Nespēja lemt iepriecina lielo kaimiņu

2015. gada 9. janvāris 12:11

144

Četri mēneši atlikuši līdz 9. maijam, kad, svinot Padomju Savienības uzvaras pār nacistisko Vāciju Lielajā Tēvijas karā 70. gadskārtu, uz Maskavu daudzus pasaules līderus aicina Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Šāds gods izrādīts arī Baltijas valstu prezidentiem. Divi no viņiem — Lietuvas un Igaunijas — paziņojuši, ka to darīt negrasās. Abi ievērojot tradīciju nepiedalīties šajā pasākumā. Eiropas uzmanība tagad pievērsta Latvijas prezidentam Andrim Bērziņam, viņa lēmumam. Latvijai tā ir divtik svarīga izšķiršanās, jo līdz jūnijam ir Eiropas Savienības Padomes prezidējošā valsts, un simboliski tā būs arī visas Eiropas nostāja. Apstākļus lēmuma pieņemšanai sarežģījušas Krievijas un Ukrainas attiecības, Krimas okupācija pērn rudenī, joprojām mīklainā Malaizijas lidsabiedrības gaisa kuģa avārija Ukrainas austrumos un daudzi citi apstākļi, tajā skaitā ES noteiktais embargo pret Krieviju.

Izraut 9. maiju no šo notikumu konteksta, aizmirst par apstākli, ka Padomju Savienība šajā laikā bija okupējusi Latviju, visticamāk, būtu muļķīgi un neauglīgi. Arī cerēt, ka septiņdesmit gadi Krievijas iedzīvotāju prātos būtu mainījuši attieksmi pret vārdiem “okupācija” un “agresija”, ir naivi. Kādā nesen veiktā aptaujā starp Krievijas iedzīvotājiem, ko viņi vēlētos kā dāvanu sagaidīt Jaunajā gadā, starp sankciju atcelšanu, rubļa kursa stabilizēšanu un Padomju Savienības atjaunošanu, nospiedoši lielākā daļa izvēlējās trešo “dāvanu”.

Var cerēt, ka uzaicinājuma pieņemšana būtu diplomātiski gudrs solis, kā rezultātu redzētu ilgtermiņā. Diplomātija nereti ir garš un mokošs ceļš kopīgas sapratnes virzienā, bet līdz šim ne reizi nav pierādījusies Krievijas varasvīru vēlme spert soli pretī. Mazas valsts pazemīga pakļaušanās katrai lielvalsts iegribai vien mazinātu mūsu jau tā mazo spēku, kas galvenokārt koncentrēts mūsu garīgajā, ne militārajā potenciālā. Nevienošanās ar pārējo divu Baltijas valstu nostāju šajā jautājumā liek Krievijas prezidentam priekā berzēt roķeles, jo tieši šķelšanās, viedokļu atšķirība ir spēks, kas bijušās padomijas māsas novājina vēl vairāk.

Varam tikai nožēlot, ka līdz šim esam dzīvojuši tik nošķirti viens no otra, ka svarīgā brīdī nespējam pieņemt vienotu nostāju. Kādā no iepriekšējiem viedokļiem latvieši bija salīdzināti ar lumpeņiem, kuri grūtā brīdī lietuviešiem un igauņiem iešaus mugurā. Nemaz tik ilgi nebija jāgaida, kad esam nonākusi tuvu šādai situācijai. Tomēr lielas cerības savstarpējo jautājumu risināšanā liktas uz šīs nedēļas nogalē plānoto Latvijas ārlietu ministra Edgara Rinkēviča vizīti Maskavā. Iespējams, ka pēc tās savu lēmumu par piedalīšanos Uzvaras svētkos sabiedrībai paudīs mūsu prezidents.

Staburags.lv ARHĪVS

Nespēja lemt iepriecina lielo kaimiņu

Kategorijas