Karpatos bauda ziemas priekus un par karu nerunā

2015. gada 3. marts 00:01

159

Karpatos bauda ziemas priekus un par karu nerunā

(Nobeigums. Sākums “Staburaga” 27. februāra numurā.)
Dievs lūkojas dvēselē
“Nacionālā parka lepnums un tūristu pievilināšanas objekts ir Siņevirs, tulkojumā — “jūras acs”. Tas ir īsts kalnu ezers, 989 metrus virs jūras līmeņa, Terebļas upes augštecē. Mazā applūstošā saliņa ezera vidū ir “acs zīlīte”. Vasarās ūdens virsmas temperatūra ir no +12 līdz +18 grādiem C, tas nesasilst dziļāk par 30 cm, tādēļ peldēties nav ieteicams. Ezeru “baro” daudzi avoti, vienīgā notece — Terebļas upe. Virsmas platība mainās no 4 līdz 5 hektāriem atkarībā no nokrišņu daudzuma, dziļums ir līdz 22 metriem. Vasarā pa ezeru var kuģot ar ērtu plostu. Tam var apiet apkārt vai arī izvēlēties kādu garāku maršrutu zirga mugurā vai pajūgā, lai pavērotu Siņeviru no tuvējiem kalniem.
Ar ezeru saistās arī leģenda par kāda bagātnieka meitu, kura iemīlējās aitu ganā, taču vecāki nebija mierā ar meitas izvēli. Meitene izšķīrās labāk mirt un metās ezerā.
Tie, kas ir ceļojuši pa Horvātiju, šo ezeru salīdzina ar gleznainajiem Plitvicas ezeriem. Vienīgā atšķirība — te tas ir tikai viens. Runā, ka šī ir vieta, kur Dievs lūkojas dvēselē. Ne velti Siņevira dabas parks ir iekļauts septiņos dabas brīnumos Ukrainā.
Gandrīz kā ellē
Īsta eksotika mums šķita pusdienas kolibā — tā ir mūsdienīga kafejnīca vai ceļmalas krodziņš, senāk — apaļa ganu būda ar pavardu centrā un gar sienu izvietotiem soliem. Nu varējām vērot, kā tiek cepinātas desiņas un šasliks.
Domāju, katra ekskursanta sapnis ir izbaudīt kaut ko nebijušu — arī mēs to piedzīvojām Lumšorā. Tā bija mērcēšanās čanā (lielā čuguna katlā, kurā karsē dziedinošu minerālūdeni), pēc kuras sekoja pelde kalnu upē.
Iecienītajā kūrorta pilsētiņā Lum-
šorā, kas ir 47 kilometru attālumā no Užgorodas un 450 metrus virs jūras līmeņa, šo ķeltu paražu praktizē jau kopš 1600. gada, kad ar sērūdeņradi ārstēja reimatiskās saslimšanas. No tiem laikiem ir vēl saglabājies un joprojām izmantots čuguna čans, kurš novietots upes krastā pie neliela ūdenskrituma. Ja ir vēlēšanās, var “pavārīties” katlā uz ugunskura, tiesa, rindā šim eksotiskajam termo-spa jāpiesakās laikus. Kad stundu ilgā procedūra beigusies, izmantoto minerālūdeni izlej, katlu izmazgā un ielej tīru minerālūdeni nākamajiem klientiem.”
Atklāti sakot, Ivetas stāstījums mazliet atgādināja zīmējumus grāmatā par dzīvi ellē, taču viņa smej, ka tik traki nebija — lai “nepiedegtu” pie katla, tajos bija sakrauti akmeņi. Tūristi katlos nekāpa ar visām drēbēm, bet noģērbās āra ģērbtuvē, pēc tam pasildījās katlā un tad devās atvēsināties kalnu upē.
Neviens nepazuda
Kas gan tas par ceļojumu bez neparedzētiem piedzīvojumiem? “Arī mums gadījās diezgan kutelīga situācija, par kuru gan tobrīd īpaši nebijām sajūsmā,” stāsta Iveta. “Kad braucām kopā ar ukraiņu draugiem viņu “busiņā”, pēkšņi sāka vērties vaļā aizmugures durvis, un tur sēdošie tās turēja ar roku, līdz šoferis atrada vietu, kur apstāties un novērst ķibeli. Viss beidzās laimīgi, jo nevienu slēpotāju “nepazaudējām”.”
Laine, kura arī bija šajā braucienā, stāsta: “Piekritu braucienam, jo vēlējos kādu reizi aizbraukt ārpus Latvijas, lai izbaudītu kalnus, slēpojot ar snovbordu. Karpatos biju pirmo reizi. Slēpošanas kūrortos, uzbraucot kalna virsotnē, varējām vērot pasakaino Karpatu ainavu — tas ir neaizmirstams skats. Atmiņā palikusi arī Ukrainas iedzīvotāju labvēlīgā un sirsnīgā attieksme. Neparasti šķita baudīt zupu no trauka, kas ir izcepts no maizes.”

***
Kad Ivetai vaicāju, vai tagad vēlētos brīvdienās braukt slēpot, viņa tik atsmej: “Kas bijis īstos kalnos, tos Latvijas mazie kalni vairs īsti nevilina. Bet, ja nesanāk uz lielajiem kalniem, tad arī mūsu mazie ir gana labi...” Taču uz Karpatiem Iveta gribētu aizbraukt vasarā. Viņu apbūrusi kalnu varenība un skaistā daba. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Karpatos bauda ziemas priekus un par karu nerunā

Kategorijas