Dzīve divās daļās

2015. gada 20. februāris 00:01

571

Skrīverieti Līgu Ivanovu sarunai aicināju, zinot, ka viņa vada vingrošanas grupas vairākos pagastos. Lūdzu dalīties ieteikumos, kā sievietēm izskatīties un justies labāk. Līga uz to atbildēja īsi un vienkārši — vajag mīlēt sevi! Mūsu saruna izvērtās krietni plašāka nekā tikai par vingrošanu, un dažas Līgas atziņas par dzīvi “iekrita” arī domās.

Vispirms pati izmēģina
— Kas ir jūsu vadītās vingrošanas pamatā?
— Es to sauktu par veselības vai pašdziedinošo vingrošanu, jo tajā ir apvienots daudz kas. Tomēr pamatā ir tas, ko pati esmu izmēģinājusi — no manas dzīves pieredzes.
— Kas ir šajā pieredzes krātuvītē?
— Savulaik esmu apguvusi aerobiku un šobrīd Sporta izglītības aģentūrā kārtoju veselības sporta trenera sertifikātu, martā sākšu mācīties Latvijas Universitātes Indijas studiju un kultūras centrā jogas studiju ievadprogrammā. Kad esi jauns un atvērts, daudz ko gribas izmēģināt un tvert. Aerobika man patika, un nopietnāk ar to nodarboties palīdzēja... slinkums. Sevis dēļ dažkārt bija grūti saņemties kaut ko darīt, bet, kad izveidojās sava grupa, vajadzēja iet un darboties. Tas ir labs stimuls. Tad dzīve ieviesa lielas korekcijas veselības ziņā, uz laiku aktīvās nodarbības vajadzēja pārtraukt, bet tagad no jauna esmu atgriezusies tur, kur sāku. Šajā laikā ir meklēts un mēģināts daudz, kas palīdzēja sevi “izcelt” no slimības. Šajās zināšanās un pieredzē arī cenšos dalīties. Tā nav tikai vingrošana, tam visam klāt lieku citas lietas — arī meditāciju un vizualizāciju. Esmu daudz lasījusi, un no tā visa var ielikt šajās nodarbībās.
— Kas tajā ir būtiskākais?
— Pirmais, ko atgādinu sievietēm, — ieklausieties sevī un sacentieties vienīgi ar to cilvēku, kura attēlu redzat spogulī. Mums ir tik daudz informācijas un iespēju, bet mana vēlme ir parādīt, ka sev palīdzēt var arī bez lieliem līdzekļiem. Ne vienmēr vajag dārgus trenažierus vai labiekārtotas sporta zāles. Mums hanteļu vietā ir plastmasas pudelītes, piepildītas ar akmentiņiem. Man patīk rāpošana, tāpēc daudz ko aizgūstu no Ineses Ziņģītes. Ne vienai nodarbībai negatavojos, jo tas nāk spontāni, no sirds. Es, protams, zinu darbības pamatprincipus, bet, kad un ko labāk tajā brīdī darīt, jūtu uz vietas.
— Kas sevī ir jāsadzird?
— Svarīgi ir atcerēties nedarīt sev pāri. Nedarīt to, kas rada sāpes. Viss nāk pamazām. Sākumā kāda var noliekties pavisam maz, pēc kāda laika jau pāris milimetru vairāk.
Vienam Ziedonis,
citam joga
—Teicāt, ka nodarbojaties ar meditāciju. Tā joprojām daudziem šķiet sveša joma. Ko tā devusi jums?
— Tas varbūt ir tikai nosaukums, jo katrs mēs iekšēji ar sevi risinām dialogu, meklējot atbildes. Mums, īpaši sievietēm, ikdiena ir saspringta un sadrumstalota, jādomā par tik daudzām lietām, ka nav laika pajautāt, ko pašas vēlamies. Sabiedrība un ģimene uzliek kaut kādus “rāmjus”, kuros sevi pazaudējam. Mums stāsta, ka, iegūstot tās un tās lietas, mēs būsim laimīgi. Tomēr, kad to visu cilvēks iegūst, bieži tās labās izjūtas tomēr nerodas. Pirms pagrieziena punkta manā dzīvē es arī tā jutos. Meditācija ir viens no veidiem, kas palīdz ieskatīties sevī. Ir bijis tā, ka vakarā, ejot gulēt, uzdodu jautājumu un no rīta man ir atbilde. Šobrīd apkārt ir tik daudz informācijas par to, kas mums labāk būtu jādara, bet ir jāsajūt, kas kuram piemērots, vai tas ir viņa īstais ceļš. Man ir svarīgi, lai manā dzīvē būtu miers, jo es zinu, kā ir, kad tā nav. Tāpēc dažādām dzīves situācijām meklēju atbildes, kas to sniedz.
— Cenšaties izmēģināt ko jaunu?
— Man patīk ar sevi eksperimentēt, bet meklēju to, kas man interesē un der. Aizrauj joga un ar to saistītas lietas. Piemēram, ir tāda sāls attīrīšanās procedūra. Nekad iepriekš nebiju to darījusi, bet mēģinu un man sanāk. Tātad tas ir mans. Dalos ar to, ko “izlaižu” caur sevi, un tālāk jau katrs var vērtēt, vai tas piemērots viņam. Tikpat labi var palasīt Imanta Ziedoņa dzeju, un izjūtas kādam būs tikpat pozitīvas. Ar prātu jau var izdomāt, ka to vajag, bet organisms var pateikt “nē”. Tā man bija ar gaļu uzturā. Izlasīju, ievācu dažādu informāciju un izlēmu, ka pamēģināšu to neēst, lai gan vērtējums ir ļoti pretrunīgs. Tad pienāca diena, kad nevis prāts, bet organisms teica — gaļu negribu. Pēc tam es varēju salīdzināt, kā jutos vienā vai otrā situācijā, un izvēlēties, ko darīt. Interesanti, ka par lietām, kas man svarīgas, informācija ir līdzās vajadzīgajā brīdī.
— Ir lietas, uz ko tiekties?
— Mani arvien vairāk interesē prānēšana, kad cilvēks neuzņem pārtiku, bet pārtiek tikai no enerģijas, ko pats akumulē. Ja pirms 20 gadiem kāds par to runātu, viņus uzskatītu par trakiem, bet šobrīd Vācijā, Krievijā un citās valstīs ir tādi cilvēki. Tas nav neiespējami, un varbūt tā kādreiz būs norma. Mēs taču nezinām, kā šī pasaule mainīsies. Kad Žils Verns savos darbos savulaik rakstīja par zemūdenēm, viņu uzskatīja par jukušu, bet tagad tā ir ikdiena. Kāpēc šodien ir tik daudz bērnu, kuri nevar ēst dažādus produktus? Varbūt tas ir evolūcijas ceļš, bet mēs jau to nezinām. Ja man tas būs lemts, es to darīšu. Galvenais, lai es justos labi.
Brīvība vissvarīgākā
— Kā mainījās jūsu dzīve pēc sarežģījumiem veselībā?
— Mana dzīve ir kā sadalīta divās daļās — dzīve pirms un pēc šī notikuma. Tas viss ieviesa ļoti lielas korekcijas un kaut kam pārvilka svītru, bet es to dēvēju par pamošanos un iekšēju transformāciju. Esmu pateicīga visam un visiem, ka ar mani tā notika. Tas ir pats labākais un vieglākais ceļš, kas lika atvērt acis un ieraudzīt pasauli citās krāsās. Visi mani uzstādījumi par labo un slikto sabruka, visas robežas, aizspriedumi un prāta uzliktie rāmji izšķīda, bet tas jau ir cits stāsts.
— Vai nav bijusi vēlēšanās atkal strādāt labi atalgotu darbu?
— Nē. Man svarīga ir brīvība. Nekad jau nevar teikt “nekad”, bet zinu, ka tikai nauda vien man nebūs motivācija.
— Tomēr bez naudas brīvība bieži ir ar īsiem spārniem...
— Nauda ir līdzeklis, ar ko kādu laiku var radīt ilūziju par brīvību. Patiesā brīvība ir dvēseles sajūtā un iekšējā mierā. Visur, kur mums lemts nokļūt, mēs nokļūsim. Kad cilvēks savu apziņu paplašina, ar viņu sākt notikt neiedomājamas un brīnumainas lietas. Mana lielākā mācība šajā dzīvē ir par pieķeršanos — līdzko iemācies atlaist lietas un cilvēkus, sāk notikt brīnumi. Es varētu uzrakstīt grāmatu par brīnumiem savā dzīvē.
— Vai var atļauties tā dzīvot — neielaist sevī negatīvo, jo bieži tā ir mūsu realitāte, ar ko jāsaskaras ik dienas?
— Es esmu tā, kas izvēlas ielaist vai neielaist kaut ko sevī. Pats svarīgākais rādītājs ir mans miers. Ja es iekšēji tīru sevi no negatīvām emocijām, tad kaut neliels pozitīvais starojums tiek arī apkārtējiem. Varu izvēlēties — klausoties politiķi, domās viņam sūtīt mīlestību vai dusmas. Es izvēlos pirmo. Ja esam tik vareni, ka varam atļauties kādu nozākāt, tad jāiet darīt pašiem. Lielākoties es varu izmainīt sevi un savu attieksmi, bet, piemēram, situāciju Ukrainā ietekmēt nevaru. Tas nenozīmē, ka man ir vienalga, bet no tā, ka vienkārši “cepamies”, nekas jau nemainās. Ja manī nav naida, tad šīs izjūtas nevar manī ienākt. Tad tā pasaule mainās. Es katru mīļu dienu izvēlos, vai es dusmošos vai priecāšos. Es pati esmu izvēlējusies būt tieši šeit, šajā vietā un laikā, un mācos pieņemt pati savas izvēles.
Vērtības aug dārzā un pļavā
— Vai ar gadiem mainījusies vērtību skala, ko vēlētos iemācīt bērniem?
— Pilnībā. Savulaik teicu, ka nekad nestrādāšu ar bērniem, bet šobrīd esmu audzinātājas palīdze Skrīveru pirmsskolas izglītības ie-stādē “Sprīdītis”. Bērnus uztveru kā cilvēkus, no kuriem daudz varu mācīties, tāpēc esmu ar mieru apsēsties uz grīdas un paskatīties viņiem acīs, nevis skatīties no augšas un teikt, kas jādara. Neesmu mācījusies pedagoģiju, bet, pavadot tikai dažas dienas grupā, zināšanas, ko labāk darīt, atnāk pašas. Laikam tāpēc, ka domāju ar sirdi, un atdeve ir milzīga.
— Kā ar pašas bērniem?
— Ļauju viņiem iet savu ceļu. Es, protams, piedāvāju iespējas, bet izvēle ir pašu ziņā. Dēlam ir pieci gadi, un viņš vēl ir ļoti atvērts. Dzīvojot laukos, viņam ir citādāka vērtību sistēma. Dēlu, protams, interesē datori, bet arī viss dzīvais apkārt. Meita pabeigusi mākslas skolu, patīk sports. Kādreiz ir teikuši, ka viņa ir par daudz pieaugusi, bet es arī nekad viņu neesmu norobežojusi no pieaugušo pasaules. Viņa man ir liels atspaids, ar saviem uzskatiem un pārliecību. Vasarā viņai bija pirmā iespēja pastrādāt algotu darbu lielā uzņēmumā, un nopelnīto algu viņa neiztērēja tikai savām vajadzībām, bet padomāja par visiem ģimenes locekļiem, arī četrkājainajiem draugiem. Vai es viņas gados būtu darījusi tāpat, nezinu.
— Kas ir būtiskākais, kam jābūt jums apkārt?
—Klusums, miers un daba. Visas patiesās vērtības mums ir iedotas bez maksas. Jautājums ir par to — vai spējam tās ieraudzīt un novērtēt. Es esmu miljonāre, jo man ir savs kaktiņš, savs stūrītis zemes, savā dārzā izaudzēju to, kas man vajadzīgs. Viss, kas man ir nepieciešams, ir ārā aiz loga. Iespējams, jau bērnudārzā bērniem vajadzētu mācīt par augiem, kas jālieto konkrētos gadījumos. Tā pie mums gan nodēvēta par netradicionālo medicīnu, lai gan tas ir pamatu pamats. Acīmredzot sistēmai tas ir izdevīgi. Nesaku, ka aptiekas vispār nav vajadzīgas, bet pats var tik daudz izdarīt, netērējot līdzekļus, lai nenonāktu kritiskā situācijā saistībā ar veselību. Es ēdu savas nātres un balandas un esmu iecienījusi dažādus zaļos kokteiļus, ko varu ieteikt arī citiem. Man patīk iet pirtī, peldēties. Katrs var atrast to, kas viņam sagādā prieku. Patīk rušināties zemē, bet nevaru to darīt tāpēc, ka vajag. Šodien nav tāda noskaņojuma, sēžu mierā. Svarīgākais — lai viss notiek viegli un ar prieku. ◆

Vizītkarte

VĀRDS, UZVĀRDS:
Līga Ivanova.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1975. gada 28. oktobris, Aizkraukle.
DZĪVESVIETA:
Skrīveru novads.
IZGLĪTĪBA:
dzīves skola.
DARBAVIETA:
pirmsskolas izglītības iestāde “Sprīdītis”.
ĢIMENE:
divi bērni un divi suņi.
VAĻASPRIEKS:
būt ar sevi.
HOROSKOPA ZĪME:
Skorpions.

Staburags.lv ARHĪVS

Dzīve divās daļās

Kategorijas