Cik tā dzīve ir skaista!

2015. gada 6. februāris 00:01

831

Andreja Upīša Skrīveru vidusskolas pirmā stāva gaitenī izvietotajās planšetēs, uz kurām absolventu fotogrāfijas,
1968. gada izlaiduma klasē redzama arī kāda nopietna meitene īsiem matiem, domīgu, varbūt pat mazliet skumju skatienu. Meitene ir Dzintra Skuja, un nākamnedēļ viņa svinēs 65. dzimšanas dienu.

Pensijā aiziet neizdodas
Ja aplūkosiet vēl pāris absolventu klašu bildes, tad Dzintru jau kā skolotāju redzēsiet pie trijām klasēm. “Mans miljons,” Dzintra teic, rādot pēdējās audzināmās klases fotogrāfiju. “Miljons” droši vien radījis ne vienu pārdzīvojumu un sirmumu matos, taču tagad jau par to nedomā. Un izlaidumā, saņemot no audzēkņiem dāvanā īpašu zīmējumu — šaržu, kurā visi skolēni un audzinātāja kopā, ir gandarījums tāpat kā bijušo skolēnu apciemojumi un vēstules.
Sporta, vēstures skolotāja, kādreiz arī direktora vietniece ārpusklases darbā, vēl senāk — citā valstī — pionieru vadītāja. Pirms trijiem gadiem, kad viņas pēdējā audzināmā klase beidza vidusskolu, Dzintra devās pensijā, bet kopš pērnā gada septembra atkal atgriezusies skolā, taču ne kā skolotāja.
“Laikus domāju par to, ka izaudzināšu savus divpadsmitos un tad iešu pensijā. Uzskatu, ka skolā vajag jaunus skolotājus. Tolaik bija arī skaitliski lielas klases, un noturēt uzmanību vēstures stundā nav tik vienkārši. Aizgāju pensijā — baudīju dzīvi, braucu ciemos, apmeklēju teātri, koncertus, strādāju dārzā. Gribēju turpināt “slaistīties”, bet direktors aicināja strādāt. Klasē iet vairs negribēju, bet padežurēt — kāpēc ne? Smejamies, ka esmu skolas “seja”, tāpēc jāpucējas.”
Iedvesmo audzinātājs
Skolas laika atmiņas bijušajai skolotājai ir labas. “Mēs bijām Leonīda Antona pirmā audzināmā klase. Brīnišķīgs, šarmants, jauns skolotājs, viņš mācēja iedvesmot,” atceras skrīveriete. “Kad beidzu vidusskolu, audzinātājs pierunāja mani mācīties Kuldīgā, kur tolaik sagatavoja fizkultūras skolotājus. Bija jāņem vērā arī materiālās iespējas, mamma neko daudz palīdzēt nevarēja, jo mani audzināja viena. Tēvs dzīvoja citur. Kuldīgā viss bija bez maksas — mācības, dzīvošana. Pateicoties klases audzinātājam, apjautu, cik daudz bērniem var dot skola, skolotājs kā personība — īpaši nepilnajās ģimenēs augošajiem, no kādas biju arī pati.”
Viss kā pats no sevis noticis — pabeidzot mācības Kuldīgā, jaunā skolotāja pat nedomāja, ka strādās Skrīveros. Izglītības pārvaldē Aizkrauklē, kur viņa bija devusies, lai pieteiktos darbā, gaitenī satika toreizējo Skrīveru vidusskolas direktoru Haraldu Juhņeviču. Tas arī visu izšķīra — Dzintra atgriezās savā skolā, bijušie skolotāji kļuva par kolēģiem.
Otrreiz vēsturi nestudētu
“Taču vēl tagad aiz dziļas cieņas savus skolotājus uzrunāju ar jūs. Biju fizkultūras skolotāja, pionieru vadītāja. Vēlāk neklātienē izmācījos par vēstures skolotāju. Sākumā nebija viegli — nemācēju izteikties, pārdzīvoju to. Lai gan ne vienmēr ar runāšanu to interesantumu var radīt. Svarīgi iesaistīt, lai radītu patiesu interesi. Man patika mācīšanas procesu padarīt iespējami radošu, nevis iekalt gadskaitļus, bet izprast būtisko, iemācīties spriest.”
Ja vēlreiz vajadzētu izvēlēties, Dzintra apdomātu vai studēt vēsturi. “Tā ir skarba, nepatiesa, vardarbīga pasaule! Un cik daudz mēs nezinām. Esmu mācījusi PSRS vēsturi, biju pionieru vadītāja. Iznāk, ka mēs arī melus mācījām. Otrreiz mācījos vēsturi kopā ar saviem skolēniem. Manā ģimenē nebija runāts par izsūtījumu, es nezināju neko. Zināšanas par Latvijas laiku guvu no grāmatām. ”
Ikdienā meklē labo
Darbs skolā, protams, nebija visa dzīve. Bērnībā un agrā jaunībā sapņainā un klusā meitene pamazām mainījās, dzīvē skarbuma netrūka, un Dzintra saka — labi, ka no mammas mantojusi izturību un neatlaidību. Spēku vajadzēja, pārbaudījumu netrūka. Ģimenes dzīvē neveicās, bija laiks, kad sirdssāpes sagādāja dēls. “Man bija četrdesmit, bet es jutos tik nogurusi, sevi izsmēlusi un domāju, ka manā dzīvē nekā laba nav. Tad kādā sarunā apjautu, ka tā nedrīkst domāt. Ikdienā sāku meklēt labo un skaisto, un pamazām viss mainījās, nokārtojās. Tagad varu tikai priecāties par dēlu Kasparu, kurš izaudzis par labu cilvēku, ieguvis augstāko izglītību un strādā par juristu. Atskatoties varu teikt, ka ciešanas ļauj kļūt stiprākam. Tikai jāpārvar vājums, kas rodas dzīves melnajos brīžos. Kad beidzot biju gatava pievērsties sev, sapratu — cik tā dzīve ir skaista! Un es tik maz esmu paspējusi.”
Ne visi savu nastu spēj panest
Dzintras mātes dzimtas saknes ir Madonas pusē. Viņa izmācījusies Rīgā par dzelzceļnieci un, izmetot loku caur Valmieras pusi, nonāca Skrīveros. Vecāki apprecējās ļoti jauni un ātri vien izšķīrās. Tēvs laiku pa laikam apciemoja, un šīs tikšanās reizes palikušas atmiņā kā patīkamas un labām izjūtām. Laikam ritot, jau tā retās tikšanās pārtrūka.
Pirms sešiem gadiem Dzintra uzzināja, ka tēvs viens, vecs un slims, dzīvo Meņģelē. Viņam bija arī problēmas ar alkoholu. “Aizbraucu, sameklēju un pēc redzētā divas dienas raudāju. Lai kā ir bijis, tomēr tēvs ir tēvs, viņš bija pazaudējis dokumentus, bija veselības problēmas, vajadzēja operāciju. Sākumā apciemoju, vēlāk tēvs gadu nodzīvoja pie manis, atkopās. Tagad divreiz nedēļā braucu pie viņa uz Meņģeli. Laikam jau viņš dzīvei nebija pietiekami stiprs, tāpēc salūza. Viņa bērnība un jaunība bija smagu pārbaudījumu pilna. Ne visi savu nastu var panest.”
Dažkārt neiegūt ir laime
Viena no patīkamajām nodarbēm ir lasīšana. Dzintra labprāt iedziļinās domātāju Dalailamas, Ošo darbos. “Arī savā dzīves ceļā esmu sapratusi, ka dažkārt kaut ko neiegūt ir laime. Pirmajā brīdī esi nelaimīgs, bet vēlāk saproti — tas ir ieguvums, nevis zaudējums. Ej uz priekšu un meklē ko jaunu. Man daudz bijis jāapgūst, jālasa, jāsaprot, jāveido sevī tādu kā pamatu, ko stiprās, lielās ģimenēs bērniem dod vecāki. Meditēju, vingroju, pilnveidoju sevi garīgi, nostiprinājās veselība. Vasarā labprāt parušinos dārzā, patīkami pabūt ārā. Esmu iemīļojusi teātri, koncertus, izstādes. Mūsu pašu gleznošanas studijā ir ļoti talantīgas mākslinieces, ar prieku eju uz viņu darbu izstādēm.”
Pamatu veido pati
Fotoalbumā var redzēt, kur vēl paliek Dzintras brīvais laiks — attēli no ceļojumiem dažādās Eiropas valstīs, arī tepat Latvijā. “Ar pirtsdraugiem vienugad ar plostu izbraucām pa Gauju. Sēdējām uz plosta, fotografējām un baudījām dzīvi,” sajūsmināta atceras skrīveriete. “Ar pirtsdraugiem katru piektdienu ir rituāls iet pirtī. Man ir divas kompānijas, ar vienu ejam pirtī Aizkraukles pusē, tur ir arī baseins, peramies, izbaudām zālītes, tējiņas, skrubīšus, maskas utt. Esam gan dāmas, gan kungi. Otrajā pirts kompānijā ir tikai dāmas. Tur ir meiteņu sarunas, lietas.” Ik gadu rīkojam slotiņu balli — tajā tiekas pirtsdraugi un sagriež slotiņas visam gadam. Tas ir liels pasākums — ar kopīgu zupu, jautrību. “Pagājušajā vasarā bija fantastiska balle — jauks vakars, mēness pie zvaigžņotām debesīm un labi cilvēki apkārt.” ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Cik tā dzīve ir skaista!

Kategorijas