Uldis Riekstiņš: “Latviešiem jāmācās kooperēties”

2015. gada 19. februāris 00:01

159

Uldis Riekstiņš: “Latviešiem jāmācās kooperēties”

“Latvijā cilvēki kooperatīva veidošanu joprojām bieži asociē ar to, ka kāds viņus apkrāps, nesamaksās vai nepildīs solīto, taču šī attieksme jāmaina, jo kooperatīvi ir viena no reālākajām iespējām attīstīt lauku reģionus un noturēt tur cilvēkus,” pārliecināts Uldis Riekstiņš, kurš “Staburaga” lasītājiem dalījās savās pārdomās, kā Latvijā veiksmīgāk attīstīt uzņēmējdarbību, radīt darbavietas reģionos un ko dotu kooperatīvu veidošana dažādās nozarēs.

Par uzņēmējdarbību tikai runā
“Man pieder mežs, un, lai to apsaimniekotu, vairākkārt esmu mēģinājis attīstīt kooperāciju, jo pa vienam esam diezgan nevarīgi, bet kooperējoties var panākt daudz vairāk,” uzskata Uldis Riekstiņš. “Cilvēku attieksme ir noraidoša, daudziem joprojām ir aizspriedumi, tāpēc arī līdz šim mana ideja nav guvusi atbalstu. Uzskatu, ka mums jāatrod veids, kā “iedarbināt” kooperatīvu, lai ikviens varētu atrast darbu. Laikā, kad Latvijas lauki izmirst, meži ir nekopti, cilvēki aizbrauc no valsts, mums ir tik daudz neizmantotu, neapgūtu un izšķērdētu dabas resursu, ko varētu izmantot. Latvijā visu laiku tikai runā par uzņēmējdarbības attīstību, bet, ja es gribu kaut ko sākt darīt pats, īsti nezinu, kur man iet, kam jautāt un pie kā vērsties pēc palīdzības.”
Sarežģīta kā “Ķīnas ābece”
Uldis Riekstiņš secinājis, ka tā ir sistēma, ko valstij vajadzētu atvieglot, pārskatīt un padarīt vieglāk saprotamu un izdarāmu. Kad viņš mēģinājis atrast un saprast, kā varētu sākt darboties koģenerācijas stacija, kā dabūt visas nepieciešamās atļaujas, kā var sākt ražot elektrību un kā to tālāk aizvadīt tīklā, tā izrādījusies “Ķīnas ābece”, lai gan ikdienā viņa darbs saistīts ar dažādu dokumentu izstrādāšanu un kārtošanu. “Mums ir tik daudz konsultācijas centru, taču vai tie patiešām darbojas cilvēku labā? Vajadzētu būt tā – man ir ideja, un kāds man palīdz to tālāk attīstīt, palīdz īstenot un sakārtot vajadzīgās formalitātes. Domāju, ka šis ir virziens, kurā valstij jādomā,” norāda Uldis Riekstiņš.
Citronus uz laboratoriju neved
Latvijā ir bagāta, auglīga zeme un ir daudz veidu, kā to izmantot, taču cilvēki aizbrauc, lauki izmirst, tīrumi un meži aizaug. Ceļojuma laikā Spānijā Riekstiņa kungs daudz vērojis, kā saimnieko spāņi, redzējis, ka ienesīgā banānu audzēšana nenotiek vienā milzīgā plantācijā, tās ir ļoti mazas platības pa diviem, trim, lielākais, – pieciem hektāriem, un tie simti hektāru rodas no daudziem mazajiem zemniekiem, kuri apvienojušies kooperatīvos. Tikai kooperatīvs notur šos mazos zemniekus, kuriem ir niecīgas platības, un garantē iztiku daudzām ģimenēm. Brīdī, kad Spānijas lielveikalā ieraudzījis, kā zemnieks nodod pārdošanai grozu ar savā dārzā izaudzētiem citroniem, bijis pārsteigts. “Zemniekam ar lielveikalu ir noslēgts līgums, viņš to pilda, taču nemanīju, ka viņa atvestos augļus kāds tūlīt sāktu pārbaudīt, vestu uz laboratoriju, skatītos, vai tas citrons atbilst visām ES prasībām un vai tas ir ēdams. Man liekas, ka cilvēki tomēr apzināti viens otru nevēlas noindēt, un ir spējīgi uzņemties atbildību par produktu. Kāpēc vienā valstī tas darbojas, bet otrā nedarbojas?” pārdomās dalās U. Riekstiņš.
“Mazajiem” zemniekiem nav
drošības izjūtas
Pārdomas raisījušās arī par to, vai Latvijā šīs lietas ir pareizi noregulētas valsts līmenī, vai tas ir tas īstais ceļš, kuru ejam? Spānijā ir tā – ja zemnieka pamatnodarbošanās ir banānu audzēšana, viņš zina: ja pakustēsies vēl mazliet, pacentīsies un savā dārzā izaudzēs vēl arī kādu puķi vai avokado, droši to varēs nodot savā kooperatīvā un gūt papildu ienākumus. Svarīga ir apziņa, ka pats varu nopelnīt, nodrošināt sevi un ģimeni ar savu darbu, ja vien neesmu slinks un izdaru vēl kaut ko papildus pamatnodarbei. “Man radās pārliecība, ka tieši no šiem mazumiņiem “sildās” Spānijas ekonomika, un tā ir valsts radīta iespēja un drošība katram indivīdam, kā pie mums nav. Pie mums šodien “mazais” zemnieks nevar būt drošs, ka rīt viņa saražoto pienu, gaļu vai burkānus kādam vajadzēs,” secina koknesietis.
Izvēle katra rokās
“Man prieks par Aizkraukles šķeldas katlumāju, par to, ka tiek modernizēta arī Koknesē, domāju, ka tas būs tāds jauns posms un pagrieziens uzņēmējdarbībā, dabas resursu lietderīgā izmantošanā ar skatu nākotnē. Par to, kā uzlabot savu dzīvi un kā pēc iespējas pilnvērtīgāk izmantot to, ko sniedz Latvijas daba un lauki, ir jādomā katram. Es katru darbdienas vakaru mājās dodos gar lielveikalu “Maxima” un redzu, ka stāvlaukums ir pārpildīts. Cilvēki ik pa brīdim pačīkst, ka jāēd Indijas kartupeļi, tomēr, pērkot tos lielveikalā, ar savu pirkumu akceptē to. Katra mūsu darbība kaut ko attīsta un parāda – vai mums tas ir vajadzīgs, vai nav. Tikai retais aiziet uz tirgu, lai no zemnieka iegādātos viņa audzētu produkciju, tāpēc arī tā notiek,” saka Uldis Riekstiņš. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Uldis Riekstiņš: “Latviešiem jāmācās kooperēties”

Kategorijas