“Es Fēliksu pamestu”

2015. gada 26. februāris 00:01

266

Kad teātra kafejnīcā tikos ar Jekaterinu Frolovu, kura lielākajai daļai Latvijas skatītāju pazīstama kā Jevgeņija seriālā “UgunsGrēks”, nodomāju: “Ak, Dievs, cik trausla, kā tāda skolniecīte!” Taču pēc dažām sarunas minūtēm jau domas mainījās: “Viņa taču ar savu enerģiju un dzirkstošo acu skatienu ne tikai grūtsirdīgos izārstētu, bet arī ledu izkausētu!”

“Zvaigžņu bacilis” gājis secen
Manai sarunbiedrei būtu piedodams, ja viņa kādreiz būtu saķērusi zvaigžņu slimības “bacili”. Vairākkārt bijusi nominēta “Spēlmaņu nakts” balvai, skatītāji viņu kopā ar kolēģi Jakovu Rafalsonu atzinuši par Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra labākajiem aktieriem, plaša popularitāte iegūta, piedaloties seriālā “UgunsGrēks”. Galvenā loma nesen iestudētajā izrādē “Fro” ir jauns pakāpiens aktrises daiļradē — par to liecina arī skatītāju lielā interese un atzinība.
“Es daru to, kas man ļoti patīk, bet būt iedomīgai par to — nē, nē, tas nu man absolūti nepiemīt,” saka aktrise. Un, iespējams, tieši tāpēc ar Katju ir tik viegli sarunāties.
Galvenajā lomā — nejaušība
Jekaterina nav nākusi no aktieru ģimenes. Vēl būdama skolniece, viņa par savu nākotni bija diezgan droša — studēs svešvalodu, jo mācījās Rīgas Herdera vidusskolā, kas ir ar vācu valodas novirzienu. Mammu, skolas direktori, un tēti, celtnieku, meitas izvēle visnotaļ apmierināja. Daudzas meitenes gan šajā laikā jūsmo par aktrisēm un pašas vēlas būt viņu vietā. Katja par viņām īpaši nejūsmoja, vien atceras, ka viņai patikusi Čulpana Hamatova.
Taču liktenim tīk spēlēt pēc sava scenārija. Dažkārt kāda nejaušība dzīvē var ieņemt galveno lomu, kā tas arī notika ar Katju — reiz klasesbiedrs, kura tēvs dzīvoja Sanktpēterburgā, atnesis uz skolu brošūru par tur esošajām mācību iestādēm. Tad arī Katja pirmo reizi uzzinājusi par Sanktpēterburgas Teātra mākslas akadēmiju. Mamma par
meitas ideju studēt Sanktpēterburgā nebijusi sajūsmā, taču, kad redzējusi vienu skolas iestudējumu, kurā darbojusies meita, īpaši vairs neprotestējusi.
Atplestām rokām nesagaida
Pēc vidusskolas beigšanas Katja vienlaikus iestājās gan Latvijas Universitātē vācu filologos, gan augstskolā Sanktpēterburgā. Pēc laika izšķīrās par labu aktiermākslas studijām. Grūti gan spriest, cik tas ir liels zaudējums vācu filologiem, taču tas, ka šī izvēle bija vērtīgs ieguvums teātrim, ir neapšaubāmi.
Ne jau viss sākumā gāja kā pa diedziņu. Pabeigusi teātra skolu, Katja atgriezās Latvijā un devās pieteikties uz Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātri, taču tur viņu neviens atplestām rokām nesagaidīja, jo nesen teātrī bija ienākuši jaunie aktieri, kuri bija studējuši Oļega Tabakova kursā. Jaunā aktrise gadu pastrādāja dažādus gadījuma darbus — gan par reklāmas aģenti, gan firmas menedžeri, līdz sekoja uzaicinājums no teātra “parunāties.” Sarunas bija veiksmīgas — jau 2005. gada oktobrī viņa spēlēja izrādē “Brīvdienu mīļākie”.
Izrāde iekodēta
uzvārdā
Šajā sezonā viena no apmeklētākajām izrādēm ir “Fro”. M. Čehova Rīgas Krievu teātris pirmo reizi ir pievērsies vienam no neparastākajiem rakstniekiem Andrejam Platonovam. “Šajā teātrī ir Jekaterina Frolova. Ir aktrise, ir izrāde,” tik lakonisks un tiešs par jauno izrādi kādā intervijā bija tās režisors no Sanktpēterburgas Ruslans Kudašovs. ““Fro” ir Jefrosiņjas Jevstafjevas, jaunas sievietes, kuru pametis vīrs komunisma celtniecības vai kādu citu ideālu vārdā, stāsts” — tā par šo izrādi vēstīts anotācijā. Ja aktrises darbu vērtētu kā sportisku sasniegumu, tad neapšaubāmi šī izrāde ir jauns rekords, ko viņa uzstādījusi. Te aktrise ieraugāma pavisam citā ampluā — tas ir apliecinājums, ka viņai pa spēkam grūtas, sarežģītas, emocionāli dramatiskas lomas. Viņa šo izrādi nevis nospēlē, bet gan liek dvēselei izdziedāt mīlestības dziesmu no minora līdz mažoram. Un vēl kāda interesanta sakritība, kas apstiprina, ka šī loma ir domāta Katjai: pat izrādes nosaukumā ir daļa no viņas uzvārda — Fro-lova.
Ir aktieri, kuri, sasnieguši noteiktu briedumu, vēlas izmēģināt roku režijā. Jekaterina nav no viņiem. Viņai ir kā pasakā — trīs lietas, labas lietas —, un tie ir Katjas režisori, kurus viņa uzskata par savējiem: Elmārs Seņkovs, Ruslans Kudašovs un Jevgeņijs Arjē. Tie ir viņi, kuri aktrisē atklājuši krāsas, par kurām pašai nebija ne jausmas. Piemēram, kad Elmārs Seņkovs “Vasarniekos” viņai uzticēja Jūlijas Fiļipovnas lomu, šķita, tā nav viņai piemērota. Taču rezultātā tieši par šo darbu 2014. gadā Katja tika nominēta “Spēlmaņu nakts” balvai kā labākā otrā plāna aktrise.
“Es neesmu Jevgeņija!”
Aktrise plašāku popularitāti guvusi seriālos “Neprāta cena”, kurā viņas tēlotajai varonei attiecības bija ar teātra kolēģi Jakovu Rafalsonu, kurš spēlēja Vadimu Felzenbaheru, savukārt “UgunsGrēkā” viņas partneris ir Fēlikss, kuru atveido Ģirts Ķesteris. Kad jautāju aktrisei, vai arī dzīvē viņa varētu mīlēt tādu Fēliksu, viņa tik atsmej: “Nē, tajā seriālā neesmu es. Dzīvē es tādu Fēliksu būtu pametusi vai visdrīzāk nemaz nesāktu attiecības. Tiesa, Fēlikss mīl manis atveidoto varoni, bet tas, kā uz to reaģē mana varone, man nav pieņemams. Vienīgais, kas man ir kopīgs ar Jevgeņiju — es, tāpat kā viņa, vēlos, lai mani mīl, lai man ir ģimene un bērni.”
Jevgeņijas tēls tā iesakņojies skatītāju prātā, ka daudzi varbūt nemaz nezina tās atveidotājas vārdu un uzvārdu, bet, ieraugot viņu kādā sabiedriskā vietā, viens otram piebiksta: “Redz, kur Jevgeņija!” Un interesanti, ka to bieži vien saka skolas vecuma bērni, kuri, kā atklājas, arī ir cītīgi seriāla skatītāji. Taču ne tikai viņi izrāda, ka atpazinuši Jevgeņijas lomas atveidotāju. Reiz Katja bija pamatīgi saaukstējusies, un par to liecināja arī aukstumpumpa uz lūpas. Kārtīgi satuntulējusies, vēlu vakarā viņa gāja uz aptieku. Farmaceite, sniedzot zāles, viņai noteica: “Tā ir, ka caurvējā ar Fēliksu bučojas!”
“Tas ir mans darbs!”
Vaicāju Katjai, vai viņas draugs nav greizsirdīgs uz Fēliksu un citiem skatuves partneriem? “Nē,” atteic aktrise, “mēs jau iepazīšanās sākumā norunājām, ka tas, ko es daru uz skatuves, ir mans darbs. Un mans draugs Roberts to ļoti labi saprot. Reizēm, gribēdams mani paķircināt, viņš ieslēdz televizoru un skatās seriālu, teikdams: “Jāpaskatās, ar ko tad tu šodien bučosies!” Es seriālu neskatos. Brīžos, kad Roberts to skatās, bet es eju pa istabu, aizspiežu ausis un neskatos uz to pusi, lai nebūtu sevi ne jāredz, ne jādzird. Es sev tur šķietu svešāda. Un balss arī tāda nepierasta...”
Par seriālu televīzijas skatītājiem ir dažādi viedokļi: citi to noliedz un uzskata, ka tā skatīšanās ir zemē nomests laiks, taču daļa skatītāju savu dzīvi nespēj iedomāties bez “UgunsGrēka” — tik tuvi kļuvuši ekrānā redzamie varoņi, teju vai kā radinieki. Katjas atbilde par seriālu veidošanu ir vienkārša: “Ir pieprasījums, ir piedāvājums.”
Iztiek bez “lidojošiem šķīvīšiem”
Dažkārt aktieri iesaistās politiskā darbībā, pauž savu viedokli no skatuves. Jekaterinai šajā jautājumā ir strikta nostāja: “Politika nav mans lauciņš. Esmu aktrise un daru to, kas man sirdij tuvs.”
Sarunājoties ar Katju, ir sajūta, ka viņai nekad nav grūti, ka viņa nezina, kas ir skumjas un strīdi. Jekaterina smej, ka tā nu tīri nav. Ne vienmēr ir bijis viegli, netrūkst arī melnās svītras gan teātrī, gan privātajā dzīvē, taču viņa cenšoties savu grūtumu citiem nevelt plecos, to izdzīvo vienatnē. Kādreiz ar Robertu gadās arī strīdi, bet tie gan neesot ar “lidojošajiem šķīvīšiem,” drīzāk atgādinot komēdiju — finālā vienmēr esot smiekli.
Skaistiem zābakiem garām nepaiet
Jautāju aktrisei, vai viņa kādreiz savas taisnības pierādīšanai izmanto arī teicienus no kādas izrādes. Apzināti tas neesot, bet tīri instinktīvi gan iznākot. Runājot par īpašībām, no kurām viņa vēlētos atbrīvoties, atbilde mani pārsteidza: “No slinkuma.”
Ar Jekaterinu runājam arī par dažādiem sadzīves sīkumiem, piemēram, vēlējos uzzināt viņas attieksmi pret naudu — kas viņa vairāk ir: tērētāja vai taupītāja. “Esmu izteikts tērētājas tips: nu nevaru vienaldzīgi paiet garām skaistiem zābakiem. Ja ir nauda, noteikti nopirkšu.”
Vaicāju, ko viņa novēlētu “Staburaga” lasītājiem. “Veselību,” teica aktrise, “visu pārējo jau var pieciest. Es pēdējā laikā to īpaši apjautu, jo vairākiem man mīļiem cilvēkiem ar to bija lielas problēmas.”
***
Jekaterinu esmu redzējusi vairākās izrādēs. Viņu nevar aizmirst. Viņa ir harmonijā ar sevi un to, ko viņa dara. Tāpēc nežēlojas, nevēl nevienam ļaunu un ir atvērta jauniem izaicinājumiem, cenšas dot labāko no sevis, tomēr sevi nepazaudējot. Un viņai vien pašai zināms, cik daudz spēka patiesībā tas prasa. Un vēl — viņa ir laimīga. To nu gan, lai cik liela aktrise viņa būtu, notēlot nav iespējams. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

“Es Fēliksu pamestu”

Kategorijas