Dēlu auklē, tīrumu arot

2015. gada 23. janvāris 00:01

637

No Mazzalves pamatskolas 2004. gada izlaiduma klases
13 absolventiem dzimtajā pusē palikuši trīs. Viens no viņiem ir Kaspars Baltacis. Viņš atgriezies bijušajā skolā kā informātikas, mājturības un tehnoloģiju skolotājs. Triju gadu pieredze pedagoga darbā likusi pārvērtēt sākotnējos uzskatus, un nu Kaspars sevi sauc par stingru skolotāju.

Jaunā Baltaču ģimene, kurā aug divi dēli, šobrīd dzīvo “Rimšānos”, Kaspara dzimtajā mājā, kopā ar vecākiem. Taču, domājot par nākotni, īstenojot vēlmi radīt pašiem savu vietu, iegādāta zeme un pašu spēkiem top māja. Kaspara galdnieka prasmes var redzēt arī pagastā — rotaļu laukums līdzās Mazzalves pagasta bibliotēkai ir viņa gatavots. Kaspars teic, ka idejas ir, tikai to realizēšanai pietrūkst laika.
Zināšanas noder mājas būvniecībā
— Lauki visā Latvijā kļūst aizvien tukšāki un klusāki. Kas jūs pamudināja dzīvot laukos?
— Studējot Jelgavā, iepazinos ar meiteni no Rojas — Gunu, savu nākamo sievu. Domājot par nākotni, spriedām, kur vēlētos dzīvot — pilsētā vai laukos. Abi esam dzimuši un auguši laukos, un lēmums bija vienprātīgs. Guna ir būvinženiere, un mūsu abu zināšanas noder būvējoties — saliekot tās kopā, ir labs rezultāts. Mazzalvē izlēmām dzīvot galvenokārt tāpēc, ka tepat līdzās ir vecāki, viņi ir liels atbalsts. Ja laukos jāsāk saimniekot no nulles, ja nav “aizmugures”, kā, piemēram, man vecāki, kuriem ir saimniecība, tehnika, vai liela kapitāla, ar pliku entuziasmu laikam ir gandrīz neiespējami.
— Daudzi izvēlas ņemt kredītu, lai kaut ko varētu sākt.
— Arī mums viens ir. Pirms gada kā jaunajam zemniekam bija iespēja iegūt valsts galvojumu kredītam. Iegādājāmies zemi tepat pagastā. Īpašums piederēja Austrālijas latviešiem, tas nedaudz sarežģīja pārdošanas procesu. Uz zemes gabala kādreiz bija ēka, esam nojaukuši gruvešus un būvējam dzīvojamo māju. Tas prasīs ilgu laiku un lielu gribasspēku. Naudas vienmēr ir pārāk maz, tāpēc cenšos visu darīt pats. Esmu novērojis — tiklīdz sāc darboties, paveras kādas iespējas kaut ko nopelnīt un pamazām nauda “atnāk”, turklāt brīdī, kad to visvairāk vajag. Tagad būvē esam tik tālu, ka jau jādomā par jumtu. Paskatījos jumiķa darba izcenojumus un apsveru domu, ka pašam vien laikam būs jābūt arī jumiķim. Šis aizņēmums ir saistības uz 20 gadiem, un nosacījums paredz, ka vairākus gadus mums jānodarbojas ar lauksaimniecību.
— Esat izvēlējušies kādu konkrētu darbības virzienu?
— Audzēju graudaugus, ir piena jaunlopi, nākotnē domāju pievērsties gaļas lopu audzēšanai. Esmu konsultējies ar pieredzējušajiem apkaimes zemniekiem, kuri jau ar to nodarbojas. Gaļas liellopu audzēšanā pluss ir tas, ka viņu aprūpei vajag mazāk laika. Tas man ir svarīgi, lai varētu visu paspēt — jāvelta laiks ģimenei, darbs skolā, galdniecību arī negribu atmest. Dažreiz domāju, vai neesmu pārāk daudz uzņēmies, vai to visu varēšu paspēt.
Dzērāju tēlot ir grūti
— Vai viegli esat pierunājams uz jaunām lietām?
— Jā, mani nenākas ilgi pārliecināt, bet tādas avantūras prasa savu. Piemēram, esmu iesaistījies vietējā amatierteātrī. Zinu, ka daudzviet amatierteātra kopās trūkst vīru, bet mēs esam viens no retajiem kolektīviem, kurā ir pat vīriešu pārsvars. Secināju, ka man vieglāk atveidot tēlus, kuru raksturi ir līdzīgi man. Pēdējā izrādē biju students, tas nebija grūti, bet jaunajā iestudējumā, komēdijā, kuras pirmizrāde plānota pavasarī, jātēlo dzērājs. Nezinu, kā man tas izdosies, pagaidām panākumu nav.
Brīvajā laikā darbojos savā nelielajā darbnīciņā, pieņemu pasūtījumus. Daudzas lietas jāizgatavo pirmo reizi, nebaidos riskēt. Tas dažreiz ir sarežģīti, taču līdz šim rezultāts ir izdevies ļoti labs. Darba galdniecībā pietiek, bet pirktspējas cilvēkiem nav. Nevaru paprasīt paveiktajam adekvātu samaksu.
Piedalās filmēšanā
— Padsmit gadu vecumā ir grūti izlemt par piemērotu profesiju. Beidzot pamatskolu, daudzi izvēlas mācīties vidusskolā, lai profesijas izvēles nepieciešamību mazliet attālinātu un trijos gados skaidrāk saprastu, ko vēlas. Vai jums šī izvēle sagādāja grūtības?
— Tā nevarētu teikt. Skolā man labāk veicās un patika praktiskie priekšmeti, īpaši jau darbmācība, tāpēc nolēmu stāties mēbeļgaldniekos. Tā iznāca, ka mācījos tālu no mājām — Kuldīgas 78. arodvidusskolā. Ziemā mājās braucu retāk, bet pavasarī, kad sākās lauku darbi, uz Mazzalvi devos katru nedēļas nogali. Kuldīgā mācībās man labi veicās, vienmēr piedalījos konkursā “Krēsls”, un tajā biju starp labākajiem, iegūstot tiesības piedalīties valsts konkursā. Vēlāk, meistara lūgts, dažkārt pieskatīju jaunāko kursu audzēkņus un tā pamazām nonācu pie atziņas, ka varētu būt skolotājs, un iestājos Latvijas Lauksaimniecības universitātē Jelgavā.
— Kuldīga ir viena no Latvijas skaistākajām pilsētām, turklāt arī vieta, ko bieži izvēlas filmēšanai.
— Vecpilsētas burvība, kas izjūtama Kuldīgā, ir retajā Latvijas pilsētā. Mūsu skola bija vēsturiskā ēkā, kur no 19. gadsimta nogales līdz 20. gadsimta 20. gadiemi darbojies Baltijas skolotāju seminārs. Kāda mācību iestāde tajā bijusi vienmēr. Kad es tur mācījos, skolu sauca par Kuldīgas 78. arodvidusskolu, tagad nosaukums mainīts. Esmu piedalījies arī filmēšanā, režisors no Vācijas uzņēma filmu “Tilts” par kara tēmu. Pilsētā bija izvietotas afišas, ka var pieteikties filmēšanai. Aizgāju uz atlasi, novērtēja kā derīgu ievainota karavīra lomai masu skatos. Bija rudens, un dažas ainas filmēja arī naktī. Vienā no tām man bija jāpiedalās — rudens, nakts, auksti, sēdējām teltī un salām. Šai filmai mēs, galdnieki, skolā izgatavojām rekvizītus — ieroču butaforijas. Tā bija interesanta pieredze.
Vairāk stingrības
— Kā jūs sevi raksturotu kā skolotāju?
— Šis ir trešais mācību gads kā skolotājam, un es kļūstu aizvien stingrāks. Pirmajā gadā bija “taustīšanās”, izzināšana. Skolēni iepazina mani, es viņus, un secināju, ka vairāk var panākt ar stingrību, ne draudzīgumu. Tiklīdz bērni uztver mani kā draugu, nevis skolotāju, viņi domā, ka stundās arī var turpināt uzvesties kā draugu bariņā. Skolotāja darbs liek ļoti daudz strādāt ar sevi, pārveidot, pilnveidot raksturu, papildināt zināšanas. Skolēni modernās tehnoloģijās nereti pārzina vairāk kā skolotāji, tāpēc arī šajā jomā jāpiestrādā. Turklāt tā straujā tempā attīstās un mainās. Spriežu arī pēc divgadīgā dēla, kurš jau prot ieslēgt datoru un atrast interesējošās spēles.
— Ko mājturības tehnoloģijās 21. gadsimtā mācās pamatskolēni?
— Tā globāli jau nekas nav mainījies — jāapgūst koka, metāla apstrāde. Jāizjūt materiāls. Mājturības skolotājam jābūt stipriem nerviem. Stingri jāuzrauga darba drošība, tajā pašā laikā ļaujot bērniem brīvi un radoši strādāt. Jāmācās arī par uzturu, mājsaimniecību, mājokli, bet puikām ar to ir grūti, viņiem gribas zāģēt, naglot un skrūvēt. Viņiem šis priekšmets vairāk asociējas ar darbošanos, nevis pildspalvu un pierakstu kladi, tādēļ arī vēlas darīt kaut ko praktisku.
— Ko cenšaties ieaudzināt savos skolēnos? Varbūt kaut ko tādu, kā nav mācību programmā?
— Jābūt neatlaidīgam, un, ja ar pirmo reizi neizdodas, jāmēģina atkal un atkal. Varbūt mazliet citādi, tomēr izdarīt. Arī stundās skolēniem, ja kaut kas neizdodas darbojoties, saku, ka radušos defektu jāmāk pārvērst efektā. Lai rezultāts, ja nav iecerētais, tomēr ir labs vai vēl labāks. Nevajag atmest, bet improvizēt. Precizitāte un radošums — ja to var apvienot, rezultāts ir lielisks.
Šūpulītī iegrebj Saules zīmi
— Jums ir tik daudz darāmā, vai iznāk iesaistīties arī bērnu auklēšanā?
— Cenšos un domāju, ka izdodas. Vecākajam dēlam Ernestam, kurš savu vārdu dabūjis par godu manam vectēvam, bija kādi astoņi mēneši, kad, strādājot uz lauka, viņu ņēmu līdzi. Lielajā traktorā ieliku sedziņu, puiku virsū. Silti, traktora dūkoņa ieaijā. Abi arām zemi. Jaunākajam dēliņam Klāvam vēl tikai nepilns pusgadiņš, bet Ernestam tāds vecums, kad gribas visu izzināt.
— Vai ģimenē ir vieta latviskajām tradīcijām?
— Tā ļoti neaizraujamies, tomēr cenšamies ievērot, piemēram, svinot svētkus. Izgatavoju ozolkoka šūpulīti bērniem, tas arī bija lazdas kārtī iekārts — pēc sentēvu tradīcijām. Šūpulītī iegrebu Saules zīmi — Saule ir māte jebkurai dzīvai radībai, spīdot visiem vienādi, tā māca taisnīgumu un žēlsirdību. Kad bērni izaugs, pašiem būs ģimene un pēcnācēji, tad šis pats šūpulītis viņiem noderēs. Mana tēva gatavotā ozolkoka gultiņa, kurā kādreiz gulēju es, tagad ir maniem bērniem un noteikti kalpos nākamajai paaudzei.

Vizītkarte

VĀRDS, UZVĀRDS:
Kaspars Baltacis.
DZIMŠANAS VIETA UN LAIKS: Aizkraukle, 1987. gada
27. augusts.
IZGLĪTĪBA: augstākā.
DZĪVESVIETA:
Mazzalves pagasts.
NODARBOŠANĀS:
informātikas, mājturības
un tehnoloģiju skolotājs.
ĢIMENE: sieva Guna,
dēli Ernests un Klāvs.
VAĻASPRIEKS: darbs ar koku, teātra spēlēšana.
HOROSKOPA ZĪME: Jaunava.

Staburags.lv ARHĪVS

Dēlu auklē, tīrumu arot

Kategorijas