Saliedēti vien ekstrēmās situācijās

Vizma Aleksejeva, pensionāre Kurmenē, 1991. gada barikāžu dalībniece

2015. gada 20. janvāris 00:01

267

Aizvadītā nedēļa pagāja mierīgi, skatoties televīziju un sekojot līdzi notikumiem Latvijā un pasaulē.
Nedēļa sākās ar ziņu, ka jauno izpildītāju konkurss “Jaunais vilnis” pamet Latviju. Krievu mūzika man patīk. Sekoju līdzi arī Intara Busuļa panākumiem Krievijas TV šovā “Golos”, bet par “Jauno vilni” prieks, ka tas “aizviļņojis”.
Plašas diskusijas un cilvēku neapmierinātību izraisīja paziņojums, ka biļete Rīgas sabiedriskajā transportā no 1. februāra maksās 1,15 eiro. Salīdzinot ar šā brīža 60 centiem, tas ir divas reizes dārgāk. Plēš no cilvēkiem naudu! Nils Ušakovs, Rīgas domes priekšsēdētājs, skaidroja, ka līdz ar cenas paaugstināšanos samazināsies nepieciešamais dotāciju apjoms “Rīgas satiksmei”, tomēr sabiedrībai tas neliek justies labāk. Savulaik pārrēķinājās, un cilvēkiem tagad jāmaksā. Degvielas cena krīt, vairāk kā skaidrs, ka cilvēki biežāk izmantos savu automašīnu, nevis sabiedriskā transporta pakalpojumus, tā būs lētāk. Pārvietoties ar savu auto ir kļuvis izdevīgāk, to jūtu arī pati. Tomēr biežāka sava transportlīdzekļa izmantošana izraisīs vairāk avāriju.
Pie auto stūres esmu jau 61 gadu, man ir liela pieredze. Pēdējā laikā nav nevienas dienas, kad valstī neatskanētu ziņa par kārtējo ceļa satiksmes negadījumu. Autovadītāji kļuvuši pārdroši, neievēro ieteikto attālumu starp transportlīdzekļiem, apdzen riskantos posmos, brauc ātrāk, neizvērtējot savas spējas auto novaldīšanā. Problēma ir arī ar transportlīdzekļiem, bieži tie nav tehniskā kārtībā, tomēr vadītājs piedalās ceļu satiksmē. Īpaši aktuāli tas ir jauniešu vidū. Nopērk auto par 300 eiro un dod tik vaļā, riepas vien kauc. Arī gājējiem jāuzņemas daļa atbildības. Iet, kā ienāk prātā. Bieži braucu uz Bausku pie ārstiem un esmu ievērojusi, ka gājēji ielu šķērso, kā viņiem tīk. Īpaši nepaklausīgi kļuvuši bērni, kas neievēro ceļu satiksmes noteikumus. Šādos gadījumos, manuprāt, vajadzētu sodīt vecākus. Bērniem ir dota pārāk liela vaļa. Ja es izkāptu no automašīnas un atļautos ko aizrādīt, tiktu “nolikta pie vietas”. Šodien jaunieši var sūdzēties par visu, agrākos laikos tas bija kas neiedomājams, ka jaunietis apvaino vecāku cilvēku. Situāciju uz ceļiem ietekmē arī laika apstākļi. Ceļus tīra, sasnigušo sniegu nošķūrē, bet slidenos posmus nepietiekami nokaisa. Reklāmu par drošību uz ceļa netrūkst, tomēr tās neko nedod. Katram pašam, vai tu esi gājējs vai šoferis, jāuzņemas atbildība par savu drošību.
Biju vīlusies, kad paziņoja lielveikala “Maxima” Zolitūdes traģēdijas lietā aizturēto personu vārdus. Patiesi žēl ēkas būvinženiera Ivara Sergeta. Uzreiz pēc traģēdijas domāju, ka tieši Ivaru apcietinās, jo viņš neprot sevi aizstāvēt. Protams, kādam jau jābūt vainīgam, notiesāšanai der arī nevai-
nīgais. Vajag sākt ar problēmas sakni, ar to, kurš izdomāja virs veikala veidot parku. Izmeklēšana, manuprāt, bija pārāk ilga, to varēja veikt trīs četros mēnešos. Latvijā valda liela korupcija, vajag atrast to, kuru nav žēl likt cietumā. Skatās — ja tu man esi draugs, tad tevi neaiztiek, ja neesi — var likt cietumā. Diemžēl tā pie mums kārto lietas.
Skaļas debates notiek par franču žurnāla “Charlie Hebdo” pravieša Muhameda karikatūrām. Domāju, nekā slikta vai aizskaroša tajās nav. Visos laikos bijuši karikatūristi, tie ir cilvēki, apveltīti ar talantu, kas dara savu darbu. Atceros, ka agrāk iznāca avīze ar Josifa Staļina humoristiskiem zīmējumiem. Nepieciešama laba humora izjūta, lai karikatūras saprastu un uztvertu ar vieglumu.

Šonedēļ atzīmējam 1991. gada barikāžu aizstāvju atceres dienu, daudzviet notiks šiem notikumiem veltīti pasākumi. Gribu aizbraukt uz fotoizstādi “Brīvprātīgie kārtības sargi barikādēs” Barikāžu muzejā Rīgā, jo bildēs esmu redzama arī es. Tolaik biju direktora vietniece saimnieciskajos jautājumos Dzelzceļnieku tehnikumā. Kad sākās apšaude, kolhozs “Uzvara” deva autobusu, lai varam braukt un aizstāvēt valsti. Zvanīju direktoram, viņš teica, lai nedaru muļķības. Varēju sabojāt savu biogrāfiju un zaudēt darbu. Biju krieviskā vidē, it kā jau mani pieņēma, tomēr, kad gribēju iestāties partijā, barjera bija jūtama. Viņu vidū biju vienīgais baltais zvirbulis. Kad sākās nemieri, “pārslēdzos”, šī ir mana dzimtene, devos aizstāvēt Latviju. Nokļuvu Rīgā, stāvēju pie Ministru Padomes. Man uzticēja automobili “Volga”, salikām tajā zvejnieku kolhozā vārītās zupas un gatavotos konservus, braukājām un dalījām visā Rīgā. Tikai uz Vanšu tilta mūsu labumi nevienam nebija vajadzīgi. Tantes tur esošajiem bija sanesušas pīrāgus, maizītes, tēju, kafiju, cimdiņus, zeķes un šalles. Tur bija kā rokdarbu izstādē! Kad pienāca vakars, sievietēm bija jāiet mājās, es un vēl dažas palikām. Bija savestas pusotru metru garas malkas šķilas, un mums teica — ja uzbrūk un šauj, tad mums, sievietēm, jāņem šķilas un jāsit ienaidniekam pa kājām. Līdz tam gan nenonāca, vakarus aizvadījām, dziedot un spēlējot.
Toreiz, kad viss tā iešūpojās, pārliecības par iznākumu nebija. Atskatoties jāsecina, ka gandrīz vai nebija vērts. Cilvēki, kas strādājuši šos gadus, nejūtas novērtēti. Maznodrošinātajiem valsts visu dod — malku, pabalstus, visu, kas nepieciešams. Valsts balstās uz pabalstiem un sociālo darbību. Tiem, kuru ienākumi ir mazliet lielāki par minimumu, jātiek galā pašiem.
1991. gada barikādēs valdīja saliedētība, ēdām no vienas bļodas. Latvieši spēj būt saliedēti tikai ekstrēmās situācijās, bet citādi esam lieli egoisti.

Staburags.lv ARHĪVS

Saliedēti vien ekstrēmās situācijās

Kategorijas