Fotografējot satiek nākamo vīru

2015. gada 6. marts 00:01

389

Pļaviņiete Ināra Iļjina piekrīt neapgāžamajai patiesībai, ka laiku nevar apstādināt. Tas iet uz priekšu savā noteiktajā ritmā. Šķiet, tas bija pavisam nesen, kad domājusi par profesijas izvēli un ģimenes dibināšanu, bet pagājuši jau gadi. Šajās dienās pļaviņiete svinēja 55. jubileju, un drīzumā viņas dzīvē gaidāms vēl kāds svarīgs notikums.

Joki un nopietnas sarunas
Pēc skolas beigšanas Ināras kundze apguva fotogrāfa profesiju Rīgā un strādāja toreizējā fotoateljē Stučkā. Piedzimstot dēlam, nolēmusi darbavietu mainīt, un izvēle bija bērnudārzs. Sākusi strādāt pilsētas dārziņā tagadējā novada domes ēkā, bet vēlāk karjera rajonā, kur tagad ir pirmsskolas izglītības iestāde “Bērziņš”. Un tā jau 30 gadus ar “astīti”. Tagad viņas audzina otro paaudzi — to vecāku bērnus, kuri paši reiz apmeklēja šo iestādi.
— Lai strādātu par audzinātāju, pabeidzu Rīgas Pedagoģisko skolu. Vēlāk, kad šim darbam vajadzēja augstāko izglītību, absolvēju arī Latvijas Universitāti. Labi, ka mācības notika Jēkabpilī, kas ir tuvāk mājām un netraucēja darbam. Sākumā bažījos, vai spēšu visu iegaumēt, ko augstskolā māca, jo kopš skolas beigšanas bija pagājis laiks. Tomēr sevi iedrošināju — vai tad es sliktāka par citiem? Tajā laikā studēja arī meita, un tas viss bija finansiāli grūti, tomēr ir liels gandarījums par paveikto, jo augstskola deva labas zināšanas un atbildes uz daudziem jautājumiem, — stāsta Ināras kundze.
Pirmos 13 gadus viņa bija audzinātāja pašiem mazākajiem, tagad strādā ar bērniem pirmsskolas sagatavošanas grupā. Jubilāre atzīst, ka tas ir prātīgs vecums, kad var pajokot un risināt nopietnas sarunas. Skolotājai jāspēj atbildēt uz visiem bērnu jautājumiem, bet dažkārt tie ir tik āķīgi, ka grūti to izdarīt. Tad Ināras kundze rosina pajautāt vecākiem. Viņa teic, ka nodarbībās ir stingra un prasīga skolotāja, bet brīvajā laikā ļauj vaļu spēlēm un rotaļām.
Jāprot saskatīt
Fotografēšana palikusi Ināras kundzes vaļasprieks. Viņa to bieži dara mājās, un apkopoti daudzi fotoattēlu albumi. Tagad gan ir citādāka tehnika kā agrāk un pašam nav jāizgatavo fotogrāfijas, bet fotografēšanas būtība joprojām nemainīga — spēt saskatīt interesantu kadru un pareizo rakursu caur fotoobjektīvu.
Strādājot par fotogrāfi, Ināras kundze iepazinās ar savu vīru Valēriju. Tolaik viņa bija praksē fotoateljē savā dzimtajā pilsētā Pļaviņās, kur bieži iegriezies jaunais vīrietis. Šogad aprīlī būs viņu 35. kāzu jubileja. Pārim ir divi dēli, meita, trīs mazdēli un viena mazmeitiņa. Tā dzīvē iekārtojies, ka jaunā paaudze dzīvo ārzemēs, bet māmiņa teic — ja bērniem viss ir labi, tad viņai arī. Vismaz reizi gadā viņa dodas pie savējiem ciemos. Kad visi tiekas Pļaviņās, cenšas kopā apmeklēt pasākumus un koncertus vai izstaigāt pilsētu. Ināras kundze priecājas par centru, kas kļūst aizvien sakoptāks.
Saistībā ar skaistajām jubilejām šovasar kopā ar bērniem iecerēts brauciens uz Parīzi. Tomēr visdārgākā dāvana ir tuvo cilvēku uzmanība un mīļie vārdi.
Vecmāmiņai ļauts lutināt
Jubilārei patīk visi gadalaiki. Ziemā viņa labprāt slēpo mežā, bet šogad bija maz tādu iespēju. Klāt jau pavasaris, kad dabā viss mostas. Vasarā tuvi ir dārza darbi, jo viņai ļoti patīk puķes. Savukārt rudens ir skaists ar krāsaino lapu lietu. Ināras kundzei tīk gatavot ēdienu un izmēģināt jaunas receptes. Idejas interesantiem ēdieniem viņa rod gan viesojoties pie kāda, gan internetā. Bērniem un vedeklām garšo viņas gatavotais. Vai viņa ir stingra vīramāte? Ināras kundze saka nepārprotamu “nē” — vedeklas viņa nekomandē un bērnu dzīvē nejaucas. Mazbērnus gan cenšas lutināt.
— Kad pašas bērni auga, nebija tādu iespēju. Viņi man teic, ka vajag būt stingrākai ar mazbērniem, bet es atbildu, ka audzināšana ir vecāku ziņā, bet vecmāmiņai ir visas tiesības lutināt. Turklāt mazbērnus tik reti redzu, ka gribas atļaut vairāk, — saka pļaviņiete. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Fotografējot satiek nākamo vīru

Kategorijas