Degpunktā — lielvaru strīds

Valters Baumgartens, zemnieku saimniecības “Āres” vadītājs

2015. gada 3. marts 00:01

613

Aizvadītā bija pēdējā februāra nedēļa, un nu uz sliekšņa pirmais pavasara mēnesis — marts. Darba zemnieku saimniecībā ir daudz, tomēr vairākus vakarus nedēļā atlicinu vaļaspriekam — dziedāšanai. Darbojos korī “Dīvaja” un Skrīveru jauktajā vokālajā ansamblī “Ferrovia”. Korim drīz būs jubilejas koncerts, un marta beigās piedalīsimies skatē, savukārt ansamblis gatavojas skatei marta vidū. Lai gan dziedāšana prasa laiku, tas ir labs veids, kā relaksēties no ikdienas darba saimniecībā.
Nodarbojamies ar piena lopkopību, saimniecībā ir 89 govis, 76 no tām šobrīd slaucamas. Pašreizējais saimniekošanas apmērs ir optimāls, lai mēs paši — ģimene — varētu paveikt gandrīz visu saviem spēkiem, algojam divus cilvēkus. Svarīgs ikdienas darbs ir barības maisījuma sagatavošana govīm — sajaucam stiebrzāļu, kukurūzas skābbarību, spēkbarību un nepieciešamos mikroelementus. Paši sagatavojam stiebrzāļu, kukurūzas skābbarību un sienu, bet graudus, proteīna barību — rapsi un mikroelementus — pērkam. Līdztekus ikdienas darbiem šobrīd gatavojam tehniku pavasara sezonai.
Saimniekot “Ārēs” deviņdesmito gadu vidū sāka vecāki, es iesaistījos pirms gadiem desmit. Šajā laikā daudz esam strādājuši un mācījušies gan semināros, gan arī no savām kļūdām. Pirmajos darbības gados rezultāti — izslaukums, ienākumi — nebija tādi, kā būtu vēlējušies. Sāku interesēties par govju labturību, ēdināšanu, kas sekmētu izslaukuma palielināšanos. Piesaistīju dažādus speciālistus, izslaukums pamazām pieauga, taču vienā brīdī apjautu, ka rezultāts ir, bet naudas makā krietni mazāk. Konsultējošie speciālisti ir saistīti ar piegādātājiem, viņiem ir svarīgi pārdot produktu un nopelnīt iespējami vairāk. Novēroju, ka šīs dažādās piedevas izslaukumu palielina, tomēr tajā pašā laikā nelabvēlīgi var
ietekmēt dzīvnieka veselību. Tā kā pašam jau bija pieredze, iegūtas zināšanas, nolēmu strādāt pēc saviem ieskatiem, protams, ņemot vērā barības analīzes, govju laktācijas fāzi un citus rādītājus, kā arī govis atbilstoši grupējot. Konsultējos ar citiem zemniekiem. Nu jau pāris gadu saimniekoju pēc sava prāta. Lai arī izslaukums ir nedaudz mazāks, tomēr govīm nav veselības problēmu un atliek vairāk līdzekļu, ko ieguldīt saimniecības attīstībā. Esam izmantojuši arī Eiropas fondu līdzekļus, iegūstot projektu pieteikumu apstiprinājumus, ņēmām kredītus, lai projektus īstenotu. Patlaban gandrīz visi kredīti ir nomaksāti, atlicis veikt tikai pāris maksājumu par tehniku. Domāju, ka šobrīd grūtāk klājas saimniecībām, kas veikušas lielas investīcijas. Ja bankas ir atsaucīgas, varbūt situāciju var risināt, taču, ja prasa konkrētus maksājumus noteiktajos termiņos, tad tas ir neapskaužami. Manuprāt, no visām lauksaimniecības jomām šobrīd vissliktāk klājas piena nozarei. Tā sašūpojās laikā, kad Krievija ieviesa embargo, taču, šķiet, arī Eiropa nav īpaši ieinteresēta, lai Latvijā būtu augsti attīstīta piensaimniecība.
Esam lauksaimniecības pakalpojumu piensaimnieku kooperatīvajā sabiedrībā “Trikāta KS” un pienu nododam SIA “Latvijas piens” pārstrādes rūpnīcai. Iesaistījāmies, cerot, ka mazināsies lielo pārstrādātāju monopolsituācija, kuru piedāvāto cenu par piegādāto pienu mums nebija iespējas apstrīdēt, un, ja būs savs kooperatīvs un sava ražotne, situācija mainīsies un cena par pienu būs augstāka. Tiem produktiem, ko kooperatīvs plānoja ražot — krējumu, vājpiena pulveri, industriālos sierus, sūkalu un piena pulveri —, cena pasaules tirgū ir nokritusies, un, ja tikai tos turpinātu ražot, mēs par litru varbūt saņemtu tikai 15 centus. Pagājušā gada pavasarī cena par piena litru bija aptuveni 34 centi, bet kopš augusta pamazām slīdējusi lejup. Patlaban tā ir ļoti zema — aptuveni 20 centu par litru, tātad cenas samazinājums ir par aptuveni 40%. Arī iepriekšējās krīzes kulminācijā mums par litru maksāja 14 santīmu.
Pēdējā laikā aizvien vairāk aktualizē tiešo tirdzniecību. Manuprāt, tas ir būtiski, jo ļauj ne tikai patērētājiem iegūt svaigu un lētāku produktu, bet arī zemnieka ieguldītā darba augļi nonāk paša ražotāja, nevis starpnieku kabatās. Aptuveni trīs gadus nodarbojamies ar tiešo tirdzniecību — pienu no mūsu saimniecības var nopirkt Aizkraukles tirgū par 50 centiem litrā. Tas ir lētāk nekā veikalā. Tendence ir pircēju skaita pakāpeniska palielināšanās. Protams, tirgū, kas darbojas līdz pēcpusdienai, ne katrs var paspēt iepirkties, tāpēc strādājam pie tā, lai varētu veikt mājražošanu, un nākotnē vēlētos izveidot savu zemnieku saimniecības veikaliņu. Ceram, ka varēsim savu produkciju piedāvāt patērētājiem gan tuvējā apkaimē, gan Rīgā.
Aizvadītās nedēļas skaļākais notikums — Krievijas politiķa un opozīcijas līdera Borisa Ņemcova slepkavība Maskavā. Klausījos Latvijas Universitātes asociētā profesora Ojāra Skudras un Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētāja Ojāra Kalniņa diskusiju radio par to, kam šāds notikumu pavērsiens ir izdevīgs, kāds būs nākamais solis. Viedokļi ir ļoti atšķirīgi, informācijas, arī pretrunīgas, daudz, manuprāt, skaidrības šajā lietā nebūs vēl ilgi.
Runājot par valsts, Eiropas, pasaules mēroga notikumiem, joprojām degpunktā ir lielvaru strīds, kas radījis nestabilitāti, bailes un neziņu par nākotni daudzviet pasaulē. Lasot ziņas masu informācijas līdzekļos, šķiet, no visām pusēm — Kaļiņingradas, Baltijas jūras, Krievijas — pret Latviju pavērsti stobri. Mēs par to daudz nesatraucamies, jo šīm darbībām ir nevainīgi skaidrojumi, ka tās ir mācības utt. Lietuvā, stiprinot valsts aizsardzību, plāno atjaunot militāro karadienestu, igauņiem tas ir obligāts, arī mums šādā veidā būtu jāstiprina aizsardzības joma. Ir taču teiciens — ja gribi mieru, gatavojies karam. Tomēr, ja nāktu kāds militārs spēks ar vēlmi iekarot, tad esmu skeptisks par to, vai un kā īstenotu NATO 5. pantu. No otras puses, tam, kā presē atspoguļo šī brīža situāciju, ka amerikāņi ir labie, bet Krievija visas pasaules ienaidnieks, es īsti neticu. Tomēr, liekas, īpaši daudz variantu, kam mums pieslieties, nav. Otra galējība ir Krievijai lojālo informācijas avotu ziņās.
Latvijas publiskajā telpā pamazām aktualizējas prezidenta amata kandidātu izraudzīšana un gan oficiāli nominēto, gan neoficiāli virzīto piemērotības apspriešana. Prezidenta “padarīšana” Latvijā nu jau kādu laiku izskatās anekdotiska. Šobrīd vienīgais oficiāli izvirzītais prezidenta amata kandidāts ir Mārtiņš Bondars. Ciktāl varu spriest, nepazīstot cilvēku un skrupulozi neizsekojot visām viņa darbībām, ieņemamajiem amatiem, Mārtiņš Bondars tomēr šķiet pieņemams kandidāts. Iespējams, ir vēl citi piemēroti, konkrēti kādu nosaukt nevaru, politiskajā arēnā pagaidām tādu neredzu.
Nedēļas nogalēs sestdienas parasti pavadu mājās, bet svētdienas atvēlētas garīgo vajadzību piepildīšanai, kopšanai. Abi ar sievu Daci esam kristieši un darbojamies Aizkraukles katoļu draudzē. Katrs kristietis ir aicināts līdzdarboties baznīcas dzīvē, arī mēs cenšamies to darīt. Tagad, kad bērni paaugušies, tam atliek vairāk laika. Lai varētu baznīcā salaulāties, pāriem jāapmeklē saderināto tikšanās vakari — ar sievu esam vieni no šo vakaru vadītājiem. Pagājušajā svētdienā bija pirmā nodarbība. Saderināto tikšanās vadīšanai ir izstrādāta programma. Ņemot vērā to, kā arī pašu pieredzi, stāstām un dalāmies tajā ar interesentiem. Ir svarīgi, ja spējam kādam palīdzēt skaidrāk saprast situāciju un pieņemt pozitīvus lēmumus.

Staburags.lv ARHĪVS

Degpunktā — lielvaru strīds

Kategorijas