Jaunības eliksīrs — darbs sporta centrā

2015. gada 13. februāris 00:01

470

Sērenieti Geņu Pavloviču pirmo reizi satiku pirms gada. Jau toreiz mani pārsteidza kundzes pozitīvais skatījums uz dzīvi un jautrais noskaņojums. Biju patīkami pārsteigta, uzzinot, ka viņa savos gados ir pievērsusies fiziskām aktivitātēm. “Lai sirds būtu vesela,” pārliecināta ir sēreniete.

— Kā jūs tikāt pie tik neparasta vārda?
— Piedzimu Baltkrievijā tajā laikā, kad dzimšanas apliecības kārtoja cilvēki ar četru klašu izglītību. Vecāku saknes ir Polijā, tādēļ man vēlējās dot tipisku poļu vārdu — Genovefa. Vecākiem atbildēja, ka krievu valodā tāda vārda nav, un ierakstīja Geņa. Nekas, ka tāda vārda nemaz nav. Tā nu visi mani sauc par Geņu, taču vārdadienu svinu tad, kad godājamas Genovefas.
— Kā nokļuvāt Latvijā?
— Pabeidzu skolu un saņēmu drauga bildinājumu. Teicu, ka precēšos, ja viņš mani aizvedīs dzīvot uz pilsētu. Tolaik dzīvojām laukos, netālu no Latvijas robežas — Daugavpils bija ap 60 kilometru attālumā. Domājām, kurp braukt, jo nekādu radu Baltkrievijas pilsētās mums nebija. Tad vīrs atcerējās, ka viņam esot attāli radi Jēkabpilī. Latvijā ieradāmies ar diviem čemodāniem un 200 rubļiem kabatā, ko mamma saņēma par govs pārdošanu.
— Meitenei tikko no skolas sola tās ir lielas pārmaiņas — jauna dzīve svešā vietā. Vai ilgas pēc mājām nebija stiprākas?
— Pirmajos gados bieži centāmies apciemot ģimeni Baltkrievijā, bet nu saikne ar turieni zudusi. Tas bija pirms 40 gadiem. Manas meitas piedzima un izauga Latvijā, te ir viss, kas man svarīgs.
Viss bija kārtībā, abi ar vīru atradām darbu kādā Jēkabpils rūpnīcā. Tur visapkārt bija krievu tautības cilvēki, savukārt, kā nokļuvu starp citiem cilvēkiem, radās valodas barjera. Man latviešu valoda bija sveša, to dzirdot, likās, ka apkārtējie runā ļoti skaļi. Nespēju dzīvot, nesaprotot, par ko ir runa. Esot starp krievvalodīgajiem, iemācīties latviešu valodu bija neiespējami. Vēlāk sāku strādāt veikalā un gada laikā valodas prasmes apguvu. Sākumā bija katrs vārds savā valodā. Laikam pārāk labi neizdevās, jo veikala apkopēja ļoti smējās, kad es vakaros trenējos, runājot ar dzērājiem un bērniem. Otrā vīramāte daudz palīdzēja, viņa iemācīja runāt tīri, tā, ka vārdiem galotnes nezuda un nebija akcenta.
— Kā nokļuvāt Sērenē?
— Ar otro vīru dzīvojām Latgalē. Viņš bija partijas sekretārs, savukārt es strādāju Ludzas rajona kolhozā “Rogovka”. Sākās juku laiki, vīru amatā atkārtoti neievēlēja. “Lauku Avīzē” izlasījām sludinājumu, ka Sērenes kolhozā vajadzīgs enerģētiķis. Viņam bija elektriķa inženiera izglītība, tā arī nonācām šeit. Sēreniete esmu jau 25 gadus. Sākumā te darba netrūka, pati darbojos šūšanas cehā. Šuvām skaistas kurpes, ko veda pārdot uz Vāciju. Dzīvojām labi, taču dzīvē, tāpat kā dabā, līdzsvaram jābūt, un pēc baltā taustiņa sekoja melnais. 1993. gadā visu sāka likvidēt. Aprīlī paliku bez darba, savukārt maijā mūžībā aizgāja vīrs. Jaunākajai meitai toreiz bija vien seši gadi. Viegli nebija, tomēr paveicās, ka apkārt bija labi ļaudis, kas palīdzēja.
Darbs veikalā iemāca savaldīties
— Jābūt raksturam, lai pēc tik smagiem dzīves triecieniem nesabruktu. Kā tikāt tam pāri?
— Nedrīkst krist izmisumā. Jāsaglabā vēss prāts, lai situāciju izvērtētu racionāli. Šo nostāju mācu arī saviem bērniem, tas palīdz daudzās dzīves situācijās. Turēt sevi rokās iemācījos, kad strādāju mēbeļu veikalā. Mums, darbiniekiem, bija noteiktas augstas prasības, Lietuvā bija apmācība, lai zinātu visu — kā mūsu piedāvātās mēbeles top, kā komunicēt un saprasties ar katru klientu. Cilvēki ir ļoti dažādi, tādēļ katram nepieciešams atrast pieeju. Klients bija pirmajā vietā, reizēm gadījās neapmierināti vai pat agresīvi pircēji, man allaž izdevās visu nokārtot bez skandāliem. Šīs iemaņas esmu saglabājusi, un dzīvē tās noder joprojām.
Galvenais, lai “skrūves” nepieviļ
— Nu jau vairākus gadus esat dežurante Sērenes sporta un atpūtas centrā. Vai arī šajā darbā rodat piepildījumu?
— Darbs sporta centrā ir mans jaunības eliksīrs. Te bieži nāk jaunieši, kuru klātbūtne liek man justies jaunākai par saviem gadiem. Man ir 61 gads, tomēr spēju iesaistīties interesantās sarunās ar jauno paaudzi.
Man ir veselības problēmas, tādēļ rūpējos par sevi, izmantojot darbā pieejamo sporta inventāru. Galvenais veselīga dzīvesveida pamats ir kustība! Nevēlos palikt veca un stīva, gribu, lai visas manas “skrūves” darbojas. Agrāk ļoti patika trenēties ar eliptisko trenažieri, kas atdarina slēpošanas kustības. Tas nodarbina visu ķermeni, taču radās problēmas ar celi un vajadzēja meklēt citu veidu, kā uzturēt sevi formā. Locītavas nolietojas, tur neko nevar iesākt, taču tas nenozīmē, ka tagad varu sēdēt un neko nedarīt. Izpētīju un sapratu, ka man piemērotākais ir trenažieris velosipēds. Atkal esmu kustībā, un spiediens uz celi ir minimāls.
— Vienmēr esat bijusi aktīva dzīvesveida piekritēja?
— Jaunības gados šādas aktivitātes nebija nepieciešamas. Tolaik kustību netrūka — vajadzēja lopus kopt, bērnu audzināt, darbā skriet. Pirms desmit gadiem man kļuva slikti ar sirdi. Biju izbrīnīta, jo domāju, ka esmu stipra un vesela, nezināju nevienas zāles. Pēc pārbaudēm atklājās, ka man ir sirds aritmija. Uzklausīju ārstu teikto, paralēli meklējot un pētot informāciju, kas man jādara, lai uzlabotu veselību. Sapratu, man ir jākustas, lai nebūtu problēmas ar sirdi. Mana lielākā kļūda, ka sapratu to tik vēlu. Fiziskas aktivitātes vajadzēja sākt nevis 50 gadu vecumā, bet vismaz desmit gadu agrāk. Ja ir sēdošs, mazkustīgs darbs, nedrīkst ļauties slinkumam un aizmirst par fiziskām aktivitātēm. Tas var radīt sirds problēmas.
— Šāda ārstēšanās palīdz?
— Patrenējos, asinsrite uzlabojas, un es jūtos daudz labāk! Gadiem ritot, nedrīkst ļauties slinkumam. Kad palika slikti ar sirdi, es domāju: man ir tikai 51 gads, nē, es nepadošos!
Sāku staigāt. Centos mainīt savus ierastos paradumus. Vīrs uz upi brauca ar automašīnu, savukārt es gāju kājām. Kad viņš devās uz darbu, aizveda mani līdz “Ziediem”, izkāpu no auto un kājām garām mazdārziņiem nācu mājās. Vēlāk staigāšanu nomainīju ar riteņbraukšanu. Domāju, ka esmu gana jauna un sprigana, nekas, ka man bija vīriešu velosipēds. Ja jau jaunībā uzrāpos, tad arī tagad tikšu galā. Pārmetu kāju pāri augstajam rāmim un virsū biju, devos uz Sērenes pašvaldību. Domāju, ka nokāpt būs tikpat viegli, tomēr kāja aizķērās, un nokritu. Pielecu kājās, sapratusi, ka neviens manu kritienu nav redzējis, aši paķēru velosipēdu un devos mājās. Izstāstīju vīram par notikušo, viņš tik atcirta: “Veca un traka!” Pēdējo reizi uz velosipēda kāpu, kad ar meitu devāmies pārbraucienā. Arī šoreiz braucamais mani pārmācīja — velosipēdam nokrita ķēde, un paliku ejam pret kalnu ar stumjamo padusē. Ar to arī riteņbraukšanai pieliku punktu. Vasarā rosos pa dārzu, savukārt, katru reizi esot darbā, atrodu laiku nodarbībām ar trenažieriem.
Lielā cieņā “bada zupa”
— Ārstu apmeklējat?
— Vecums tāds, ka bez tā neiztikt, tomēr pārbaudes apstiprināja — veselība ir uzlabojusies, un es virzos pareizajā virzienā. Lai tiktu pie laba speciālista, bieži ir jāgaida garā rindā. Gadu gaitā esmu pilnveidojusi savas zināšanas dažādos medicīnas jautājumos, nu, zinot simptomus, varu noteikt precīzu diagnozi. Ja man būtu iespēja apgūt profesiju, tā būtu saistībā ar medicīnu. Es jūtu, ka būtu laba ārste.
— Veselīga dzīvesveida pamatā ir fiziskās aktivitātes un veselīgs uzturs. Kā ar pareizu ēšanu?
— Zinu, ko vajag gatavot, tomēr ne vienmēr to daru. Visi slavē manu “bada zupu”. Recepte ir ļoti vienkārša, zupu vāru, kā ierasts, no kāpostiem, burkāniem, kas jau mājās ir. Klāt nelieku gaļu, taču ieberu garšvielas “Vegeta”. Garša ir tik piesātināta, ka gaļas trūkumu nevar just. Ar gadiem svaru kontrolēt kļūst arvien grūtāk, ja nebūtu šo lieko kilogramu, es vēl pa ballēm skraidītu!
— No kurienes jums tik daudz enerģijas?
— Dzīvesprieks un pozitīvais skats uz dzīvi man ir iedzimts no mammas. Kad mammai bija 80 gadu, nomira kāda viņas paziņa. Mamma pārjautāja: “Ā, tā vecene?”, tas nekas, ka viņas bija viena vecuma. Mamma nekad nerunāja par miršanu vai tamlīdzīgām, sērīgām tēmām. Šo īpašību esmu pārņēmusi. Garām Totēniem jau neviens nepaiesim.

Vārds, uzvārds:
Geņa Pavloviča.
Dzimšanas vieta un laiks: Baltkrievija, Vitebskas apgabals, Šarkovščinas rajons, 1954. gada 3. februāris.
Nodarbošanās:
dežurante Sērenes sporta
un atpūtas centrā.
Ģimene:
precējusies, divas meitas.
Vaļasprieks:
zvejošana.
Horoskopa zīme:
Ūdensvīrs.

Staburags.lv ARHĪVS

Jaunības eliksīrs — darbs sporta centrā

Kategorijas