz,
Mēness smaida,
Veras sirds.

Ēnas apskauj,
Sapņi steidz,
Tāla blāzma
Dziesmu teic.

Lapas vējā
Virpuļo,
Notrauš tumsu
Zūdošo.

To, kas bijis
Mīļš un labs,
Mīlestība
Nepiekrāps.

Maija Vegnere
***
Aizlidot līdzi vējam?
Bet saknes šai zemē tur.
Kā zāle palikt te spēju,
Kad liktenis uguni kur.

Un nodeg un pelnos vēršas
Virszemes līganā daļa.
Uguns pārbaudes sārtā
Vien saknes noturas zaļas.

Aizrauš kā sīkus pelnus
Dzīves varenā slota
Gadus, baltus un melnus,
Kādi mūžā ir doti.

Naula Dzirkale
Dažādi ceļi
Ne tu manu ceļu gāji,
Ne tu manu dziesmu dziedi,
Tikai sapņu margrietiņu
Garām ejot upē sviedi.
Tikai daži acumirkļi,
Un mēs tālu bijām abi.
Šodien, visu atceroties,
Saprotu, cik tagad labi,
Ka mēs katrs savu ceļu
Ejam sveši, nevis tuvi,
Jo to prieka mazumiņu
Pazaudēju, ko reiz guvu.

Staburags.lv ARHĪVS

Dzeja

Kategorijas