Pats sev priekšnieks

2015. gada 30. janvāris 00:01

890

Aizvadītajā nedēļā Jaunjelgavā notika pasākums “Gada notikums 2014”, kurā arī secietis Dzintars Kazakevičs bija uzteikts par saimniekošanu laukos un aktīvu piedalīšanos kultūras dzīvē. Dzīvs — tā vienā vārdā visprecīzāk var raksturot Dzintaru Kazakeviču, ar kuru tiekamies viņa ģimenes mājā Seces centrā. Par savu nodarbošanos, stādu audzēšanu, par gūto pieredzi darbā ārzemēs, par dzīvi un ģimeni Dzintars stāsta ar tādu vieglumu un prieku, kas liek noticēt, ka viss, ko viņš dara, ir patiess.

Iemaņas apgūst pašmācības ceļā
— Kā nokļuvāt Secē un vai esat jau iedzīvojušies?
— Manai vecmāmiņai ir piemājas saimniecība Staburaga pagastā, tāpēc man šī puse nav sveša, te esmu pavadījis visu bērnību. Pirms tam dzīvojām kopā ar draudzenes Leldes vecākiem Saukas pusē, bet jutām, ka ir pēdējais laiks sākt patstāvīgu dzīvi, gribējās pašiem savu mājokli un neatkarību. Biju izlēmis, ka vecmāmiņas piemājas saimniecībā audzēšu dārzeņus, tāpēc meklēju dzīvesvietu Daugavas kreisajā krastā. Esam iedzīvojušies, pamazām remontējam māju, darba daudz, un visam vajadzīga nauda. Tos darbus, kas man patīk un padodas, daru pats, pārējo lūdzu meistariem.
— Kā jauni cilvēki nonāk līdz atziņai, ka stādu audzēšana var būt iztikas avots, un izvēlas dzīvot laukos?
— Esmu izbaudījis un pieredzējis labi atalgotu darbu Rīgā celtniecības firmā, esmu strādājis arī ārzemēs. Lauku saimniecībā Vācijā viens kopu 160 govju, kūtī saimniekam tolaik bija ap 200 ragaiņu. Patika gan darbs, gan vieta, gan atalgojums, tomēr ilgas pēc mājām, draudzenes un ģimenes bija lielākas, tāpēc atgriezos. Draudzenes Leldes vecāki nodarbojās ar stādu un dārzeņu audzēšanu, vairākus gadus strādāju viņu saimniecībā un tajā laikā arī apguvu visas vajadzīgās iemaņas, uzkrāju pieredzi, lai to darītu patstāvīgi. Visi mani tuvākie radinieki — mamma, tēvs, brālis — ir ārzemēs, Latvijā esmu viens.
— Kā ikdienā sadalīti pienākumi ģimenē?
— Draudzene Lelde strādā par latviešu valodas skolotāju Aizkraukles profesionālajā vidusskolā, taču arī mājās visi saimniecības darbi un bērni ir uz viņas “pleciem”. Šobrīd mums ģimenē ir trīs bērni — pie mums dzīvo arī brāļa meita Eva (5) un mana māsīca Una (13), kuru vecāki strādā ārzemēs. Bērni ir bijuši tur, taču dzīvošana, aukle un viss pārējais izmaksā ļoti dārgi. Esam jau pieraduši viens pie otra, bērni mūs ar Leldi sauc par “otro” mammu un tēti.
Jādara pašam
— Vai ar stādu un dārzeņu
audzēšanu var uzturēt ģimeni?
— Pirmām kārtām man vissvarīgākā apziņa ir tā, ka pats sev esmu priekšnieks. Negribu būt nevienam vergs. Ja man šodien kāds piedāvātu darbu valsts iestādē par pusotru tūkstoti eiro, tad mestu savus stādus pie malas, bet par mazāku algu es nestrādātu. Es pats plānoju savu dienas gaitu, gribu — braucu uz tirgu, negribu — nebraucu, pats esmu par to atbildīgs. Jau kopš bērnības manī ir šī apziņa — kaut kas jādara pašam, nevajag būt atkarīgam no kāda cita labvēlības. Kad mācījos Vīgantes pamatskolas 5., 6. klasē, man bija lieli aploki, kur audzēju pāris simtus trušu. Kas attiecas uz ģimenes uzturēšanu, ar šo nodarbi var nopelnīt, jāstrādā daudz, bet var. Cilvēki ir diezgan slinki — vieglāk nopirkt augu podiņā nekā izaudzēt pašam.
— Kāds ir jūsu dienas ritms?
— Ziemā, kamēr sezona nav sākusies, ikdiena ir salīdzinoši garlaicīga. Protams, laukos darba nekad netrūkst, jādomā par malku, siltumnīcām, jāgatavo galdi jaunajai sezonai. Siltumnīcas sāksim apsildīt februāra vidū, jo tad nāk pirmie jaunstādi, ko tepat Latvijā nevar izaudzēt. Tie lielākoties ir hibrīdi un profesionālie stādi, piemēram, begonijas, ko Latvijā varam paši izaudzēt, taču tas būtu ļoti dārgi. Tad siltumnīcas būtu jāsāk apsildīt jau decembrī, lai maijā iegūtu ziedošas begonijas, jo tās ļoti lēni aug. Produkciju pārdodu tirgos, gadatirgos, ir izveidojies savs pircēju loks. Braucu uz Madonu, Kārsavu, Dagdu, Viļāniem, Jēkabpili un Aknīsti.
Vajadzētu veidot paviljonus
— Lielveikali pārpildīti ar kaimiņzemju puķēm, augļiem, dārzeņiem. Kā izdodas konkurēt?
— Tas ir sāpīgs jautājums, uzskatu, ka Latvijā joprojām valda liela birokrātija. Cilvēkiem, kuri izvēlējušies darīt paši, cīnīties un radīt darba vietas vēl kādam, nepārtraukti kaut kas jāpierāda un jāatbilst kaut kādām prasībām. Viena no sāpīgākajām lietām, ar ko nākas saskarties visbiežāk, ir tā, ka daļa pārdevēju pārpirktu produkciju uzdod kā savējo, tikai pārdod par krietni zemāku cenu. Man nav pretenziju, ja tirgū man līdzās pārdod Polijā audzētas zemenes par diviem eiro kilogramā, tikai tad tas ir jānorāda un jāstrādā ar kases aparātu. Šīs lietas vismaz reģionos joprojām nav sakārtotas un grauj godīgu konkurenci. Es nevaru atļauties savas zemenes pārdot par diviem eiro kilogramā, jo tad vispār nav vērts tās audzēt.
— Vai redzat kādu risinājumu, kas palīdzētu vietējiem zemniekiem, mājražotājiem savā dārzā un siltumnīcā izaudzēto piedāvāt plašākam lokam?
— Esmu par to domājis. Viena iespēja, manuprāt, būtu arī reģionos veidot paviljonus, kur varētu iegādāties tikai Latvijā ražotu preci. Ziemas salā ir diezgan apgrūtinoši visu dienu stāvēt un gaidīt, kad kāds nopirks pāris kilogramu kartupeļu, turklāt cilvēki mūsdienās ir pieraduši pie komforta, meklē lētāko, tāpēc labprātāk iet uz lielveikaliem, kur ir silti, mājīgi, kur ir akcijas, un pērk kaimiņvalstu preces, nevis salst tirgū.
— Vai arī nākamos gadus redzat sevi šajā nozarē?
— Noteikti arī turpmāk darbošos ar dārzeņiem un stādiem, tuvākajā laikā kārtošu formalitātes, lai vecmāmiņas zeme būtu manā īpašumā, līdz ar to varēšu paplašināt saimniecību. Gribētos lielākas, modernākas siltumnīcas, bet, lai attīstītos, vajadzīgi līdzekļi. Visu laiku pētu tirgu, meklēju iespējas, ko vēl varētu audzēt. Iespējams, kāpostus audzēšu pēdējo gadu un tad pievērsīšos kam citam.
Gandarījums —
skatītāju aplausi
— Ko labprāt darāt brīvajā laikā?
— Savulaik intensīvi nodarbojos ar sportu, bija labi rezultāti krosā, tagad esmu pievērsies mierīgākam sporta veidam — dambretei. Katru dienu dambreti spēlēju internetā, nevaru kārtīgi sākt dienu, ja neesmu kādu uzvarējis. Patīk boulings, to braucam uzspēlēt uz Daugavpili. Tur ir jauka, mājīga atmosfēra, var aizmirsties no visiem ikdienas darbiem, stresa un “izvēdināt” galvu.
— Spēlējat arī Seces amatierteātrī. Kādas emocijas rodat uz skatuves?
— Ar teātri ir tā — man patīk mēģinājumi, iestudējuma tapšanas process un iznākums, taču ārkārtīgi nepatīk spriedze, kas rodas tieši pirms izrādes. Man ir ļoti grūti, bet tad, kad izdodas pārvarēt “lampu drudzi”, iejūtos lomā, viss ir kārtībā. Iepriekšējā sezonā iestudējām izrādi “Mammucis”, es tēloju Mammuča dēlu. Izrāde sākās ar to, fonā skan liega mūzika, zvilnu atpūtas krēslā un lasu žurnālu. Man uz acīm ir saulesbrilles, bet kāja no uztraukuma tā trīcēja, ka nespēju to savaldīt. Izmantoju izdevību un caur saulesbrillēm “nopētīju” publiku, un tad jau kļuva vieglāk. Pēc izrādes Astrīda (A. Mencendorfa — režisore) pat izteica komplimentu, ka man improvizācija ar kājas tricināšanu iznākusi tik dabiski un iederējusies manā koptēlā, taču neviens neiedomājās, ka tas bija aiz pārlieku liela uztraukuma. Gandarījums ir skatītāju aplausi, prieks, ka Secē vienmēr ir pilna zāle skatītāju. Ar izrādēm esam viesojušies arī kaimiņu pagastos, bet man liekas, ka mājās vienmēr izdodas nospēlēt vislabāk un arī atmosfēra te ir vispatīkamākā.

Vizītkarte

Vārds, uzvārds:
Dzintars Kazakevičs.
Dzimšanas laiks un vieta: 1986. gada 2. septembris, Ērgļi.
Nodarbošanās:
pašnodarbinātais,
audzē stādus.
Ģimene:
dzīvesbiedre Lelde,
dēls Matīss (6).
Dzīvesvieta: Sece.
Vaļasprieks:
boulings, teātra spēle,
dambrete.
Horoskopa zīme:
Jaunava.

Staburags.lv ARHĪVS

Pats sev priekšnieks

Kategorijas