Vispirms jādomā par pacientu

Olga Tomaševska, ģimenes ārste Aizkrauklē

2015. gada 27. janvāris 00:01

692

Gads sācies, kā ierasts, — ar darbu, kā ģimenes ārstiem allaž ir pietiekami. Šī brīža lielākā aktualitāte ir gripa, un Latviju tā skar katru gadu. Lielākais saslimušo skaits reģistrēts četrās pilsētās. Tuvākā no tām ir Jēkabpils, bet Aizkrauklē situācija šobrīd nav kritiska, un arī manā praksē saslimšanas gadījumu nav daudz. Šis ir tāds paaugstinātas saslimšanas laiks, jo vīrusiem patīk nepastāvīgi laika apstākļi, un cilvēkiem tas jāņem vērā.
Gripai ik gadu pievēršam lielāku uzmanību, jo tā ir slimība, kuras gaitu grūti paredzēt. Mainās arī gripas vīruss ar dažādiem paveidiem. Veseliem cilvēkiem tas nav tik bīstami, bet tiem, kuriem ir arī citas saslimšanas, iznākumu paredzēt grūtāk, un sekas var būt bēdīgas. Gripai raksturīga strauja attīstības gaita. Turklāt, ja saslimst viens ģimenes loceklis, ar to vieglāk vai smagāk izslimo arī pārējie. Pēdējos gados Latvijā plašas epidēmijas nav bijušas, un to noteikti ietekmējusi vakcinēšanās. Pirms pāris gadiem cilvēki to ļoti aktīvi darīja, un tas ietekmējis viņu imunitāti. Tagad vakcinēšanās aktivitāte ir mazāka, tomēr interese ir. Citi to nedara vispār, un tas attiecas ne tikai uz pretgripas potēm, jo informācija ir dažāda un ne visa ir par labu vakcinācijai.
Veselības aprūpes jomā pēdējā laikā ir daudz izmaiņu. Vispirms jau nozarei ir jauns ministrs — Guntis Belēvičs. Kāds viņš būs šajā amatā, varēs spriest pēc darbiem, bet sākums ir cerīgs. Viena no jomām, kurā kaut kas jāmaina, noteikti ir neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanas kārtība. Pēdējā laikā tajā nenodrošināja to, kas nepieciešams. Iespējams, viss bijis atbilstoši noteiktām vadlīnijām, bet ne vienmēr pacientu labā. Ir bijušas situācijas, kad uz praksi jāizsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība. Lai arī brigādes ir blakus ēkā, izsaukums jāpiesaka centrālei un mediķi jāgaida 40 minūšu. Arī stacionēšana bieži ir ačgārna. Pēc noteikumiem, cilvēks jāved uz Jēkabpils slimnīcu, lai gan dažkārt labāk būtu uzreiz viņu vest uz kādu specializēto centru Rīgā, piemēram, insulta gadījumā, lai nav pazaudēts laiks un dažkārt iespēja slimniekam profesionālāk palīdzēt. Neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādēs strādā profesionāļi, kuri notikuma vietā spēj novērtēt situāciju, kā labāk rīkoties, nekā dispečers pie telefona, kurš neredz slimnieku. Vispirms taču jādomā par pacientu.
Attiecībā uz ģimenes ārstu praksēm šajā gadā vienīgais jauninājums ir izmaiņas dokumentācijā, kas mums “uzkrita kā sniegs uz galvas”. Katru gadu ģimenes ārstiem palielinās pienākumi, bet cilvēks jau var izdarīt tik, cik var. Labi, ka tagad lielākajām ģimenes ārstu praksēm ir divi palīgi, kuru algas apmaksā valsts. Lai gan arī tas ir par maz, lai paveiktu to, ko no mums gaida. Ideju un ierosinājumu ir daudz. Nesen man piedāvāja, vai nevēlos apgūt ultrasonogrāfiju. Atteicos, jo manā praksē nav tādas iekārtas, kuras ierīkošanai ir dažādas prasības, un darbam vajadzīgs sertificēts speciālists. Aizkraukles medicīnas centrā ir šādi speciālisti. Ja uzņemos papildu pienākumus, tad arvien mazāk laika paliek tiešajam darbam. Laukos ārsti papildus veic, piemēram, grūtnieču aprūpi, jo līdz speciālistam aizbraukt tālu, bet pilsētās vienuviet ir šādi speciālisti. Tāpēc uzņemties visu nozīmē nepadarīt labi neko.
Pacienti visos laikos bijuši dažādi. Vieni ir zinošāki, kuri interesējas par savu veselību un iespējām to uzlabot, bet ir gadījumi, kad par vispārzināmām lietām jārunā atkal un atkal. Piemēram, slimīgs bērniņš, kas ir pārbaudījums katrai ģimenei. Ir gadījumi, kad vecāki neapzinās savu atbildību slimības ārstēšanā. Bēdīgākais, ka tas notiek gadu no gada. Māmiņas zvana un piesaka vizīti, jo ir smagi slims bērns, bet viņa pati šajā laikā ir aizņemta darbā. Ir gadījumi, kad ierodos mājas vizītē, bet bērniņš ir kopā ar tanti vai kaimiņu meiteni, kura nevar pateikt, vai dotas zāles pret paaugstinātu temperatūru vai kur mājās ir termometrs. Uzskatu, ka šādos gadījumos mātei vai tēvam jābūt pie slimā bērna, jo ārstēšana jāsāk ar uzmanību, mīlestību un aprūpi. Iepriecina, ka, pēc šādiem gadījumiem izrunājoties ar vecākiem, tas vairs neatkārtojas.
Īpaši politikā neiedziļinos, bet ir lietas, kas skar ikvienu, un nevar no tā norobežoties. Piemēram, Ukrainas jautājums. Arī Latvijā Barikāžu laikā 1991. gadā visādi varēja būt. Mums vēl paveicās, tikai nedaudzi gāja bojā. Tolaik uz barikādēm devās ģimenes vīrieši. Es paliku savā darbavietā, un kopā ar citiem mediķiem bijām gatavi palīdzēt profesionāli.
Latvijas Valsts prezidents Andris Bērziņš nekādi nevar izlemt — braukt vai nebraukt uz 9. maija svinībām Maskavā. Es tomēr domāju, ka šajā situācijā ar Ukrainu Latvijai ir jāiztur tā pozīcija, kādu šobrīd ieņemam. Neuzskatu, ka viņam jābrauc uz Maskavu. Protams, sankcijas nevienam nepatīk, un tās ietekmē visu valstu ekonomiku, bet nevar nereaģēt. Situācijā, kad viena valsts izraisījusi karu citā, nevar palikt neitrāli. Ja pa vienam sāks piekāpties, situācija Ukrainā kļūs arvien sliktāka.
Gada sākums bijis traģisks uz Latvijas ceļiem. Domāju, ka šajās nelaimēs galvenokārt vainojama ceļu kvalitāte un tas, ka autovadītāji nespēj novērtēt situāciju uz ceļa. Kāpēc Latvijā ceļi nekļūst labāki, grūti pateikt, jo ceļa nodokli taču maksājam.
Personīgajā dzīvē šajās dienās nozīmīgākais notikums bijis tas, ka par gadu esmu kļuvusi vecāka. Pēdējā laikā svarīgākais bijis manu mazbērnu, kurus tik ļoti gaidīju, piedzimšana. Abām meitām ir pa dēliņam, kuriem vēl nav gadiņa. Tas ir lielākais jaunums, ar ko es dzīvoju un gūstu prieku.

Staburags.lv ARHĪVS

Vispirms jādomā par pacientu

Kategorijas