Tā var nogurt tikai no svētkiem

2015. gada 16. janvāris 00:01

612

Vietalvieša Vinālija Daiļidas ģimenē janvāris ir svētkiem bagāts laiks. Šogad svinības gaidāmas īpaši lielas — nosvinot sievas apaļo jubileju, jāgatavojas arī paša 60. dzimšanas dienai.

Viens no pieciem vārdabrāļiem
Ilgu laiku Vinālijs domāja, ka ir vienīgais Latvijā ar tādu vārdu. Intereses dzīts, apskatījās internetā un uzzināja, ka viņam ir četri vārdabrāļi. Interesants ir ne tikai vārds, bet arī pats jubilārs. Teicienu — tā var nogurt tikai no svētkiem — vietalvietis izprot kā neviens cits. Svētku laiks sākas ar Ziemassvētkiem, tad Jaunais gads. Pārkāpjot Jaungada slieksnim, dzimšanas diena ir Vinālija sievai Natālijai. Tikko svētku galds novākts, kā jāsāk griezt rasolu arī savai jubilejai. Vietalvietis stāsta, ka svētku laiks nav viegls un mājās darāmā netrūkst. “Ēdiens jāgatavo, trauki jāmazgā. Sievai daudz darba. Ja es tos darbus prastu, spētu vairāk palīdzēt,” smej Vinālijs, tomēr atzīst, kaut kādus salātus tomēr prot pagatavot. Šogad jubilejas jāatzīmē plašāk kā citreiz — gan Natālijai, gan Vinālijam aprit 60. “Parasti svinam mājās. Taču šogad uz svinībām sabrauks radi un draugi, mājās nebūs visiem vietas, kur apgriezties, tāpēc plānojam svinības Odzienas muižā. Tur vietas gana, skaisti un vēl istabas, kur viesiem palikt,” jubilejas svinību iecerēs dalās Vinālijs.
Vietalvietis savu vecumu uztver tikai kā skaitli un ar smaidu atceras jaunības maldīgos uzskatus: “Biju puišelis skolas vecumā, skatījos uz divdesmitgadniekiem un domāju, ka tie nu ir veči. Kad pašam pienāca tie gadi, sapratu, tas tāds puišeļa vecums vien ir. Savukārt tie, kam 60, likās kārtīgi onkuļi cienījamā vecumā. Ja nebūtu muguras sāpju, gadus nejust nemaz.”
Dzimšanas dienām tik tuvu esot, šķiet, neiespējami aizmirst sievu apsveikt, tomēr Vinālijs neslēpj, ka ar atmiņu ir, kā ir, un smej: “Tāpat reizēm piemirstas! Tomēr sievām, kuru vīri aizmirst jubilejas, ir priekšrocības. Pēc diviem mēnešiem atkal var svinēt!”
Māju ceļ ar valsts atbalstu
Jubilārs Vietalvā aizvadījis visu mūžu, redzējis, kā pagasts un cilvēki mainās. Šurp viņš ar ģimeni atbrauca no Baltkrievijas, kad pašam bija pieci gadi. Mācījās toreizējā Odzienas astoņgadīgajā skolā, pēc tam skolas gaitas turpināja Pļaviņās. Mehanizatora iemaņas apguva Saukas profesionāli tehniskajā vidusskolā, bet darbu atrada kā šoferis. Trīs mēnešus aizvadījis pie automašīnas stūres padomju saimniecībā “Vietalva”, Vinālijs devās dienēt. “Dienēju sauszemes sakarniekos, visas dienas šķita vienādas. Devāmies mācību braucienos. Kad bijām Rīgā, līdz mājām netiku, baidījos, ka tik nepieķer,” dienesta gadus atminas vietalvietis.
Sievu jubilārs apņēma 1978. gadā. Natālija ir no Ukrainas, Doņeckas apgabala. Absolvējusi Harkovas augstskolu, norīkota praksē uz Latviju, tālāk uz Vietalvu, kur viņa bija saimniecības galvenā zootehniķe.
Šobrīd Vinālijs strādā par kurinātāju Odzienas skolā. Ziemā darbs ir, vasarā — brīvs kā putns. Lai gan darāmā netrūkst, līdzekļu ir tik, cik ir, tādēļ nevar izvērsties. Bez kurinātāja algas jubilārs saņem arī Černobiļas AES seku likvidēšanas dalībnieka pabalstu. “Turp aizsauca caur kara komisariātu, bija saraksts, cik cilvēku no kuras vietas viņiem nepieciešams. Ilgi nestrādājām, divus mēnešus, un tad mūs nomainīja citi. Viss bija atkarīgs no tā, kurā vietā strādā un kāda ir radiācija,” stāsta vietalvietis.
Padomju laikos valsts atbalstīja, ja gribēja celt māju laukos — sedza pusi no izdevumiem. Tā nu Vinālijs ķērās pie darba un saņēma par to arī algu. “Patiesībā es māju negribēju, labprātāk mitinātos dzīvoklī, tur mazāk darba, bet mana kundze “vainīga”, viņa vairāk gribēja,” par pašreizējo dzīvesvietu stāsta jubilārs. Mājai dots skanīgs vārds — “Lakstīgalas”, un jubilārs skaidro: “Dzīvojot “Putnu ielā”, citādāk nevar!”
Civilizācija nesaista
“Tagad viss ir mierīgs un kluss, aizeju uz veikalu un uzzinu jaunākās ziņas. Kas tad te var notikt?” par ikdienas gaitām stāsta Vinālijs. Vaicājot par vaļaspriekiem, jubilārs sāk ar to, kas ne visai patīk. “Mednieks esmu, bet medībās neeju. Jaunībā domāju, ka būšu lielais šāvējs, tomēr neiet tā lieta man pie sirds. Arī ceļošana nav tuva. Ko es braukšu uz tām ārzemēm skatīties? Šķiet, visu esmu jau redzējis, visu zinu. Sieva par manu kūtrumu brīnās. Nu aizbraukšu uz kādu Eiropas pilsētu, un ko es tur ieraudzīšu? Pilsēta kā pilsēta! Civilizācija mani nesaista. Es pat pa Rīgu neprotu iet, skrienu virsū cilvēkiem! Labprātāk dotos uz kādu mežonīgu vietu, džungļiem” smej jubilārs.
Vietalvieša praktiskais vaļasprieks ir darbošanās ar koku. Viss, kas mājās redzams, paša darināts — šūpoles, vārtiņi. “Neuzskatu sevi par meistaru, lai citiem taisītu, tomēr sev atzīstu par labu esam. Pagastā ir galdnieks, neiešu jau darbu ņemt nost.”
Jaunībā aktīvi spēlējis volejbolu, savukārt tagad Vinālijs ir kaismīgs motokrosa fans. Viņš nelaiž garām nevienus lielus mačus. Arī autosports jubilāram tuvs no laika gala, jaunība pavadīta pie stūres un arī tagad bez automašīnas neiztikt. “Sodi ir bijuši, tomēr pārgalvīgs neesmu,” atzīstas vietalvietis. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Tā var nogurt tikai no svētkiem

Kategorijas