Ēst un atpūsties cilvēki gribēs vienmēr

Kārlis Rupenheits, SIA “Iecav-Rūķi” valdes loceklis

2015. gada 10. februāris 00:01

448

Lielāko daļu laika aizvadītajā nedēļā pavadīju ierastajā rutīnā — saimniekojot viesu mājā “Iecavnieki”, kā arī strādājot pie galdniecības izveides. Uzņēmumus “Iecav-Rūķi” izveidots 2002. gadā, bet viesu mājai “Iecavnieki” šogad septembrī apritēs desmit gadu. Sākotnēji, kamēr studēju Rīgā, viesu mājas darbības nodrošināšanā iesaistījos mazāk, bet tagad tā ir mana pamatnodarbošanās. Šogad plānoju viesu mājai veikt kosmētisko remontu. Nākotnē, tuvākajos gados, iespējams, paplašināsim šo biznesu, jo, lai gan pamazām, tomēr šķiet, ka ekonomiskā krīze rimstas. Nezinu, kā citās jomās, bet tūrisma nozare lēnām atplaukst, un ēdināšanas pakalpojums ir samērā pieprasīts — ēst un atpūsties cilvēki grib vienmēr. Mēs ēdināšanas pakalpojumu nepiedāvajam, bet nepieciešamības gadījumā sadarbojamies ar tuvējām kafejnīcām, viesi var gatavot arī paši.
Lauku tūrisms, viesu māja daudziem asociējas ar to, ka tajā atpūšas pilsētnieki — ģimenes ar bērniem. Mūsu specifika ir atšķirīga — šādu atpūtnieku starp “Iecavnieku” viesiem ir aptuveni 5%, retumis notiek kāds seminārs vai ballīte. Pie mums lielākoties apmetas komandējumos esošie cilvēki, parasti saistīti ar būvniecības jomu. Pagājušajā nedēļā pie mums dzīvoja lietuvieši. Ir firmas, kas ik pa laikam iegūst pasūtījumu mūspusē un jau ierasti apmetas pie mums.
Pagājušajā gadā janvāris un februāris bija tukši mēneši. Nododot ikmēneša statistikas datus Centrālās statistikas birojam, varēju ierakstīt tikai apaļu nulli, šogad šajā pašā laika periodā situācija ir uzlabojusies. Raugoties atpakaļ desmit gadu griezumā, var teikt, ka gājis viļņveidīgi. Tūlīt pēc “Iecavnieku” izveides bija ļoti liela interese, jo tolaik apkaimē viesu māju bija maz. No 2008. līdz 2011. gadam bija krietni mazāk cilvēku, bet kopš 2012. gada viss pamazām vismaz šajā nozarē atkal stabilizējas.
Uz lietām vienmēr cenšos skatīties optimistiski, kas dažkārt šķiet pat utopiski. Diemžēl, uz dzīvi un notiekošo Latvijā raugoties reāli, izklausās pesimistiski. Un realitāte ir bēdīga. Latvija kļūst aizvien tukšāka, pazūd veseli ciemi. Lasīju, ka, apkopojot pagājušā gada datus, secināts — valstī ir par 118 ciemiem mazāk, nekā tas bija 2014. gada janvārī. Nezinu, kā, tomēr valdībai būtu jāmotivē cilvēki dzīvot laukos. Cilvēku skaits pasaulē palielinās, bet Latvijā iedzīvotāju paliek aizvien mazāk. Domāju, ka patiesais iedzīvotāju skaits no oficiāli reģistrētā — 1,9 miljoniem — atšķiras. Diez vai tik daudz esam. Redzu, ka gan pagastā ļaužu ir mazāk, gan bijušie klases un studiju biedri — varbūt pat trešdaļa — devušies uz ārzemēm. Daļa no paziņām un draugiem, kuri ārzemēs dzīvo un tur strādā piecus sešus gadus, ir izveidojuši iekrājumus dzīves sākšanai Latvijā, plāno atgriezties. Pagaidām viņiem vienīgā motivācija reemigrēt ir patriotiskas jūtas.
Jau vairāk kā gadu neskatos televīziju, par jaunumiem uzzinu lielākoties no interneta medijiem. Tas arī tādēļ, ka ziņās dominē negatīva informācija, nevēlos to uzsūkt sevī un šīs negācijas nodot tālāk citiem. Politiskās norises pagaidām uzzinu arī no Artusa Kaimiņa atspoguļotajiem Saeimā filmētajiem videosižetiem. Domāju, ka šobrīd Artuss Kaimiņš ir kā dadzis acī ne vienam vien, tāpēc katru viņa kļūmīgo soli noteikti centīsies tiražēt un parādīt nelabvēļiem izdevīgā gaismā.
Uzskatu, ka ir vairāki ieguvumi no viņa darbošanās — politikā ieinteresēti jaunieši, un, izvērtējot nofilmēto, katrs var izdarīt secinājumus un veidot attieksmi pret deputātiem un notikumiem. Dažreiz paskatos Kaimiņa safilmētos videomateriālus, diemžēl jāsecina, ka, piemēram, Zolitūdes traģēdijas parlamentārās izmeklēšanas komisijas darbs neliek domāt par patiesu ieinteresētību iespējami ātri un kvalitatīvi veikt uzticēto pienākumu. Runājot par Zolitūdes traģēdiju, protams, ir svarīgi saukt pie atbildības vainīgos, taču ne mazāk būtiski ir mainīt sistēmu, kas šādu traģēdiju darīja iespējamu.
Latvijas Valsts prezidenta Andra Bērziņa prezidentūras laiks strauji tuvojas beigām. Manuprāt, kandidēt otram termiņam Bērziņa kungam nevajadzētu. Aptauja liecina, ka tāpat domā lielākā daļa — 60% — Latvijas ekonomiski aktīvo iedzīvotāju. Šobrīd oficiāli savu kandidātu izvirzījusi tikai Reģionu apvienība, nosaucot Mārtiņa Bondara vārdu. Nezinu, cik gatavs pārstāvēt Latviju starptautiskajā arēnā būtu Bondara kungs, taču viņš prot izteikties un ne tikai latviski. Vērā ņemama pieredze ir Prezidenta kancelejas vadītāja amatā laikā, kad valsti vadīja Vaira Vīķe-Freiberga. Domāju, ka visādā ziņā viņš ir samērā atbilstošs kandidāts. Ar valsts vadītāju izvēli Latvijā ir interesanti: kad pienāk laiks meklēt jaunu kandidātu, tāds tiek atrasts gluži vai no nekurienes — tā bija gan ar Valdi Zatleru, gan Andri Bērziņu.
Pirms kāda laika domāju — vismaz Eiropa beidzot nākusi pie prāta, aiz muguras kari, asinsizliešanas, vardarbība, iznīcināšana. Karš 21. gadsimtā — tas ir prātam neaptverami. Vai tiešām nav iespējams civilizētā sabiedrībā diplomātiski vienoties, nevis kā barbariskiem primātiem ar ieročiem rokās nogalināt par kaut kādu zemesgabalu? Ne tikai fizisks, šis ir arī informācijas karš. Vēl viens ierocis, kas nācis klāt mūsu gadsimtā, ir modernās tehnoloģijas, ko izmanto sabiedrības dezinformēšanai, liekot ticēt neesošiem notikumiem, noskaņot tautas vienu pret otru, saasināt etnisko spriedzi utt. Tāpēc ir svarīgi radīt jaunu informācijas telpu Latvijas krievvalodīgajiem iedzīvotājiem, kurā nav melīgas propagandas un notikumus atspoguļo iespējami objektīvi. Konkurēt ar Krievijas TV kanāliem, ko bez maksas skatās visā Latvijas pierobežā Latgalē, būtu grūti, jo kvalitāte, saturs, ko piedāvā krievi, ir ļoti augstā līmenī, tomēr tik un tā jārod labākais risinājums un jāmēģina.
Ziemā vismaz reizi nedēļā cenšos aizbraukt uz kādu pasākumu Rīgā, patīkami pavadīt laiku un “saīsināt” tumšo un auksto periodu. Citādi ziemas ikdienas rutīnā — mājas — darbs — garie tumšie vakari var kļūt nomācoši. Arī pagājušajā nedēļā braucu uz Rīgu, apmeklēju improvizācijas teātra izrādi un kinoteātrī “Splendid palace” noskatījos Latvijas Kultūras akadēmijas piecu jauno režisoru diplomdarbu īsfilmas.

Staburags.lv ARHĪVS

Ēst un atpūsties cilvēki gribēs vienmēr

Kategorijas