Bērnības atmiņas ir ļoti stiprs pamats

2015. gada 16. janvāris 00:01

458

Anita saka, iespējams, viņā pamodušies un darbojas senču gari. Tāpēc “dzīvot zaļi” viņas ģimenei nenozīmē skriet līdzi modei, bet iekšēju nepieciešamību. No Anitas šīs sajūtas iedzimušas arī bērnos. Sestdienas pēcpusdienā, kad tiekamies Skrīveros viņas vecāku mājā, laukā bagātīgi sasnidzis, un mazā Laura brīžiem nepacietīgi pārtrauc sarunu, mammai iečukstot ausī: “Kad iesim tīrīt sniegu?”
Ar pietāti pret tautas mantojumu
— Skrīveri ir jūsu bērnības zeme?
— Tumsa, ziema un arī sniega tīrīšana bērnības atmiņās ir kas ļoti patīkams. Šīs un citas labās lietas iekritušas sirdī ar smaržu, garšu, krāsām. Mūsdienās to gribas atgriezt, izdzīvot no jauna. Esot Skrīveros, tas bieži izdodas. Bērnības atmiņas arī par mīļajiem cilvēkiem ap mani, vecākiem, radiem, krustvecākiem ir drošs pamats, ticība labajam šajā pasaulē. Tāpēc gribu, lai arī bērnos izveidojas šādas skaistas atmiņas. Tad arī mazāk šaubu, vairāk pārliecības par saviem spēkiem turpmākajā dzīvē.
— Pamatā ieliktas arī dziņas pēc latviskā?
— Rokdarbu, latvju zīmju, rakstu patika ir vairāk no vecvecākiem, bet varbūt no kādām iepriekšējām dzīvēm, senču senčiem. Mūsdienās cilvēki mēģina meklēt savas visdziļākās patiesās saknes, varbūt tāpēc tik daudzi pievēršas etnogrāfijai, tautiskajam.
— Ne visiem ir šādas dziņas.
— Vai nu ir, vai nav. Ja uzej uz šīs taciņas, paskaties pa labi, pa kreisi un tur dziļāk sajūti sevi, tad ir. Rokdarbi mani interesējuši vienmēr, bet agrāk mazāk zīmju nozīme. Tagad, kad esmu atradusi domubiedru, zīmju pētnieku Modri Tenisonu, apmeklējām ar ģimeni viņa seminārus, pret šo tautas mantojumu veidojas pietāte, bijība. Vairs nevari zīmes, rituālus lietot bezsakarīgi, bet sāc sajust to spēku, enerģiju. Tas nenozīmē, ka tagad mēs bezgalīgi aizrautos ar šīm lietām. Tikai tad, kad sajūtam vajadzību, neuzkrītoši, nepārspīlējot. Tas arī rada ģimenē dziļo pamatu. Pēc tam, kad esam sabārušies, pateikuši ne tik labas lietas, šis pamats atkal visu noliek vietās. Protams, dzīvē vajadzīgi pozitīvie un ne tik pozitīvie pagriezieni, lai augtu, celtos un kļūtu labāks. Tad arī apjaut pamatvērtības. Tāpēc arī mums ir savas lūgšanas pirms ēdienreizēm, bet tās ir radītas ģimenē.
Ceļš, kas norūda
— Varētu teikt, ka esat sagaidījusi laiku, kad jūsu sajūtas kļuvušas modernas?
— Esmu meitene no laukiem, vienmēr to esmu uzsvērusi un lepojusies. Pilsētā dzīvojot, notikušas daudzas labas lietas, tajā skaitā iegūta izglītība, tomēr vislabāk sevi sajūtu laukos. Jā, ir absurds, jo šobrīd strādāju un pārsvarā dzīvoju Rīgā. Taču tas nenozīmē, ka tur palikšu. Tāpēc Skrīveros ir manas mājas, tās pilnveidojam, uzlabojam ar domu un ticību, ka te kādreiz atgriezīsimies. Šī izvēle man šķiet vispareizākā. Cienu katra cilvēka izvēli, katram ir dzīvē sava vieta, un, ja viņš atrod dzīvē to, ko viņam patīk darīt, ja tas dara laimīgu un ja vēl tam līdzi nāk paliekoša vērtība, tad ir sasniegts uzdevums, kāds katram mums, nākot šajā pasaulē, ir dots. Atrast, sajust un spēt realizēt — tas ir lieliski.
— Ja patīk, bet paliekošās vērtības nav?
— Re, tas arī ir stāsts par mani. Es vēl esmu ceļā, neesmu atradusi to lietu, vietu, kur pilnīgi viss ir brīnišķīgā harmonijā. Bet tāpēc nav sajūtas, ka tagad viss, cauri, nekam nav jēgas. Tas ir mans ceļš, tas mani norūda, dod zināšanas, kas ir kas, parāda vērtības un ļauj izvēlēties un skaidrāk saprast, kāpēc to daru. Tas nav, kad cits pasaka, kas ir labi, un es tā daru. Padomju laikos manā bērnībā visapkārt bija priekšraksti. Arī skolā par to, kas un kā jādara. Cilvēki bija kā ielikti kastītēs. Mūsdienās notiek pretējais, ir vārda brīvība, bet, atskatoties uz nesenajiem notikumiem Parīzē, jāatceras frāze — vārds var nogalināt. Šajā ticības jautājumā, konfliktā starp musulmaņiem un kristiešiem, līdzīgi kā ar slimību, jācīnās ar cēloņiem, nevis sekām. Arī pie šīs atziņas esmu nonākusi, ejot savu ceļu. Ticu dvēseles pārdzimšanai un domāju, ka iekšēji esmu jaunais cilvēks, jaunā dvēsele. Neesmu paspējusi pārdzimt daudzās paaudzēs, lai gan brīžiem ir sajūta — to jau zinu, esmu redzējusi, dzirdējusi.
— Tiecoties tikai pēc garīgās izaugsmes, var pazaudēt realitātes izjūtu.
— Te jau sākas tas slidenais ceļš. Dzīvē bija posms, kad ar to ļoti aizrāvos, tik laimīga ejot šo garīgo ceļu, tad kādā brīdī sapratu, ka arī fiziski esmu šeit un tagad. Nevar bezgalīgi lūkoties debesīs. Jāspēj savienot un papildināt garīgo un fizisko. Garīgās zināšanas ir katrā no mums, vien citiem pamatīgi noslēptas.
— Garīgais ceļš cieši saistīts ar reliģiju.
— Mani vecvecāki bija ļoti ticīgi, bet tā iznācis, ka neesmu kristīta. Atmodas laikā gājām uz baznīcu, bet daļā no cilvēkiem saskatīju liekulību, darot tikai tāpēc, ka citi tā dara, tāpēc, ka interesanti. Neesmu sevī sajutusi pamatīgu vēlmi iedziļināties reliģijā. Māra, Laima, daba, visums — tos varētu saukt par maniem dieviem. Ģimenē ir diskusijas, strīdi par to, bet tas ir mans viedoklis.
Pirkumi jāplāno nedēļai
— Līdzīgi domā un jūt arī jūsu vīrs?
— Viņš ir ārzemju latvietis, un interesanti, ka, tieši iepazīstoties ar viņu, es sapratu un vēl vairāk izjutu savu aizraušanos. Viņš manī pamodināja daudz lielākā mērā izpaust līdz šim snaudošo, kas atklājās rušinoties dārzā, dabas mīlestībā. Līdz galam sapratu, kāpēc svarīgi veselīgi ēst un pēc iespējas dabiskāk audzētu pārtiku. Ja pats to nevari nodrošināt saviem spēkiem, nākas uzticēties kādam zemniekam. Tāpēc Rīgā esmu iesaistījusies tiešās pirkšanas kustībā, izveidoju līdzīgi domājošo pulciņu, pārtiku pērkam no zemniekiem un pat bez starpniekiem. Tas nenozīmē, ka nekad neeju lielveikalā, bet tik tālu, cik spēju, domājot par sevi un bērniem, cenšamies ēst veselīgu pārtiku.
— Bioloģiskais, ekoloģiskais lielākoties ir dārgs.
— Tā gluži nav. Ja lielveikalā
iepērcies lētāk, produktu vajadzēs lietot vairāk, kā arī tā sastāvs nebūs nekaitīgs. Bioloģiskie produkti ir sātīgāki, līdz ar to nepieciešams mazāk un ieguvums veselībai ir nenovērtējams. Tiešajā pirkšanā jāplāno pirkumi nedēļai, retāk jaiegriežas lielveikalā, kur bieži nopērk arī to, ko nevajag. Tāpēc var teikt, ka tiešā pirkšana ir lētāka.
— Pieaugušo pasaulē tas strādā, bet kā ar bērniem?
— Tas man ir izaicinājums. Saprotu, ka gluži bez kārumiem neiztikt, tāpēc ar mēru ir končas, čupačupi, limonādes. Pārsvarā svētku reizēs. Lielākajam puikam ļoti patīk modernās tehnoloģijas, mazajām meitenēm vēlme pēc kārumiem jāaizvieto ar ko citu. Mūsu gadījumā tās ir tautas dejas. Dejojam visi. Zēnam tie varētu būt arī tehnikas pulciņi, kuros izpētīt, apgūt zināšanas. Bērni visu pēta, cenšas izzināt, bet laiks bērnībai ir tik īss. Tāpēc uzmanīgi jāvēro, jānoķer brīdis, kad viņa acis sāk aizrautībā mirdzēt.
Neieslīgt visatļautībā
— Pagājušais gads ikdienā ienesa jaunas, nepatīkamas izjūtas, lika daudziem apzināties savu un valsts drošību.
— Manā dzīvē jau ir bijuši vairāki nopietni pārbaudījumi. Negribu teikt, ka tāpēc paļaujos tikai uz sevi. Drīzāk radusies apziņa — mēs katrs esam tik varošs, tik zinošs, lai tiktu laukā no jebkurām nepatikšanām. Ir bailes, kas rodas dažādu apstākļu dēļ, kad nonākam dzīves krustcelēs, bet manī ir apziņa, kuru varētu apzīmēt ar banālo teicienu — viss, kas notiek, ir uz labu. Arī piedzimstot Pēterim, saskārāmies ar neziņu, grūtībām, bet tagad esmu sapratusi, ko šis laiks, viņa nākšana pasaulē man devusi. Ja iepriekš vairāk domāju par materiālajām vērtībām, finansiālo nodrošinājumu, karjeru, Pēteris manā dzīvē ienesa citas vērtības.
— Kur ir robeža katra rīcībā? Kas jums uzliktu “bremzes”?
— Noteikti ne tas, ko par mani domās, teiks citi. Tam esmu vienmēr centusies pretoties.
Šobrīd robežas vairāk attiecinātu uz bērniem. Neieslīgt visatļautībā. Tās nav kā ar nazi nogrieztas, bet drīzāk pašas par sevi saprotamas, izrietošas no ikdienas, ceļa, kuru ejam. Tāpēc nerodas pārāk lieli izaicinājumi. Ja tādi tomēr “uzpeld”, tātad pie kaut kā jāpiestrādā. Apslāpēt to nevar, jo tas būtu, kā censties apklusināt vulkānu. Varbūt uz laiku tas izdotos. Jāatrod cēlonis.
Darīt labu sev un valstij
— Pasaulē ir miljardiem cilvēku, kuri nedomā ne zaļi, nedz rēķinās ar citiem. Tādi kā jūs ir mazākumā.
— Un tad? Svarīgi ir, lai es tā domāju. Arī par atkritumu šķirošanu. Protams, vairums to nedara. Mēs Rīgā dzīvoklī šķirojam, braucot uz Skrīveriem, pa ceļam Lielvārdē ir atkritumu laukums, un tajā sašķiroto atstājam. Pat mana mamma nereti pārmet, ko es tur ņemoties ar atkritumiem, neviens cits to nedara. Bet pienāks brīdis, kad kāds to ieraudzīs un sāks tāpat darīt. Redzēju video, kur kāds pērtiķītis pieiet pie upes un mazgājas, bet pārējais bars stāv un noskatās. Pienāk viens, otrs, trešais, un pēc tam jau viss bars ir upē. Ieklausos sevī, sajūtu, ka ir lietas, kuras man neviens neliek darīt, pati vēlos. Tāpēc arī bērniem ar varu, piespiešanu neko nepanākt. Piespiežot mācīties, sekmes pasliktināsies. Kārlim cenšos neprasīt maksimālo tajos mācību priekšmetos, kuri viņam nepadodas. Šobrīd jūtos, ka varu izdarīt jebko, kaut vai kļūt par Latvijas prezidenti. Tikai man nav vēlmes apgūt amatam nepieciešamās zināšanas.
— Jūsu dzīvē bijis izvēles brīdis starp palikt Latvijā vai dzīvot ārzemēs?
— Studēju un strādāju Austrijā, Šveicē. Tur es dzīvoju, ieguvu šo pieredzi. Man bija 20 gadu, pirmo reizi prom no mājām. Raudāju, ilgojos pēc drošās aliņas Skrīveros. Gāja laiks, cilvēki tur mani pieņēma, bet sapratu, ka neesmu kosmopolīts, ka man tas nav vajadzīgs. Kļuvu patstāvīga, apguvu valodu, bet arī sapratu, ka tur nav nekāda leiputrija, arī to, ka pasaule ir ļoti maza. Arī tur cilvēkiem ir savas problēmas. Es jūtu, ka mana vieta ir Latvijā.
Neko sliktu nesaskatu, ja cilvēki aizbrauc, sapelna naudu un atgriežas, strādā Latvijā. Starp mums ir arī kosmopolīti, kuriem vēlēšanās būt tur, un arī viņus nevar nosodīt.
— Kādu redzat Latviju, kad Kārlim būs 30?
— Jauniešos brīvības, viegluma izjūtu. Bez nemitīgas skatīšanās vēsturē, bez aizvainojuma. Neveltīt tam tik daudz laika, pūliņu, cīņas, tā vietā darīt labas lietas sev un valstij.

Vizītkarte

Vārds, uzvārds:
Anita Filka-Rožkalne.
Dzimšanas vieta un laiks: Skrīveri, 1976. gada 20. maijs.
Izglītība:
absolvējusi Tūrisma augstskolu (Biznesa augstskola “Turība”).
Dzīvesvieta: Rīga, Skrīveri.
Nodarbošanās:
projektu vadītāja un administratore Kaņepes kultūras centrā.
Ģimene:
vīrs Jānis, bērni Kārlis, Pēteris un Laura.
Vaļasprieks:
rokdarbi un tautas dejas LU deju kolektīvā “Dancītis”.

Staburags.lv ARHĪVS

Bērnības atmiņas ir ļoti stiprs pamats

Kategorijas