Strādā ceļu būvē Latvijā un zelta raktuvēs Āfrikā

2015. gada 27. februāris 00:01

554

Strādā ceļu būvē Latvijā un zelta raktuvēs Āfrikā

Aizkraukles profesionālajā vidusskolā (APV) Ceļu būves mašīnu mehāniķu programmu īsteno kopš 2009. gada un ik gadu rīko profesionālos pasākumus. Tie ir dažādi, un ikreiz tiek ieviesta kāda novitāte. Šogad tā bija tikšanās ar absolventiem, kuri strādā iegūtajā profesijā.

Par nākotni vēl domā
APV direktores vietniece Velta Narkevičina, viena no pasākumu organizētājām, uzsver, ka būtiski parādīt audzēkņiem, kādas iespējas viņiem ir nākotnē pēc skolas beigšanas.
Šoreiz tajā, kā darba gaitas veidojās pēc tam, kad skola pabeigta, dalījās četri bijušie audzēkņi — 2014. gada absolventi Elvis Gavars un Guntis Ponomorenko, 2013. gada beidzēji Jānis Lūsis un neklātienē arī Dainis Ziediņš. Viņš šobrīd strādā Vācijā.
Guntis Ponomorenko pēdējā mācību gadam praksē sāka strādāt uzņēmumā “Ošukalns”. Jaunietis praksē sevi labi pierādīja un tūlīt pēc izlaiduma saņēma zvanu no uzņēmuma ar aicinājumu nākt strādāt. Grūtības ar iejušanos kolektīvā nebija, pieredzējušie kolēģi atbalstīja, bija atsaucīgi, palīdzēja, jo sākumā padomu vajadzēja bieži. Ziemā, kad aktīvā ceļu būves sezona beidzas, vīri strādā darbnīcās — remontē tehniku. “Pirmajā laikā bija pagrūti, nu esmu pieradis,” stāsta Guntis. “Darbs, ko veicu, nav grūts, taču ir ļoti atbildīgs, īpaši strādājot ielās. Mums ir stundas likme — cik nostrādā, tik saņem. Sezonā darbdiena ilgst 11 stundu, ziemā parasti no 8 līdz 17. Ar algu esmu apmierināts. Par nākotni šobrīd esmu pārdomās — vai visu mūžu vēlos būt traktorists? Lai kādu lēmumu pieņemtu, man paliek gan skolā gūtās zināšanas, gan visas vadītāja apliecības, kas paver dažādas iespējas.”
Daudz jāstrādā,
bet nopelnīt var
Līdzīgi kā Guntis, uzņēmumā “Ošukalns” nonāca arī Elvis Gavars. “Vēl prakses laikā saņēmu piedāvājumu pastāvīgam darbam,” teic Elvis. “Sākumā Daugavpilī strādāju apzaļumošanā, bruģa ieklāšanā, vadīju brigādi, pēc tam klājām asfaltu trotuāriem. Darbojos pie asfalta klājēja pults, regulēju asfalta platumu, biezumu. Ļoti rūpīgi jāseko līdzi, jābūt precīzam. Šobrīd, ziemas periodā, jaunietis strādā darbnīcā. Nopelnīt var, tikai daudz jāstrādā. Darba laiku ietekmē laikapstākļi, termiņi, materiālu piegāde, tādēļ dažkārt darbdiena ir no agra rīta līdz vēlam vakaram. Dažreiz jāstrādā sestdienās, tāpēc reizēm neiznāk kārtīgi atpūsties.
Prakse citā kontinentā
Jānis Lūsis skolu absolvēja vēl Viesītē, viņu atšķirībā no kursabiedriem prakse aizveda ne vien uz citu valsti, bet pat citu kontinentu. Uz skolu piezvanīja uzņēmuma SIA “Atradnes” pārstāvji un piedāvāja prakses iespēju, atceras Velta Narkevičina. Viņa ilgi domājusi, vai pavēstīt audzēkņiem šādu informāciju par darbu zelta atradnēs Āfrikā. No kursa puišiem Jānis vienīgais par šo iespēju ieinteresējās.
“Pirmo reizi uz Āfriku, Ganu, devos 2012. gada jūnijā skolas praksē. Sākumā strādāju kā mehāniķa palīgs. Neuzticēja neko, ļāva tikai skatīties, padot, pieturēt. Pamazām mācījos, un prakses noslēgumā jau piedāvāja pastāvīgu darbu,” atklāj Jānis. Pēc triju mēnešu prakses jaunietis Ganā atgriezās otrreiz jau pastāvīgā darbā. “Bija grūti pierast pie karstuma, vairāki mehāniķi no Latvijas ilgāk par trijiem mēnešiem neizturēja. Sausajā sezonā ir vieglāk, bet lietus sezonā rodas pirts efekts un tad tiešām ir kā pirtī,” stāsta Jānis. “Uzņēmuma īpašnieki ir no Latvijas, un Ganā no šī uzņēmuma esam četri darbinieki. Parasti strādājam divus trīs mēnešus, ilgākais periods, ko tur esmu pavadījis, ir 10 mēnešu. Kopumā esmu apmierināts. Ir noteikta alga, ko saņemu, un arī bonusi. Darba devējs apmaksā ceļa izdevumus uz Latviju.”
Džungļi pilni ekskavatoriem
Sākotnēji uzņēmums nodarbojās ar tehnikas iznomāšanu, bet nu jau pusgadu paši iegūst zeltu. “Tagad strādāju karjeros, kur iegūst zeltu, un gumijkoku fermās, kur iegūst gumiju. Strādājam ar deviņiem ekskavatoriem, trim buldozeriem. Ganā ir vairāk ekskavatoru nekā visās Baltijas valstīs kopā — braukājot pa džungļiem, ik uz soļa redzami dārgmetāla atradņu karjeri un tehnika.”
Strādājot jāievēro vietējo paražas — nedēļā ir viena tabu diena, kad nedrīkst aizskart zemi un ūdeni, tajās dienās puiši tikai remontē tehniku.
“Ja dienā iegūst 100 gramu zelta, tad strādā par pašizmaksu, viss virs šī svara ir peļņa. Klājas visādi — vienā dienā iegūstam 100, citā 250 gramu zelta, mēneša beigās aprēķina vidējo,” atklāj jaunietis. “Nokļūt līdz zemes slānim, kas satur zeltu, nav tik vienkārši. Vispirms jānorok virsējais slānis — māls, kas dažviet var būt pusmetru, bet var sasniegt arī 8—10 metru dziļumu, tas sadārdzina izmaksas. Šobrīd strādājam karjerā, kurā virsējais slānis ir ap pusmetru, tas satur mazāk zelta, tomēr ir izdevīgāk. Tīrais zelts, ko iegūst, izskatās pēc smiltīm. Zelta putekļus pārkausē un pārdod uzpircējiem. Katrā pilsētā ir uzpircēju punkti, un lielākoties to uzpērk indieši. “Jāpiedzīvo arī uzbrukumi, latviešiem gan tādi nav gadījušies,” stāsta Jānis. “Taču kādam paziņam uzbruka bruņoti laupītāji, sašāva mašīnu, ievainoja pašu un atņēma gan zeltu, gan naudu.”
Kāpuriem nesadūšojas
Jānis savu stāstījumu papildina ar interesantām fotogrāfijām, kurās redzams ne tikai karjers, tehnika un detaļas, bet arī viņa ikdiena ārpus darba. Tajās skatāmas dabas ainavas, pilsētas, sadzīviskas ainas, latviešu īrētā māja.
“Šķiet, ka Āfrika un eksotiski dzīvnieki ir nedalāms jēdziens. Tajā kā visā Ganas teritorijā izzāģē mežus, notiek zelta ieguve, dzīvnieki ir pametuši šīs vietas,” komentē Jānis, rādot attēlus ar pērtiķēnu, — arī šie dzīvnieki ir retums. “Dzīvā savvaļas radība, ko visbiežāk sastopu, ir melnais skorpions. Lietus sezonā viņi mēdz apciemot mājas un pasēdēt uz lieveņa, tādēļ, ejot ārā, īpaši no rītiem, jāuzmanās. Ainavā neredz puķes, tās ir liels retums, toties gan vizuāli pievilcīgi, gan īpaši garšīgi ir augļi — mango, ananasi, banāni, avokado. Tos var iegādāties ļoti lēti.” Jānis nogaršojis arī eksotiskākus ēdienus — vardes, gliemežu zupu, kas pat ļoti gājusi pie sirds. “Vietējie proteīnu uzņem, arī ēdot kāpurus, — es nesadūšojos tādai maltītei,” atzīst Jānis.
Automašīnas grāvjos — ikdiena
Dzīves ritmu un sadzīvi Ganā nosaka laika apstākļi. Lietus sezonā džungļos nereti nākas pārvietoties ar laivām. Ja tropiskā lietus gāze pārsteidz uz ceļa, šoferi apstājas un pagaida, līdz tā pārstāj, jo pabraukt nav iespējams. Mašīnu ir ļoti daudz, ceļu satiksmes noteikumus vietējie necenšas ievērot. Slikto ceļu, ko klāj asfalts un zemes segums, visbiežāk sarkanais māls, un vietējo izklaidīgās autovadīšanas rezultāts ir ļoti bieži redzams ceļmalās avarējušu transportlīdzekļu izskatā. Lietus ceļmalas padara bīstami slidenas, un, neuzmanīgi braucot, grāvjos var ieslīdēt bieži. Arī pilsētās satiksmes organizēšana dažbrīd nonāk strupceļā, jo luksoforu Ganā nav, to vietā ir cilvēks, kurš organizē satiksmes plūsmu. Ja regulētājs kaut piecas minūtes nepilda savu darbu, tad tas ir pietiekams laiks, lai izveidotos “korķi”. Avārijas gadījumā uzreiz ierodas policija, armija, jo temperamentīgie ganieši ātri vien var izraisīt nekārtības. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Strādā ceļu būvē Latvijā un zelta raktuvēs Āfrikā

Kategorijas