No “Staburaga” uz Staburagu

2015. gada 15. janvāris 00:01

Laikraksta “Staburags” abonentu izlozes galvenais laimests — planšetdators — nonāca Staburaga pagastā pie mūsu ilggadējā lasītāja Māra Zemeša. “Ikdienā noderēs, modernās tehnoloģijas ir laba lieta,” saka Māris Zemešs un atzīst, ka šis ir pirmais laimests, ko jebkad laimējis.

Māris stāsta, ka Staburaga pagastā ir labs interneta pārklājums, tādēļ nebūs problēmu ierīci likt lietā. Jautāju, kādēļ izvēlas drukāto laikrakstu, ja iespēja to lasīt elektroniski? Māris padomā un atzīst — esot pierasts paņemt rokā un pārlapot.
Abonē visam gadam
Avīzi viņš lasījis, kad tās nosaukums vēl bija “Komunisma Uzvara”, bet pastāvīgs laikraksta “Staburags” abonents ir no 2001. gada. “Laikrakstu ikreiz pasūtu gadam, tā ir gan lētāk, gan arī vienkāršāk man pašam — zinu, ka ir gadam, un miers,” saka staburadzietis.

“Lasu ačgārni — aplūkoju pirmo lapu, tad pārskatu no beigām. Vispirms interesē raksti, kur minēts mūsu pagasts, novads vai vietējie ļaudis, kurus pazīstu.” Novada ziņas reizi mēnesī izlasot arī pašvaldības informatīvajā izdevumā, taču jaunumus par visu Aizkraukles reģionu var uzzināt tikai “Staburagā”.
Ieguvums — asfaltētais ceļš
un saieta nams
Ikdiena Mārim Zemešam aizrit, strādājot veikalā Sēlijā un palīdzot brālim saimniecībā Staburaga pagastā. Aizvien klusāk pagastā esot — tukšas mājas, cilvēki aizbrauc uz Rīgu, strādāt uz citām valstīm. Novadu reforma, ko veica 2009. gadā, pozitīvas izmaiņas Staburagā neradīja. Par pagasta pusgadsimta lielāko ieguvumu Māris nosauc kādreiz visu staburadziešu un seciešu lielo sāpi — ceļu, kas nu jau pāris gadu ir asfaltēts. Nedēļas nogales vakaros satiksme esot ļoti intensīva. “Tad varam redzēt, cik dodas uz Rīgu, cik uz Latgali,” pasmaida Māris. “Pēdējo gadu lielākais darbs pagastā ir uzbūvētais saieta nams. Pats esmu mājās sēdētājs, taču priecājos par cilvēkiem, kuri mēģina atjaunot pagasta kultūras dzīvi — mums ir amatierteātris, pagājušajā gadā atsāka darboties vokālais ansamblis.”
Zaudējums — skolas slēgšana
Māra agrā jaunība iegadījusies nestabilitātes un pārmaiņu laikā. Viņš vēl paspējis dienēt padomju armijā — 1988. gadā iesaukts un divus gadus dienējis tepat Latvijā un Lietuvā. Izjūtas bijušas neaprakstāmas — zini, ka darbojas Tautas fronte, gaisā vējo neatkarības atgūšanas cerības, bet esi padomju armijas karavīrs.
Staburaga pagastā atgriezies, Māris vēl paguva pastrādāt kolhozā. Tas bija savāds laiks — apreibis no jauniegūtās brīvības, katrs gribēja būt saimnieks savā zemē. Kaut ar lāpstu raks, bet saimniekos! Droši vien daudziem atmiņā vēl tie laiki, kad sauklis bija — kaut pastalās, bet brīvā Latvijā! No Breša zemniekiem, kuri tolaik saradās, šodien pagastā vairs nav neviena. “Vajadzēja pārdomātu reorganizāciju, bet kolhozus izsaimniekoja, pameta tukšās ēkas. Igauņi bija prātīgāki, viņi kolhozu saimniecības uzticēja cilvēkiem, kuri patiešām gribēja un varēja strādāt, varbūt tas arī viens no iemesliem, kādēļ viņiem klājas labāk un nav tik daudz emigrējušo kā mums,” domā staburadzietis. Liels zaudējums pagastam bija Vīgantes skolas slēgšana. Skola bija pamats, kultūras dzīves centrs. Ciematā redzēja un dzirdēja bērnus, tagad kluss. Labi, ka skolas vietā ierīkoja dienas centru, citādi skaistā ēka aizietu postā. “Par nākotni grūti spriest, neesmu pesimists, tomēr, loģiski spriežot, ja aizbraukušie neatgriezīsies, pagasts kļūs vēl klusāks.” ◆

Staburags.lv ARHĪVS

No “Staburaga” uz Staburagu

Kategorijas