Jaunieši vairs nejūt dzelžus

Uldis Olingovičs, ceļu satiksmes noteikumu pasniedzējs

2015. gada 13. janvāris 00:01

536

Ziema mūs atkal pārsteigusi. Sniegs vairs nepatīk. Kad jātīra pagalms, domāju — vai tad nepietiek! Sniegs ir patīkams tikai īsu laiku, bet, līdzko jāsaskaras ar tā radītajām problēmām, prieks ātri beidzas.
Slideno ceļu galvenā problēma ir sniega piebraukšana, sablietēšana. Ja izdotos tikko uzsnigušu sniegu tūlīt notīrīt, problēmu būtu mazāk. Tagad, kaisa vai nekaisa brauktuvi, krustojumos sākt braukt un nobremzēt ir pagrūti. Šajā laikā krasāk iezīmējas autovadītāju dažādā braukšanas kultūra. Vieni iedomājas, ka piedzimuši ar stūri rokās un riteņiem pie kājām, un pat necenšas saprast tos, kuri braukt iemācījušies nesen. Katram var būt atšķirīgas izjūtas par to, kas ir drošs braukšanas ātrums. Kad braukšanas iemaņas apguvu pats, ziemas riepas nebija obligātas, un atceros reizes, kad no Daudzevas līdz Jaunjelgavai braucu pat stundu.
Svarīga ir pieredze, reakcija, uzticēšanās automašīnai, izjūtas, cik daudz drīkst atļauties. Ja tā visa nav vai ir mazāk kā citiem, cilvēks brauks lēnāk. Uz ceļa izpaužas arī citās dzīves situācijās sastaptā negatīvā īpašība — savstarpējā neiecietība.
Situāciju kaut nedaudz varētu mainīt plānotā braukšanas eksāmena laika pagarināšana. Tas gan aktuālāk lielajās pilsētās, kur bieži nepietiek ar pašlaik noteikto stundu. Tajā ietilpst sagatavošanās braukšanai, iepazīšanās ar automobili, figūru izbraukšana vai automašīnas novietošana, braucot atpakaļgaitā, un braukšana ceļu satiksmē, kas paredzēta apdzīvotā vietā, kā arī ceļa posms ārpus apdzīvotas vietas. Jēkabpilī tas nav grūti izdarāms, bet, piemēram, Jelgavā, Daugavpilī, Rīgā, kur satiksme intensīva, lai iekļautos satiksmes plūsmā, atliek maz laika. Apmācāmie visbiežāk “iekrīt”, braucot pa šaurajām vienvirziena ieliņām, kā arī nepamanot ceļa zīmes un gājējus.
Salīdzinot laiku kopš 90. gadu vidus, kad sāku nodarboties ar autoapmācību, jāsaka, ka šodien apmācāmajiem nav tik svarīgo izjūtu par mašīnas darbību, piemēram, nejūt, kad jāatlaiž sajūgs. Arī puiši no laukiem, kur saskarsme ar tehniku varētu būt daudz lielāka, ilgi mācās braukšanas sākšanu. Varbūt tāpēc, ka mūsdienās jaunieši dzelžu skrūvēšanas vietā sēž pie datora.
Savāds šķiet gadījums Aiz-krauklē, kad kāds autovadītājs lielā reibumā centās piekukuļot ceļu policistu. Tieši Zemgales reģionā šādu situāciju ir vairāk. Saviem apmācāmajiem skaidroju, ka tiem, kuriem ikdienas darbs saistīts ar transportlīdzekļa vadīšanu, stipro alkoholu nedrīkst lietot arī darbdienu vakaros.
Pašlaik manā vadībā autovadītāja apliecību vēlas iegūt divas apmācāmo grupas Jaunjelgavā un Lielvārdē. Starp autoskolām ir konkurence, viena otru cenšas pat dempingot un par teorijas apmācību prasa neizprotami mazu samaksu.
Tāpēc ir vairāk laika, īpaši tagad, lai baudītu ziemu, pavērotu, kas notiek apkārt. Braucot pilsētā, acīs “krīt” ielu krustojumos sadzītās sniega kupenas, kas ierobežo iespēju to pārskatīt, kā arī izveidojušās rises uz braucamās daļas, kas rada bīstamas situācijas.
Pamatota vai nē, spriedze ir ne tikai uz ceļiem, bet arī sabiedrībā, politikā. Nezinot visus lietu apstākļus, grūti spriest. Varbūt arī tāpēc prezidentam Andrim Bērziņam nav viegli izlemt, vai doties uz Uzvaras dienas svinībām Maskavā, un viegli nav ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam pārrunās ar Krievijas ārlietu ministru. Aizkraukli mazāk ietekmē Rīgā notiekošais — Latvijas kā Eiropas Padomes prezidējošās valsts pasākumi, kuri galvaspilsētā gan rada lielus sastrēgumus. Cerams, ka ar šo augsto pienākumu Latvija iegūs labāku starptautisku atpazīstamību.
Drošības policijas komentārs par to, ka Latvijā musulmaņu kopiena ir mierīga un draudus nerada, mani nomierina. Protams, ir iespēja, ka kāds terorists var iebraukt valstī, un drošs līdz galam nevar būt nekad. Par nesenajiem drausmīgajiem notikumiem Parīzē man bija līdzīgs šoks kā par Dvīņu torņu sagraušanu ASV. Šis gadījums liek aizdomāties arī par imigrācijas problēmu. Varbūt stingrāk jāvērtē noteikumi un trešās pasaules valstu ieceļotājiem iebraukšanai ES jāpiemēro lielāki ierobežojumi.
Pietuvināts ikdienai ir apkures sistēmu jautājums. Vai ik dienu lasāmas ziņas par bojā gājušajiem ugunsgrēkos. Savā mājā apkures katlu tīru katru nedēļu, un bieži arī skursteni. Zinot konkrētus gadījumus, jāsaka, ka šajās nelaimēs nereti vainojama ierīču lietotāju nevērīgā attieksme. Pietiek pie nokarsušas virsmas pieskarties viegli uzliesmojošam priekšmetam, īpaši mājas saimniekiem neesot mājās vai naktī, lai notiktu nelaime. Nevar rēķināties tikai ar to, ka meistars iekārtu pareizi pieslēdzis, svarīga arī lietotāja uzmanība un zināšanas. Nereti gadās, ka “meistars” un lietotājs ir viens un tas pats cilvēks. Nezināšanas dēļ ugunsgrēks var ātri izcelties.

Staburags.lv ARHĪVS

Jaunieši vairs nejūt dzelžus

Kategorijas