Valodas un runas attīstīšana

Mārīte Broka, Aizkraukles pilsētas sākumskolas speciālā pedagoģe, logopēde

2015. gada 27. februāris 00:01

374

“Valoda nāk mums līdzi no bērnības ar mātes un tēva mīļumu, ar vecmāmiņas teikto pasaku un tautasdziesmu burvību. Tā ir saprotama, nomierinoša, labskanīga un daiļa, ja pareizi ir izrunāta ik skaņa, ik vārds. Ikvienam jācenšas panākt, lai viņa valoda būtu raita, skanīga, skaista,” sacījusi logopēde Brigita Skromule.
Runājiet ar mazuli!
Valoda intensīvi attīstās pirmajos sešos bērna dzīves gados. Tā kā sākumā mazais neprot runāt, viņa pirmā komunikācija ir raudāšana — ja tas darbojas, bērnam amats ir rokā un ilgi nebūs jāgaida, dažādas skaņas signalizēs, kad bērns ir izsalcis, kad ir cita bēda vai ir apmierināts ar dzīvi. Ir tikai jāieklausās.
Pirmā pusgada laikā bērniņš
iemācās veidot dažādas skaņas, un atkarībā no vecāku reakcijas viņš sāk saprast — ja es raudāšu tā, tad māmiņa man piedāvās pienu, tētis mani pašūpos uz rokām, māsiņa paspēlēsies. Pirmie seši mēneši ir arī laiks, kad zīdainis iemācās lallināt un izteikt patskaņus, atdarinot dzirdētas skaņas vai radot tās pats. Vērojot māmiņu un tēti, viņš aptver, ka ar skaņām var komunicēt. Ģērbjot, vannojot, nēsājot — runājiet ar bērniņu, viņš visu saprot. Ja zīdainim laikus nodrošina viņa attīstību virzošās vajadzības, tad vecumam atbilstošo pirmsrunu zīdainis apgūst pats. Līdz sešiem mēnešiem mazulim ir iedzimts atdarināšanas reflekss uz māmiņas sejas izteiksmi, mutes un lūpu stāvokli. Tieši spējai atdarināt ir liela nozīme turpmākajā mazuļa runas attīstībā. Šajā laikā zīdainis iemācās izrunāt visas skaņas, taču, ja tās netiek nostiprinātas, pastāvīgi saklausītas un vingrinātas, mazulis tās aizmirst. Ja šīs spējas atdarināt laikus netiek izmantotas, vēlākā vecuma posmā, saskaroties ar runas un valodas apguves grūtībām, tās būs jāmācās no jauna.
Pievērš uzmanību
ar skatienu
Jau dzīves otrajā un trešajā mēnesī bērns sāk apzināties, ka ar dažādām mutes kustībām spēj vokalizēt un sāk aktīvi to izmēģināt. Un pat tik agri kā četru piecu mēnešu vecumā var izskanēt pirmais “te — te ” vai “ma — ma”, kas liks priecāties vecāku sirdīm. Tomēr šīm skaņām vēl nav īstas saistības ar māmiņu vai tēti, šo skaņu nozīmi viņš sapratīs, tuvojoties gadiņam. Pēc gada vecuma bērns parasti jau spēj pateikt vienkāršus vārdus, kuri visbiežāk ir saistīti ar darbībām, ko mēs ikdienā kopā veicam. Reizēm, mācoties pirmos vārdus, bērniņš apgūtajā vārdā dēvē visas līdzīgās lietas, piemēram, par pienu saucot ikvienu šķidrumu, kas ir pudelē. Aptuveni gada vecumā bērns sāk lietot pirmos vārdiņus. Daži avoti vēsta, ka gada vecumā bērna krājumā būtu jābūt pieciem līdz desmit vienzilbes vārdiem, kurus viņš lieto mērķtiecīgi un saprot vecāki. Vēl tekoši nerunādams, bērns raugās brīnumainajā pasaulē, tiecas uz sarunu un tāpēc nereti cenšas sev pievērst uzmanību ar skatienu, ar paraustīšanu aiz rokas, ar rotaļlietas nomešanu, raudāšanu, ar skaņu kopām un zilbēm, ar pirmajiem vārdiem un to savienojumiem, tā apgūstot arvien pilnīgāku prasmi valodā paust sajusto.
Piens ir “piens”,
nevis “ninne”
Normāli attīstīts bērns pusotra gada vecumā vidēji izrunā apmēram 50 vārdu (to skaitā arī neprecīzi izrunāti). Katru gadu bērns ik dienas caurmērā papildina pasīvo vārdu krājumu ar 14 vārdiem un aktīvo vārdu krājumu ar trīs līdz pieciem vārdiem.
Arī divgadniekam runas un valodiņas attīstība var kavēties, ja viņš laikus nav apguvis un ietrenējis kādu no iepriekš minētajām iemaņām un prasmēm jau pirmsrunas periodā. Kā runas aizkavēšanās piemēru var minēt situāciju, kad bērns ar rokām visu izdara, bet aktīvās runas nav. Tātad nav saglabāts līdzsvars starp rotaļu darbībām un runu. Ar savu piemēru neveicināsim runas attīstības kavēšanos — nerunāsim šajā vecumā ar bērnu “bēbīšu” valodā, priecāsimies par viņa iespējamo attiecināmo skaņu salikumu uz noteiktu lietu, priekšmetu, darbību, bet vienlaikus ļausim saklausīt arī pareizo vārdu. Suns ir “suns”, nevis “vava”, piens ir “piens”, nevis “ninne”.
Jāļauj rīkoties
ar dakšiņu un nazi
Līdz gadam un četriem mēnešiem bērnam jādarbojas ar abām rociņām vienādi. Pēc tam bērns savā attīstībā izvēlas vadošo roku. Tā kā labās rokas projekcija smadzenēs ir blakus runas centriem kreisajā puslodē, tad labrocim ir vieglāk iemācīties runāt un lasīt. Jo veiklāk darbosies rociņa un pirkstiņi, jo raitāka un saprotamāka būs bērna runa. Bērniem ļoti svarīgi ir vingrināt sīko pirkstu muskulatūru, lai viņi prastu turēt zīmuli un otiņu. Lai vingrinātu sīko pirkstu muskulatūru, vajadzīgas nodarbības, rotaļas, vingrojumi. Trenējot roku mazos muskuļus, vienlaikus tiek darbināta arī tā smadzeņu daļa, kas atbild gan par rakstīšanu, gan par runāšanu.
21. gadsimts ir tehnoloģiju gadsimts. Bērni tiek atvesti uz bērnudārzu ar mašīnu, ne reti ienes grupiņā, noģērbj. Savukārt mājas darbos palīdz trauku un veļas mazgājamās mašīnas, putekļsūcēji, virtuvē — dažādi smalcinātāji, mikseri. Tas arī traucē mazo pirkstiņu dabīgai attīstībai. Ļoti svarīgi būtu bērnam mācīties rīkoties ar nazi un dakšiņu vismaz ēdienreizēs. Tas attīsta abu roku sīkās motorikas koordināciju.
Vecumposmi nav kā akmenī iekalti
Bērnu rotaļās ir jāizmanto dabas materiāli — smiltis, ūdens, akmentiņi, kastaņi, čiekuri, ar kuru palīdzību veiksmīgi tiek attīstīta bērna iztēle, uztvere, domāšana, atmiņa, sīkā motorika un līdz ar to arī runa. Bērna sīkās muskulatūras attīstīšanas darbs jāsāk jau no agrīna vecuma. Tas palīdzēs apgūt ne tikai elementārās pašapkalpošanās iemaņas, bet stimulēs arī runas kustību centru darbību, veicinās bērna garīgo attīstību. Otrā dzīves gada otrajā pusē bērni parasti sāk strauji papildināt savu vārdu krājumu un ap divu gadu vecumu jau saliek vārdu savienojumus, veido nelielus divu vārdu teikumiņus.
Četru, piecu gadu vecumā tiek uzskatīts, ka bērnam būtu jārunā pareizos teikumos, izmantojot pareizas gramatiskās formas. Tomēr vecumposmi nav kā akmenī iekalti. To varu teikt no savas pieredzes. Vēlāk runāt sācis bērniņš nerunās sliktāk vai nepratīs gramatiski pareizi veidot teikumus. Vienmēr jāatceras, ka ikviens bērns ir unikāls. Ja bērns divu gadu vecumā vēl neveido teikumus, nav iemesla lielam uztraukumam. Einšteins neesot runājis līdz pat piecu gadu vecumam. Viņam vienkārši nav bijis, ko teikt. Toties, kad sāka...
Nesteidzieties darīt ātrāk!
Kad pieaugušie ar kādu sarunājas, viņiem ļoti svarīgs ir acu kontakts. Bērniem ir tieši tāpat. Iedomājieties, kā ir runāt ar kādu, kas ir divas vai trīs reizes garāks un skatās uz jums no augšas! Tāpēc, sarunājoties ar bērnu, būtiski ir būt vienā līmenī ar viņu, piemēram, notupjoties vai apsēžoties blakus. Laiks, ko mēs pavadām kopā ar saviem bērniem, ir ļoti nozīmīgs visā bērna attīstības posmā. Mēs gribam, lai bērns ātrāk iemācās staigāt, darboties un runāt, taču bieži paši ar savu uzvedību traucējam. Necentieties bērna vietā darīt lietas, ko viņš jau prot, ļaujiet bērnam pašam tikt ar to galā! Pretējā gadījumā tas pastiprinās bērna slinkumu un nevēlēšanos pārvarēt grūtības. Turklāt bērns to var saprast kā neuzticēšanos viņam. Nav jāsteidzas izdarīt ātrāk par bērnu, pastiprinot savu pārākumu. Zinot, ka bērns ir atdarinātājs, mums jārāda arī, kā spēlēties. To vislabāk izdarīt, rotaļājoties kopā ar bērnu, parādot savas emocijas un attieksmi.
Dodiet burzīt papīru!
Ļoti daudzas ikdienā sastopamas darbības mēs varam pavadīt ar runu. Tāpat par interesantu rotaļu var pārvērst jebkuru sadzīvisku lietu. Veicot vienkāršas pašapkalpošanās iemaņas, piemēram, pogu un auklu aiztaisīšanu pirms došanās pastaigā, uzaiciniet bērnu saskaitīt, cik pogu jāaiztaisa, vienlaikus pogājot un skaitot: viena poga, otra poga. Ja bērns prot sasiet zābaciņiem auklas, pagaidiet, kamēr viņš to izdara pats. Ja jāsteidzas, sāciet ģērbties desmit minūšu agrāk, tādējādi izvairoties bērnu steidzināt un lieki uztraukt. Pieļaujiet, ka auklas aizsietas pārāk vaļīgi, ļaujiet bērnam secināt, kāpēc tās atsējušās, un bez rāšanās atkal pagaidiet, līdz bērns tiks ar tām galā. Izmantojiet katru sadzīves mirkli, jo īpaši organizēta nodarbība prasīs daudz vairāk uzmanības un jūsu pūļu. Kamēr virtuvē mazgājat traukus, piedāvājiet bērnam aizvērt acis un ieklausieties klusumā tepat, aiz sienas, aiz loga. Droši dodiet bērnam papīru burzīšanai. Gan valodas un komunikācijas spēju attīstībā, gan citās bērnu audzināšanas lietās pats svarīgākais ir pacietība un laiks. Reizēm ir nogurdinoši vairākas reizes lasīt mazajam priekšā vienu un to pašu grāmatu vai stāstīt vienu un to pašu pasaku, taču jāatceras, ka tad, kad attīstās bērna valodiņa, mazajam mācīšanās vislabāk padodas ar labi pazīstamām lietām un iemīļotiem grāmatu varoņiem.
Attīsta arī dziedāšana
Bērna valodu attīsta arī dziedāšana. Nevis diska spēlēšana, bet pašu dziedāšana. Dziesma ir īpaša valodas forma, kura ir ritmizēta un melodiska, un bērna smadzenes to labāk uztver. Un ne vien uztver — dziedāšana arī īpaši attīsta smadzenes un sagatavo mazuli valodas uztveršanai un atainošanai savā runā. Tā māca bērnu domāt vārdos, kas ir svarīgi raitas un bagātīgas runas veidošanai. Un, protams, tas attīsta dzirdi — ne vien muzikālo, bet arī fonemātisko, kas būtu nepieciešama labai valodas uztverei. Valoda ir universāls instruments, augstākais dabas sasniegums, kas dots tikai cilvēkam. Valoda palīdz cilvēkam spert pirmos soļus pasaules izzināšanā. Mūsu uzdevums ir šo dabas brīnumu attīstīt un pilnveidot. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Valodas un runas attīstīšana

Kategorijas