“Latvieši ir pārāk pareizi. Viņi baidās kļūdīties.”

2015. gada 27. februāris 00:01

284

“Latvieši ir pārāk pareizi. Viņi baidās kļūdīties.”

Lieliskā homora izjūta Todu Rosmanu padara par īpaši patīkamu sarunbiedru. Visnopietnākajai lietai viņš spēj piešķilt humora dzirksti, smagu, neērtu situāciju padarīt gaisīgāku. Viņš darbojas IT jomā, lasījis lekcijas Latvijas Universitātē, Rīgas Juridiskajā augstskolā, Rīgas Biznesa skolā, dažādos uzņēmumos darbojies kā konsultants politiskajos, uzņēmējdarbības un personāla jautājumos —
tā ir tikai neliela daļa no plašās darbības jomas. Šobrīd Tods dzīvo Staburaga pagastā un aizrautīgi lasa Gotharda Frīdriha Stendera darbu vecajā drukā.

Liktenīgā ballīte
— Pastāstiet, lūdzu, kā nokļuvāt Latvijā?
— Man nav nekādas saiknes ar Latviju, esmu amerikānis vairākās paaudzēs, un viens no maniem vectēviem bija čeroki cilts indiānis. Vai ticat, ka liktenis eksistē? Cēlonis ir vienmēr, vai ne? Tā bija interesanta situācija. Man bija nepilni trīsdesmit gadi, iegūts filozofijas maģistra grāds, strādāju IT jomā, apguvu akupunktūru, un tobrīd mana dzīve bija nonākusi strupceļā. Kādā dienā piezvanīja brālis un uzaicināja ciemos, uz ballīti. Ballītē bija mirklis, kad visi ciemiņi bija viesistabā, bet es apsēdies viens pats pasaules centrā — virtuvē — ar alus glāzi rokā un pārdomāju, ko darīt ar savu dzīvi. Divus gadus biju dzīvojis Vācijā un pie sevis noteicu — varbūt atkal jādodas atpakaļ uz Eiropu? Izrādījās, ka šīs skaļās pārdomas dzirdēja kāds no brāļa viesiem, ko es nepazinu, un ar interesantu akcentu teica: kāpēc gan tev nedoties uz Latviju? Tā bija Līga no Latvijas, no Rīgas. Viņa pastāstīja Pasaules Brīvo latviešu apvienībai par traku amerikāni ar maģistra grādu filosofijā, vācu valodā, sengrieķu valodas zināšanām, kurš vēlas doties uz Latviju. Un ar apvienības starpniecību nokļuvu šeit.
Apsola atgriezties
— Deviņdesmito gadu sākums nebija patīkamākais laiks mūsu valstī.
— Tas bija 1992. gadā, neilgi pēc Padomju Savienības sabrukuma. Tolaik te tiešām bija diezgan drūmi un nebija pārāk droši. Bet man ļoti patīk latviešu kultūra, cilvēki, daba. Sākumā zināju tikai “lūdzu”, “paldies” un “kas tas ir?”, līdzi bija divas vārdnīcas. Nodzīvoju divus gadus, strādāju par pasniedzēju Latvijas Universitātē, mācīju filozofiju un politikas zinātni, angļu valodu Svešvalodu fakultātē. Mēnesī nopelnīju 1700 rubļu, tie bija kādi 35 dolāri, pašam ietaupījumi bija 300 dolāru. Darbojos arī Latvijas Radio — atlasīju ziņas, rediģēju tās un arī lasīju angļu valodā. Man tolaik daudzi prasīja — kāpēc tu esi te? Viens no maniem mērķiem bija palīdzēt cilvēkiem ieraudzīt citu pasauli, citu kultūru, kas nāk no Rietumiem. Atgriežoties Amerikā, sev apsolīju, ka braukšu atpakaļ uz Latviju. Otrreiz atgriezos 2000. gadā.
— Daudzi no šejienes aizbrauc labākas dzīves meklējumos.
— Jebkurā vietā ir daudz jāstrādā, ja vēlas dzīvot kaut cik normāli. Ciemojos pie sava drauga Ņujorkā. Viņam bija tik maziņš dzīvoklītis, ka tajā knapi varēja apgriezties!
Amerikā, vēl dzīvojot Mičiganā, abi ar sievu strādājām, mitām nelielā mājā, kuras iegādei bijām paņēmuši hipotekāro kredītu. Man līdz darbam bija 40 minūšu brauciens, ceļā vien ik dienu pavadīju pusotru stundu. Lai gan dzīvojām taupīgi, tomēr ik mēnesi zaudējām pat 100—200 dolāru. Jautāju savam draugam Stokholmā, vai nevarētu atrast darbu tur, un pārcēlos uz Zviedriju, bet no turienes drīz vien uz Latviju. Te ir vieta, kur jūtos kā mājās. Man ir daudz draugu, kuri devušies projām, bet nu ir atgriezušies, novērtējot to, kas ir te. Mani vecāki, kuri paši ir daudz ceļojuši, manu izvēli akceptē. Viņi ir viesojušies te pāris reižu, bet brālis, kurš dzīvo Amerikā, solīja atbraukt ciemos.
Apmetas sievas
dzimtajās mājās
— Kā izvēlējāties dzīvesvietu?
— Sākumā dzīvojām Rīgā, bet sievas Jutas ģimenei Sēlija ir dzimtā puse. Sākumā uz laukiem braucām nedēļas nogalēs, bet nu jau gadu te dzīvojam pastāvīgi. Mājās — “Renceļos” — taisījām remontu, māja ir brīnišķīga, tā man ļoti patīk.
— Latviešu valoda jums ir liels izaicinājums?
— Saprotu daudz, bet runāt ir grūti. Manai stingrajai un prasīgajai latviešu valodas skolotājai Genovefai Sidorovai ir 86 gadi, viņa ir burvīgs cilvēks, un esmu par viņu sajūsmā. Es gribētu iegūt pilsonību, un man vēl jāmācās. Mana pirmā svešvaloda, ko apguvu, bija vācu, vēlāk mācījos arī sengrieķu, nedaudz ķīniešu valodu, varu salīdzināt. Latviešu valoda ir diezgan sarežģīta, jums ir divdabji, mainās galotnes, gramatika ir grūta. Šajā valodā man patīk tas, ka ar diviem trijiem vārdiem var pateikt to, ko angliski vai vāciski varētu ar garu teikumu. Protams, ir arī otrādi. Mācot angļu valodu latviešiem, esmu ievērojis, ka studenti baidās runāt, ja nav pārliecināti, ka pateiks pareizi. Latvieši ir pārāk pareizi, viņi baidās kļūdīties. Taču netrenējoties nevar iemācīties runāt! Lai gan man patīk pakaitināt, pavilkt uz zoba cilvēkus, kuri neprot latviešu valodu, kaut sen jau te dzīvo, tomēr respektēju vecos ļaudis, saprotu, ka viņi nekad valodu neiemācīsies. Es mazliet runāju krieviski, nedaudz saprotu šo valodu. Bet, kad reiz ar savu draugu Iļju vienā vakarā dzērām vodku, nākamajā dienā viņš man teica, ka mana krievu valoda vodkas iespaidā bijusi perfekta!
Gribētu ierīkot dravu
— No kuras Amerikas daļas jūs esat?
— Mičigana ir mana dzimtā puse, esmu dzīvojis Ņujorkā, Pensilvānijā, Ziemeļkarolīnā. Pāris gadu dzīvoju Vācijā, Zviedrijā, pusgadu biju Taizemē, četrus gadus strādāju un dzīvoju Saūda Arābijā. Pie karaļa Abdullas Gaisa aizsardzības akadēmijā izstrādāju un īstenoju tehnoloģiju mācību programmu. Mana bijusī sieva pārcēlās uz Taizemi, viņa strādāja par skolotāju, bet atalgojums bija mazs. Kādu laiku viņa strādāja Uzbekistānā un Malaizijā un visbeidzot ar mūsu dēliem Nameju un Didzi apmetās uz dzīvi Taizemē.
— Dēliem esat izraudzījušies latviskus un savdabīgus vārdus.
— Tā kā vēsture ir mana lielā aizraušanās, lasot to, saskāros ar daudziem seniem un spēcīgiem vārdiem, gan iedziļinoties eposā “Lāčplēsis”, lasot par Zemgales ķēniņiem Viestardu un Nameju, Jersikas valdnieku Visvaldi. Man bija svarīgi, lai dēliem ir stipri seni vārdi, kam būtu dziļas saknes un nozīme. Lietuviešu valodā Didzis nozīmēja “lielais”, “dižais”. Kad vasarā dēli atbrauks ciemos, likšu viņus pie darba — kā jau laukos, darāmā ir daudz. Mēs gribētu izveidot nelielu saimniecību, es apdomāju iespēju ierīkot dravu un nodarboties ar biškopību.
Te ir droši
— Vai Latvijā jūtaties kā ciemiņš?
— Daļēji jūtos latvietis, kā Stenders teica — latvis. Tā notiek, ilgāku laiku dzīvojot vienā vietā. Indivīdu nevar nodalīt no dabas, valsts. Un man patīk latviešu introvertums. Zinu, ka esmu atšķirīgs, man patīk runāties, taču būtībā komunikācija manām iekšējās enerģijas baterijām liek samērā ātri nosēsties. Latviešiem ir bagāta iekšējā dzīve, Latvijā cilvēki vairāk nekā citur Eiropā un arī Amerikā lasa laikrakstus, žurnālus, grāmatas, vairāk apmeklē teātri, kino, kultūras pasākumus.
— Lai gan domāju, ka vispārināt nevar, tomēr katrai tautai ir kādas vienojošas iezīmes. Varat nosaukt kādu latviešiem neglaimojošu?
— Te var izstāstīt veco joku par latvieti un džinu. Kāds saimnieks atrod vecu trauku, sākt to berzēt, tīrīt, pēkšņi parādās džins un saka: “Varēsi piepildīt vienu vēlēšanos, bet tikai ievēro — viss, ko vēlēsies, tev būs viens, bet tavam kaimiņam dubultā.” Zemnieks padomā — viņam ir viena govs, bet kaimiņam divas, un saka: “Kaut mana govs nobeigtos!” Skatās viens uz otru, nevis priecājas par to, kas ir katram pašam — tā, šķiet, ir nenovīdība un skaudība.
— Ar ko jūs nodarbojaties brīvajā laikā?
— Man ļoti patīk pastaigāties dabā — redzēt, vērot. Daudz lasu. Šobrīd esmu ieinteresējies par Gothardu Frīdrihu Stenderu, sāku lasīt vecajā drukā. Man ir draugi Rīgā, ar kuriem labprāt satiekos un pavadu laiku filozofiskās sarunās. Muzikologs un komponists Valdis Muktupāvels man izraisīja atkarību — labprāt spēlēju dūdas. Dziesmu svētki ir kaut kas grandiozs. Nevar izstāstīt izjūtas, kas rodas, redzot, dzirdot tūkstošiem cilvēku dziedot un dejojot vienlaikus! Patīk teātris, kaut izrādes latviešu valodā ir pagrūti saprast.
— Kā izjūtat šībrīža situāciju saistībā ar notikumiem Ukrainā, saspringtajām Eiropas un Krievijas attiecībām?
— Jūtos droši. NATO — tas ir ļoti nopietni, un Putins to saprot. NATO centri ir Igaunijā, Lietuvā, Latvijā. Turklāt Krievijā ir radušās nopietnas ekonomiskas problēmas. Manuprāt, vienkāršie cilvēki Krievijā nav naidīgi, tāds ir Putina režīms.

Vizītkarte

Vārds, uzvārds:
Tods Raiens Rosmans.
Dzimšanas vieta un laiks: Mičigana, 1963. gada
3. janvāris.
Izglītība: augstākā.
Ģimene:
sieva Juta, dēli Namejs
un Didzis no pirmās laulības.
Dzīvesvieta:
Staburaga pagasts.
Nodarbošanās:
māca angļu valodu, IT joma.
Vaļasprieks:
pārgājieni, grāmatu lasīšana.
Horoskopa zīme: Mežāzis.

Staburags.lv ARHĪVS

“Latvieši ir pārāk pareizi. Viņi baidās kļūdīties.”

Kategorijas