Palikušie vēl ķepurojas

2011. gada 19. maijs 08:28

1240

Klintaines pagastā, līdzās Pļaviņu apvedceļam virzienā uz Jēkabpili, ceļa kreisajā pusē ir apdzīvotā vieta Sturti. Starp te vēl palikušajiem ir Velta un Aldis Lūciņi “Jaunsturtos”, netālu kaimiņos — “Vidussturtos” — Valentīna Fafanova. Šejienes zeme vēl nevienu ārvalstu zemnieku nav ieinteresējusi, un te saimnieko cilvēki pensijas gados. Jaunieši pārcēlušies uz pilsētu vai ārzemēm.

Bez maizes neatstās
Apdzīvotā vieta izveidojusies kā vairumā gadījumu padomju laikā — līdzās fermai. Darbs bijis arī šejienes siltumnīcās, kurās gan dārzeņi, gan puķu stādi audzēti. Mainoties valsts iekārtai, ferma un siltumnīca likvidēta, bet daļa no tiem, kuriem te bija darbs, palika. Reiz bijuši darbabiedri, nu viens otram izpalīdz ar tehniku vai atnāk palīgā, piemēram, malku saskaldīt. Vairākās no mājām saimnieko atraitnes un, kā pašas saka, tīri labi ar darbiem tiek galā. Saimniecības nav lielas, mājas tuvu viena otrai, un dažas pat sabūvētas kopā, reiz bijušas kā daudzdzīvokļu, vēlāk pārbūvētas, piemērojot divām ģimenēm. Vienā no tādām — “Vidussturtos” — dzīvo Valentīna Fafanova. Viņas vecāki ukraiņi savulaik pārcēlās uz dzīvi Kazahstānā. Tur joprojām dzīvo divas māsas, kuras sen neesot apciemotas — naudu ceļam nekādi neizdodas iekrāt. Valentīna apprecējusies ar puisi no Latvijas, pārcēlusies uz dzīvi netālu no Jēkabpils, Kūku pagastā. Vēlāk abiem darbs piedāvāts kolhozā Klintainē.
Vairāk kā desmit gadu ikdienā viņas sabiedrotie ir papagailis Bonza un četrpadsmit vistu. Vīrs miris pirms 22 gadiem, un viņa nolēmusi jaunas attiecības neveidot. Govis un cūkas pirms četriem gadiem likvidētas — neesot vairs spēka aprūpēt. Nu vairāk laika atliek mazbērnu un mazmazbērnu auklēšanai. Lai arī pensija nav liela, ar izaudzēto dārzā palīdz arī meitām. Valentīnas un citu dārzus pavasarī apstrādā kaimiņienes paziņa, kuram pieder traktors. Ja nebūtu šādas iespējas, “Vidussturtu” saimniece teic — dārzu likvidētu. Pagaidām palīdz arī radinieki un, kā saka, bez maizes neatstās.
Ēd, ko var, ne to, ko gribas
Apvedceļa izveide nepatīkamas pārmaiņas ieviesusi Sturtu iedzīvotāju ikdienā, un tagad, lai nokļūtu Pļaviņās, nepieciešama automašīna vai turpat pieci kilometri jāmēro kājām. “Ja vajadzība spiež, eju,” saka Valentīna. Tā paša iemesla dēļ uz koncertiem un citiem pasākumiem nokļūt pagrūti. Labi, ka ir kaimiņi, pie kuriem ciemos aiziet, kafiju iedzert, parunāties. Pērn rudenī bijusi nostalģija pēc Kūku ciema. Ja būtu iespēja, atgrieztos. Tur bija dzīvoklis, kas vienmēr bijis kā sapnis, nevis mājā dzīvot, bet to vairs nebūs lemts īstenot. Arī jaunu dzīvesdraugu nevēloties. Visi labie jau ir aizņemti, dzīvo savās ģimenēs, bet ar kuru katru negrib dzīvot. Cita lieta, ja tas būtu atraitnis, bet šajā pusē tādu nav.
Bērni, kuri dzīvo Pļaviņās un Rīgā, aicinot pie sevis, kaut pa ziemu, bet tādā gadījumā nāktos likvidēt visu, kas vēl palicis, — vistas, dārzu.
Lai arī dažkārt jācīnās ar cilvēku bezkaunību, piemēram, pērkot malku, ko mainīt dzīvē vairs nejaudājot. Pērn esot sarunājusi kādu no Ķūģiem, kurš atvedīs sazāģētu malku, un saimniecei vien atliks saskaldīt. Bet piegādāta divus metrus gara, un pārdevējs par atsevišķu samaksu piedāvājies sazāģēt. Nekas neatlicis, kā piekrist.
Kā pensionārei ar pensiju, kas mazāka par simts latiem, izdzīvot? Valentīna teic — jāiemācās, kaut vai ēst nevis to, ko gribas, bet to, kas ir.
Nomierinies, nav vērts!
Aldis Lūciņš no Valentīnas kaimiņmājām “Jaunsturti” šajā pusē ir ienācējs. Agrāk dzīvojis Ropažos, bet kopā ar Veltu te mīt 16 gadu. Bijis veterinārārsts, bet, kad darbs Rīgas pusē apsīcis, izlēmis dzīvot laukos. Aldis teic, ka dzīvot te var, un par iztiku nesūdzas. Vien apgrūtina biežie grozījumi likumos, kuriem nākas pielāgoties. Piemēram, šovasar noteikumi par bezakcīzes degvielas iegādi. Ja nevarēs nodrošināt vajadzīgos ienākumus no hektāra, lētās degvielas būs mazāk. Arī elektrības sadārdzināšanās rēķinus palielinās par kādiem 10 — 15 latiem mēnesī. “Tāda politika ir par labu lielajiem saimniekiem. Saimniecībai kā mums katrs lats no svara. Pavasara darbus — aršanu, kartupeļu stādīšanu — cenšamies apdarīt kopā ar kaimiņu,” stāsta saimnieks. Vienīgie ienākumi no pārdotā piena, ko jau gadiem pārdod tikai “Lazdonas piensaimniekam”. Lai cik grūti laiki bijuši, piena nauda nekad neesot kavēta. Kaimiņi mēģinājuši pierunāt pāriet pie citiem, kuri maksā vairāk, un Aldis ir tas, kurš sievai cieti nosaka — nomierinies, nav vērts!
“Palīgu” pilnas ielas
Pienu pērk arī divi kaimiņi, kuri savas govis likvidējuši. Savukārt viens no viņiem izpalīdz ar siena ruļļu presi. Tā pamazām kļuvuši atkarīgi viens no otra. Ja kāds “izkrīt”, pārējie to izjūt. Kaimiņiene ir gados vecāka, un arī viņai viens no bērniem ir ārzemēs. Cilvēkus sezonas darbam sarunāt neiespējami, lai arī Pļaviņu ielās tādu netrūkstot. Tik strādāt nevēlas. Tāpēc vasarā palīgos nāk meitas paziņas vai kāds no vietējiem. Ja kāds steidzami jāsauc palīgā, piemēram, govij atnesoties, tad tas ir kāds septiņdesmitgadīgs vīrs. Neapstrādātas zemes apkārt arī daudz, būtu tik spēks un cilvēku rokas. Šobrīd saimniecībā ir astoņas govis, bet darba pietiek, un nav laika, lai pat savu krējumu un biezpienu pagatavotu.
“Labi, ka viena no meitām dzīvo vēl kopā ar mums. Otra sen kā Īrijā,” teic Aldis. “Agrāk katram latvietim kāds radinieks bija izsūtīts uz Sibīriju, mūsdienās to pašu var teikt par aizbraucējiem uz Angliju vai citviet. Ja dzīvot kļūs vēl grūtāk, samazināsim visu līdz minimumam, uzraksim pāris vagu kartupeļiem, turēsim vienu ruksi un mazāk govju.’’ Pagaidām nevarot iedomāties, ka varētu darīt ko citu, un, cik varēšot, ķepurošoties.

Staburags.lv ARHĪVS

Palikušie vēl ķepurojas

Kategorijas