Katoļu dievnamam —15 gadu

2015. gada 3. februāris 00:01

180

Gandrīz ceturtdaļgadsimts pagājis, kopš Aizkrauklē izveidojās katoļu draudze — 1991. gada 10. februārī pilsētas kultūras namā pirmo dievkalpojumu vadīja tagadējais kardināls Jānis Pujats. Tā kā Aizkraukle ir pilsēta, kas tapusi padomjlaikā, reliģijai tajā nebija vietas, taču līdz ar neatkarības atgūšanu situācija mainījās.

Dievkalpojums kultūras namā
Aizkraukles katoļu draudzē kopš tās pirmsākumiem aktīvi darbojusies pensionētā skolotāja Berta Laizāne. Viņas saknes ir katoliskajā Latgalē, Latvijas vēsturiskajā novadā, kur ticība bijusi stipra arī laikā, kad par došanos uz baznīcu varēja sodīt, pat atlaist no darba.
“Draudzi Aizkrauklē organizēja tūlīt pēc Atmodas. Skolā sāka strādāt jauna mūzikas skolotāja Kristīne Banaškeviča, vienlaikus viņa bija ērģelniece un kora vadītāja Rīgā, Marijas Magdalēnas baznīcā,” atceras Bertas kundze. “Skolotāju kolektīvam tolaik pievienojās arī jauna vēstures skolotāja Aija Grahoļska, viņas arī bija aktīvākās iniciatores.” Pilsētas iestādēs, uzņēmumos veica aptauju un vāca parakstus, vai dievnams cilvēkiem būtu vajadzīgs. Bertas kundze atceras lielo atsaucību un atbalstu, ko katoļu draudzes organizētāji izjuta jau kopš pirmsākumiem. “Cilvēki pēc padomju laika ilgstošā baznīcas un reliģijas tabu bija izslāpuši pēc garīguma, un pirmajā dievkalpojumā zāle kultūras namā bija pārpildīta,” atceras Berta Laizāne. “Pirmajās misēs piekalpoja semināristi no Rīgas, pēc tam no pašu vidus. Man ļoti liels prieks, ka mūsu pirmo ministrantu vidū bija Lauris Malnačs. Viņš tagad ir katoļu mācītājs, Valmieras Goda pilsonis.”
Bija liels atbalsts
Kamēr pastāvīga priestera Aizkraukles draudzē nebija, dievkalpojumus, kuri divas reizes mēnesī notika kultūras namā, vadīja dažādi mācītāji, līdz šeit sāka kalpot priesteris Andris Blūms. Enerģiskais un dzīvespriecīgais mācītājs lieliski sapratās gan ar cienījama vecuma ļaudīm, gan bērniem. Izveidojās draudzes jauniešu kodols. Andris Blūms 1995. gadā rīkoja pirmo svētceļojumu no Aizkraukles uz Aglonu. Svētceļotājus pavadīja ceļā no kultūras nama.
Sāka kārtot praktiskās lietas, kas nepieciešamas, lai varētu dibināt draudzi — izstrādāt nolikumu, ievēlēt draudzes vadību, piereģistrēt draudzes locekļus. Eugēnijs Laizāns, Bertas kundzes vīrs, bija pirmais draudzes priekšnieks. Reģistrējot draudzes locekļus, triju nedēļu laikā pierakstījās līdz 800 cilvēku.
Plānojot baznīcas celtniecību, vispirms bija jāatrod piemērota vieta, ne pārāk tālu no pilsētas. Vietā, kur tagad Daugavas krastā ir dievnams, kādreiz bija “Krastu” mājas. Zeme piederēja diviem īpašniekiem, un draudze atpirka nedaudz vairāk kā 34 hektārus. Zemesgabalu baznīcai uzdāvināja draudzes locekle Paulīna Čipāne. Arhitekts Juris Letinskis bez maksas veica projektēšanu — kā dāvanu aizkraukliešiem, baznīcai. Deviņdesmito gadu vidus bija sarežģīts laiks, naudas draudzei bija maz, finansiāli atbalstīja Aizkraukles rajona un pilsētas padome, uzņēmumi, bija daudz privāto ziedotāju. Lielu atbalstu sniedza Svētā Bonifācija palīdzības dienests Vācijā. Taču naudas vienmēr bija pārāk maz, tāpēc celtniecība bija tik ilga.
Darbojās vagoniņā
Sākoties būvdarbiem, būvlaukumā novietoja vagoniņu celtniekiem, taču tajā pulcējās arī draudzes locekļi, sāka darboties svētdienas skola. Toreiz ar bērniem darbojās Margarita Aršauska un Anita Trupa, šobrīd svētdienas skolu vada Ilze Možeika.
Vagoniņā gandrīz gadu, kamēr būvlaukumā nebija sarga, brīvprātīgi dežurēja draudzes ļaudis. “Atceros, arī mēs ar vīru gājām. Toreiz nedroši bija, baidījāmies, ka nepazūd materiāli. Vēlāk noalgoja sargu.”
Dievkalpojumi vēlāk notika rajona padomes ēkā, bērnu un jauniešu centra telpās, tiklīdz dievnamam ielika pagaidu logus un durvis — baznīcā. Vienā malā darbojās celtnieki, veica iekšējo apdari, otrā bija salikti soli, kur baznīcēniem mises laikā apsēsties. Kad celtniecība tuvojās noslēgumam, bija jāgādā iekārtojums — soli, altāris. Tos uzdāvināja Vācijas katoļu draudze. “Zvanu uzdāvināja Marijas Magdalēnas draudze Rīgā, tas ir sens, liets 1873. gadā. Arī ērģeles, kas būvētas 1910. gadā, saņēmām kā dāvinājumu, ērģelnieka gan mums nav joprojām,” stāsta Bertas kundze. “Altāra gleznas autors ir mākslinieks Ēriks Pudzēns, bet sānu altārus mozaīkas tehnikā veidoja mākslinieki no Jelgavas.”
Kamēr baznīcu cēla, mācītājiem pilsētā piešķīra vienistabas dzīvoklīti, bet tagad priesteri dzīvo baznīcā — trešajā stāvā izbūvētā miteklī.
Visu dara paši
Dievnamu uzcēla, iekārtoja un iesvētīja, taču praktiskie saimniecības darbi — uzkopšana, malkas sagāde, baznīcas teritorijas uzturēšana — ir aktīvāko draudzes locekļu pārziņā, visu dara paši. “Jevgēnija Goršanova ir atbildīga par telpu uzkopšanu, viņa organizē, draudzes locekļi nāk un kopj. Arī es savulaik to darīju, bet nu gadi nosaka, ko varu, ko ne,” stāsta aizkraukliete. “Zinaīda Silava, kura aktīvi darbojās draudzē kopš tās pirmsākumiem, vairāk kā 10 gadu baznīcā kopa un aprūpēja puķes, tagad puķēm cita kopēja.”
Malkas sagāde, kas ir viens no lielākajiem saimniecības darbiem, ir draudzes pārziņā, par to jāparūpējas Eugēnijam Laizānam — gan vācot ziedojumus kurināmā iegādei, gan rīkojot talkas. Apkures sezonas nodrošināšanai vajadzīgi aptuveni 3000 eiro. Ar novada domes atbalstu pirms kāda laika nopirka lielāku apkures katlu. Tagad vieglāk — katlā var salikt vairāk kurināmā un nav jādežurē naktīs, kā tas bija iepriekš. Dievnama skaisto dārzu ierīkojis bijušais skolas direktors Leons Geikins. Vasarā teritoriju pļauj pats priesteris, arī draudzes locekļi.
Izbaudiet īpašo mieru!
Baznīca tika konsekrēta jeb iesvētīta 2000. gada 16. janvārī. Tas bija aizkustinošs brīdis, pilna baznīca — ticīgie, neticīgie, dažādu konfesiju pārstāvji. Un tad atkal sākās ikdie-na — dievkalpojuma laikā soli tukšāki, cilvēki aizbildinās ar laika trūkumu. “Nav laika, jāstrādā, jāpelna nauda, nav laika atnākt uz dievkalpojumu. Svētdienās baznīca atvērta līdz vakaram, ja netīk drūzma, var nākt un izbaudīt dievnama īpašo mieru un klusumu. Pasēdi, pārdomā dzīvi, rodas labs noskaņojums, miers. Man ļoti patīk brīdis, kad dievkalpojuma beigās priesteris dod svētību. Izej ārā, un tāds labs noskaņojums,” pārdomās dalās Berta Laizāne. “Esmu astoņus gadu desmitus nodzīvojusi šajā pasaulē un neesmu jutusi, ka laime būtu bagātībā. Skolotājiem pensijas mazas, bet iztiekam. Neesmu tikusi pie milzu bagātības, taču man ir labi bērni, un es jūtos laimīga.” ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Katoļu dievnamam —15 gadu

Kategorijas