Kūdras purva un lauku brigādes mantojums

2015. gada 13. februāris 00:01

675

Kūdras purva un lauku brigādes mantojums

Vietējie, klintainieši, viņu sauc par Zentas tanti. Vārds jubilārei tā “pielipis”, ka, reiz ļaunu joku izspēlējot, būtu atstājis Zinaīdu Ērgli bez pensijas un dzīvesvietas. Astoņdesmit gadu nav nekāds joks, un čaklā pensionāre var atskatīties uz ļoti garu darba mūžu — no kūdras purva pie Odzienas līdz rožu audzēšanai siltumnīcās netālu no Pļaviņām.

Līdz Stučkai netika
Kādreizējā septiņu bērnu ģimene kļuvusi retāka: vien trīs māsas un Zenta no viņām jaunākā. Trīs brālīši, māsa, vīrs un arī pašas meitiņa, kā jubilāre saka, tur, augšā. Tik bieži skatot vaigā nāvi, šķiet, visas asaras ir izraudātas un sirds kļuvusi cieta kā melnās dīķa dūņās gulējis ozola bluķis. Tomēr Zentas tante pārsteidz ar jokiem un uz astoņos gadu desmitos notikušo atskatās ar smaidu.
Nākusi viņa no Rēzeknes rajona Dricānu pagasta. Vārda tiešā nozīmē nākusi pēc tam, kad 1947. gadā partizāni nošāvuši tēvu. Brāļi jau bija aizgājuši no ģimenes un pelnīja savu maizi, kad Zentas mamma nolēma pārcelties uz Pļaviņu pusi. Uz turieni pirms pāris gadiem bija aizprecējušās divas vecākās meitas. Pirms gandrīz 70 gadiem Zentas mamma ar meitām sakrāva ratos visu iedzīvi, pie tiem piesēja govi un devās ceļā. Pļaviņās atrada īres māju, un Zenta ar māsu salīga pie saimniekiem darīt dažādus saimniecības darbus. Drīz vien radās labāks darba piedāvājums kūdras purvā Odzienā, un ģimene pārcēlās uz tur nesen uzceltajām barakām. Vasarā vīri purvā raka kūdru, un sievas norakto pienesa pie konveijera lentes. Ziemā vajadzēja sagatavot jaunas platības kūdras ieguvei, un māsas ar divroci zāģēja kokus. Pēc pāris gadiem darba vietas purvā likvidēja, bet līdz tam Zenta, sasniegusi pilngadību, apprecējās. Pēteris bija no Varakļāniem un pēc dienesta Vietalvā sovhozā strādāja par traktoristu. Drīz vien piedzima Skaidrīte, un uz Vietalvu pārcēlās arī jaunā ģimene. “Bija viena maza istabiņa, bet dzīvojām, par dzīvi nesūdzējāmies,” stāsta jubilāre. Padzirdējuši par Pļaviņu HES celtniecības plāniem, uz Stučku posās arī Ērgļu ģimene.
Nāk glābēja ar šļirci
Liktenis tomēr lēma citādi, un kolhozs “Selga” kļuva par viņu nākamo dzīves un darba vietu. Kolhoza kantoris bijis Stukmaņu muižā, bet dzīvoklis tur, kur tagad pagasta pārvaldes ēka. Kad meita paaugās, mamma piekrita arheologu piedāvājumam piedalīties izrakumos Oliņkalnā un trīs vasaras darbs bija garantēts.
Pagātnes pētnieki no Oliņkalna aizgāja, un Zentai nekas cits neatlika, kā strādāt kolhozā. “Kādus tik darbus esmu darījusi,” ar paceltu intonāciju viņa iesāk stāstu un, vēlreiz elpu ievilkusi, sauc darbu sarakstu — slaucēja, lopkopēja, cūkkopēja, lauku brigādes strādniece. Gādājusi lopiem barību un mežā malku. Vīriešu, kas darītu smagos darbus, tolaik bija maz, un tie, kas bija, pārsvarā darbojās ar smago tehniku. Kolhoza laikā Zinaīdai “pielipa” vārds Zenta, un arī visi dokumenti bija kārtoti ar šo vārdu. Tāpēc, pensijā dodoties, sākās problēmas, jo nekādas Zinaīdas kolhozā nebija. Pēc pamatīgas “papīru” gādāšanas pensijas tiesības tomēr atgūtas.
Dzimtās mājas Dricānu pagastā vairs neesot, saplūdusi līdz ar zemi, bet, sākoties privatizācijai, Ērgļiem piedāvāja privatizēt “Birztalas”, un šajā mājā jubilāre dzīvo joprojām. Līdz ar vīra aiziešanu pēc piecdesmit gadu kopdzīves tā kļuvusi daudz klusāka, tukša arī kūts, jo nav, kas lopiņiem gādātu barību.
Sievietei divdesmit gadu darbs no agra rīta lauku brigādē un vakarā savā saimniecībā pie govīm un cūkām nevar paiet bez sekām. Tāpēc tagad ik nedēļu pie Zentas nāk glābēja Inga ar šļirci, skapītī kaudze ar zālēm, jo citādi nav iespējams tikt galā ar sāpēm locītajos, staipītajos, saliektajos locekļos. Tāpēc arī ziema, slidenais slieksnis un pagalms jubilāri pret viņas gribu tur istabā. Nokrist nozīmētu ilgus mokpilnus mēnešus slimības gultā. Tāpēc ar lielu nepacietību viņa gaida pavasari, un divi soliņi — viens pie verandas, otrs pie šķūņa — gaida sēdētāju. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Kūdras purva un lauku brigādes mantojums

Kategorijas