Ar dzimtenes mīlestību sirdī

2015. gada 23. janvāris 00:01

Pirms apmēram 15 gadiem laikraksta “Rīts” 1935. gada 5. augusta numurā izlasīju Valles pagasta tēlojumu bez autora norādes, ko fragmentāri iekļāvu grāmatā “Valles pagasts”. Nesen, pārskatot tā paša laikraksta 1935. gada 4. septembra numuru, atklāju, ka tēlojums redakcijai iesūtīts saistībā ar konkursu.

Uzvarētāja — 13 gadu veca skolniece
Šis konkurss jeb sacensība bija izsludināta pamatskolu absolventiem, lai stiprinātu jaunatnē interesi par dzimto zemi un tās dabu. Par katru iesūtīto aprakstu bija iespējams balsot ar kuponiem, un vislielākais kuponu skaits — 512 — iesūtīts tieši par tēlojumu “Valle un Taurkalne”. Te arī atklājās pirmās godalgas ieguvējas vārds. Izrādās, ka autore ir tolaik 13 gadu vecā Lilija Mālīte, kuras sapnis ir mācīties skolotāju institūtā. Turklāt par saviem nodomiem viņa raksta: “Es vēlētos kļūt par derīgu un atjaunotās Latvijas cienīgu pilsoni, strādājot Vadoņa norādītajā virzienā mīļās dzimtenes labā.”
Prāta cilvēks
Iecerētais piepildās. 1941. gadā viņa absolvē skolotāju institūtu Jelgavā un sāk strādāt Valles pagasta Vasku skolā un Kurmenes skolā par skolotāju, Vallē vada sieviešu ansambli un tautas nama kori. Kurmenē vācu laikā ir teātra režisore. Laikabiedri Liliju raksturo kā patrioti, bezbailīgu cilvēku, “prāta cilvēku”, viņa daudz lasa, ada, ir ļoti darbīga un enerģiska. Kā skolotāja viņa ir diezgan stingra, tomēr visu mīlēta.
Apcietina uz ielas
Diemžēl vēsturiskie notikumi pārtrauc iesākto. Pēc kara viņas mājas “Jaunskujenieki” (tagadējās “Saules”) kļūst par vienu no nacionālo partizānu pulcēšanās vietām. 1946. gadā pagastā sākas aktīva partizānu atbalstītāju vajāšana. Vietējie “istrebiķeļi” izsauc Liliju un viņas māti uz nopratināšanu, taču neko nevar pierādīt un abas atlaiž mājās. 1947. gada februārī čekisti pavēl Lilijai ierasties Bauskā. Lai izvairītos no represijām, viņa aizbēg uz Vidzemi, kur dzīvo ar vārdu “Ilga”, tomēr pēc kāda laika tiek izsekota un apcietināta Rīgā uz ielas. 1948. gadā pēc pratināšanām Stūra mājā viņu kā nacionālo partizānu atbalstītāju izsūta uz Kemerovas apgabalu Krievijā, vēlāk izcieš sodu Kengiras nometnē Kazahijā.
Paši uzceļ māju
Neraugoties uz stingro režīmu, lēģerniekiem ar starpnieku palīdzību izdodas savstarpēji sazināties. Tā Lilija neklātienē iepazīstas ar citas steplaga nometnes — Rudņiku — ieslodzīto Oļģertu Legzdiņu. No lēģera izlaista 1954. gada rudenī, taču mīļotajā pagastā neatgriežas. Viņa satiekas ar Oļģertu un sāk kopīgu dzīvi svešumā. Sākumā viņi dzīvo no kāda izsūtītā vācieša nopirktā būdiņā, vēlāk paši uzceļ māju. Pasaulē ierodas meita Gunta un dēls Jānis.

Lilija strādā dažādus darbus: gan Džezkazganā ģeologu ekspedīcijas bērnudārzā un Ļesovojes bērnudārzā par mūzikas skolotāju, gan siltina caurules jaunceltnēs, vēlāk iekārtojas par grāmatvedi. Oļģerts ir gatera vadītājs. Algas labas. Kad Rudņikos izveidojas mūzikas skola, Lilija tajā sāk strādāt par klavierskolotāju un nostrādā līdz 1975. gadam, kad sasniedz pensijas vecumu. Tad pārceļas uz vīra dzimto Matkules pagastu, kur Lilija piecus gadus ir ciema padomes ansambļa un kora vadītāja. 1980. gadā ģimene pāriet uz dzīvokli jaunuzceltā deviņstāvu namā Ventspilī. No dzīves Lilija Legzdiņa (dzimusi Mālīte) atvadās 1999. gadā Ventspilī.
Tēvs sūta paciņas
Lilijas māte Kate Otīlija ar dvīņumāsu Veroniku Alisi dzimušas 1888. gadā Mārtiņa un Annas Dārtavu ģimenē Valles “Skujeniekos” — apvidū starp Ērgļu purvu un Sauspurvu. Par māju saimnieci vēlāk kļūst māsa Johanna Upīte, bet Otīlijai pieder “Jaunskujenieki”. Arī Otīlija jaunībā bijusi skolotāja. Lilijas tēvs Voldemārs strādājis Rīgā rēderejā. Kā tālbraucējs kapteinis viņš izmanto izdevību izceļot uz Ameriku. Otīlija nevēlas atstāt mājas un līdzi neaizbrauc. 1949. gadā viņa izsūta uz Omskas apgabala Pavlogradas rajonu, bet pēc atbrīvošanas aizbrauc dzīvot pie meitas. Ģimenei izdodas noskaidrot tēva adresi, viņi sarakstās un saņem tēva sūtītās paciņas ar apģērbu bērniem. Tēvs miris 1962. gadā Hamiltonā Kanādā, māte — 1971. gadā Rudņikos Kazahijā, brālis Valdis kritis karā pie Stendes.

Lilijas Mālītes piemiņai vēlos dalīties ar godalgoto tēlojumu pilnībā — nu jau kā ar zināma autora darbu

Valle un Taurkalne

Latviešiem par zemes skaistumu ir dažādi jēdzieni. Vidzemnieks par skaistu sauks kalnainu apgabalu, zemgalietim skaists liksies plašais līdzenums, kuru var pārredzēt līdz pat apvārsnim, bet latgalietim skaista būs ezeriem un pakalniem bagāta zeme.
Savu dzimteni es vēl ļoti maz pazīstu. Neesmu vēl redzējusi daudz skaistāko vietu, bet no redzētām man vislabāk pazīstams un mīļāks Taurkalnes — Valles pagasts. Šeit esmu pavadījusi lielāko daļu savas dzīves. Tur nav nekādu sevišķi skaistu, nedz ievērojamu vietu, bet man tomēr viņš liekas skaists.
Agrāk pagasta lielākā daļa bija meži. Šos biezos, necaurejamos mežus apdzīvojuši tauri, lāči, vilki, aļņi, lapsas un daudz citu dzīvnieku. Mani senči, ceturtā augumā no manis, reiz klīduši šais mežos, meklēdami dzīves vietu. Kādā uzkalniņā čirkstējis circenis. “Te būs laba mājvieta,” viņi nosprieduši. Ezera malā biezu mežu vidū likti pamati tagadējai mājai. Ezers jau sen nolaists. Kur agrāk viļņoja ezera ūdens, tur tagad līgo pļavu zāle un iekoptas druvas. Lai ezeru varētu labāk nolaist, vienā pusē uzcelts valnis — vallis, no kā pagasts dabūjis nosaukumu Valle. Tagad Valle pievienota blakus pagastam Taurkalnei. Stāsta, ka valnim smiltis ļaudis sanesuši uz savām mugurām ar maisiņiem. Tagad aiz vaļņa stalti stāv Valles luterticīgo baznīca. Liekas, ka viņas zaļais tornis, kas pacelts pret debesīm, it kā aizlūdz par mums visiem...
Meži pa daļai izcirsti, tomēr vēl tagad trešo daļu no pagasta aizņem tie. Viņi apņem pagastu arī no visām pusēm kā gredzens. Meži bagāti ogām un sēnēm. Arī putnu un zvēru diezgan, kaut gan lielākā daļa izmiruši; tikai no tauriem par piemiņu pagasts mantojis vārdu Taurkalne. Pavasaros gaiss trīc no putnu dziesmām. Rudeņos ejot pa bērzu birzēm, var sastapt rubeņus, kas barojušies ogulājos. Egļu biezokņos vientuļus sēņotājus un ogotājus pārsteidz bieži varens briedis, liels zaķis vai ruda lapsa. Cik skaisti ir šie meži! Gaišzaļie bērzi mainās ar trīcošām apsēm, kas paslēpušās starp cienīgām, sirmām eglēm. Starp kokiem vijas taka, kas ved no klusā meža uz saulainiem, bagātiem tīrumiem. Rudenī, kad bērzi paliek zeltaini, apses sārtas, tad rodas tāds skaistums, kas liek ceļiniekam apstāties.
Šai zemes stūrītī nav augstu kalnu un varenu upju. Vienīgā lielākā upe ir Iecava vai Ieķeve — kā šejienieši to sauc. Tā ir mierīga, šaura upe, kā zils pavediens zaļajā zemē. Tomēr viņa dod veldzi plašām pļavām, caur kurām tā tek — lielam līdzenumam, kurā izkaisītas paretas birztalas.
Cauri visam Valles pagastam iet viņa senais ceļš — Valles—Kalnamuižas lielceļš. Šis gludais lielceļš ir tik taisns, ka Valles ļaudis, kam bijis jāiet uz Kalnamuižu rijas kult, jau Vallē varējuši redzēt Kalnamuižas rijugunis spīdam.
Agrākā lepnā Valles muiža pārveidota. Tur uzcelts skaists biedrības nams. Tas pa daļai paslēpies kuplos kokos. Plašie muižas lauki sadalīti jaunsaimniecībās. Viņu jaunās ēkas ar augļu dārziem liekas it kā salas viļņojošu druvu vidū. Man liekas, nav nekā skaistāka par druvām. Pavasaros viņas ir tik zaļas, ka gribētos tās noglāstīt, rudeņos tās līdzinās viļņojošai, auglīgai jūrai, kas paēdina simtus.
Tāds ir mans aprakstītais apgabals. Tas bagāts druvām un mežiem. Tur skan dziesma brīvai Latvijai, jo šie ļaudis mīl savu dzimto zemi no visas sirds. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Ar dzimtenes mīlestību sirdī

Kategorijas