Ķīna dod impulsu mainīt nodarbošanos

2015. gada 9. janvāris 00:01

467

Kad Pļaviņu mūzikas skolas direktorei Ditai Ārgulei nesen jautāju, kā veicas gada pirmajās dienās, viņas balsī saklausu bažas, jo šīs nedēļas nogalē Latvijā esot gaidāma vētra. No šīs dabas stihijas viņa patiesi baidās, tāpēc uztraucas jau iepriekš. Dita gan pati ir kā “vētra”, jo ar savām idejām un darbiem labvēlīgi satricinājusi muzikālo dzīvi Pļaviņās.

Novērtē naudas devēji un skatītāji
— Pļaviņās strādājat divus gadus. Kā veicies šajā laikā?
— Neilgi pēc darba sākšanas mans pirmais pārbaudījums bija skolas 55 gadu jubileja 2012. gada rudenī. Pat nebiju paguvusi iepazīt pilsētu un kolēģus, kad vajadzēja tikt galā ar šo uzdevumu. Tā ir viena no vecākajām mūzikas skolām Latvijā, un atbildība bija liela. Es piekrītu teiktajam, ka viens nav darītājs un tas ir komandas darbs. Tāpēc saku lielu paldies saviem kolēģiem, kuri mani atbalstīja gan sākumā, gan dara to tagad.
— Cik daudz iepriekš zinājāt par vietu, kur strādāsiet?
— Pļaviņās zināju tikai vienu ielu, pašvaldību, mūzikas skolu un kultūras centru. Sākumā bija jāmēģina nesajaukt kolēģu vārdus un vēl atcerēties ap 50 skolēnu un viņu vecākus. Tagad esmu gandarīta par šo laiku un paveikto. Prieks, ka skolā palielinājies bērnu skaits, iedibinātas jaunas tradīcijas — kamermūzikas dienas, kas saņēmušas ne tikai Kultūrkapitāla fonda materiālo atbalstu, bet arī Pļaviņu iedzīvotāju novērtējumu. Īpaši pēdējā koncertā, kurā muzicēja Ieva un Ainars Šablovski ar saksofonu un arfu, bija pilna zāle klausītāju. Tas viss liek neapstāties pie sasniegtā, izstrādāts jauns projekts nākamajām kamermūzikas dienām. Esam iecerējuši arī ko interesantu. Mūzikas skolas viens no uzdevumiem ir ne tikai mācīt mūziku, bet arī piedalīties vietējās kultūras dzīves veidošanā.
Piedāvā trīs iespējas
— Mācības mūzikas skolā ir katra brīva izvēle. Interese par to ir lielāka vai kļūst mazāka?
— Krīzes laikā varēja just, ka audzēkņu ir mazāk, bet tagad visā Latvijā šim skaitam ir tendence atkal palielināties. Domāju, ka vairāk vecāku apzinās, ko mūzikas skolas dod viņu bērnam. Viņi arvien vairāk novērtē, cik daudz valsts tomēr iegulda šajā izglītībā. Tas, ko bērns tur iegūs, noderēs viņam visā turpmākajā dzīvē. Es allaž esmu uzsvērusi, ka mūzikas skola piedāvā trīs iespējas — pirmkārt, padziļināti apgūt mūziku, ko var attīstīt tālāk, otrkārt, sagatavo dalībniekus amatierkolektīviem, treškārt, to beidzēji būs izglītoti klausītāji koncertzālēs.
— Kur gūstat idejas jaunām iecerēm?
— Ja ir personāla resursi, būtu nepareizi turēt “sveci zem pūra” un to neizmantot. Tāpēc sākām piedāvāt programmu pirmsskolas vecuma bērniem “Skaņu varavīksne”. Sākumā nezinājām, vai būs interese, bet labāk ir mēģināt, lai arī neiznāk, nekā nedarīt. Pozitīvais tajā ir arī tas, ka mazie pirmsskolnieki mācās apjaust, kas ir mūzikas skola. Bieži iznāk saskarties ar to, ka bērns pirmajā klasē pamācās pāris mēnešu, bet tad saprot, ka tas tomēr nav domāts viņam. Viņš bija domājis, ka būs citādāk. Mūzikas studijā bērni gūst kaut nelielu ieskatu par iestādi un mācību procesu. Tā ir iespēja ar vecākiem pārrunāt turpmākās mācības. Mums ir piedāvājums ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem — jau otro gadu viņi apgūst ģitāras spēli. Tie galvenokārt ir cilvēki, kuri iepriekš nav mācījušies mūziku, un rezultāts ir. Mūsu ģitāristi jau piedalījušies koncertos un turpina muzicēt mājās. Gan jau attīstīsies vēl kādas jaunas idejas. Piemēram, mums mācās vairāki māsu un brāļu pāri, kuri spēlē dažādus mūzikas instrumentus. Saistošs varētu būt tāds māsu un brāļu koncerts.
— Kāpēc pieaugušajiem tieši ģitārspēle?
— No vairākiem pļaviņiešiem dzirdēju, ka ir vēlme apgūt šo mūzikas instrumentu. Meklēju cilvēku, kurš varētu mācīt, un atradu Imantu Pulksteni Madonā, kas ir aizrautīgs, labs skolotājs un mākslinieks savā būtībā. Domāju, viņam pie mums patīk. Uz šo studiju nāk cilvēki bez priekšzināšanām un
iemaņām ģitārspēlē. Tie, kuri izturējuši, noteikti ir ieguvēji. Viena dalībniece savai ģimenei nebija teikusi, ka viņai ir ģitāra, ka mācās to spēlēt mūzikas skolā. Ziemassvētkos viņa savējos pārsteidza, nospēlējot dziesmu pie eglītes. Vai var būt vēl labāka dāvana ģimenei?
Nekas nav mainījies
— Kāda mūzikas instrumenta spēli pati esat apguvusi?
— Jēkabpils mūzikas skolā mācījos klavierspēli. Skolā man īpaši neveicās ne matemātikā, ne fizikā, bet vecāki deva iespēju attīstīt to, kas man labi padevās, un tā bija mūzika. Tad sekoja mācības mūzikas vidusskolā, un vēlāk pabeidzu Mūzikas akadēmiju, kur studēju mūzikas pedagoģiju. Nekad neesmu nožēlojusi profesijas izvēli. Salīdzinot savu mācību laiku un to, ko redzu tagad, saprotu, ka nekas daudz nav mainījies — katram bērnam pienāk brīdis, kad apnīk mācīties. Arī es savulaik biju neapmierināta, ka netieku uz kādu skolas ballīti vai pagalmā spēlēties kopā ar citiem, bet jāņem sava nošu kladīte un jāiet uz mūzikas stundām. Es domāju — kaut ātrāk pabeigtu skolu! Tagadējos audzēkņus dzirdu tāpat runājam. Tomēr pēc skolas beigšanas tik un tā lielākā daļa atkal ņem rokā savus mūzikas instrumentus.
— Vai pašai bieži iznāk piesēsties pie klavierēm?
— Kādreiz to darīju biežāk, tagad gan retāk.
— Kur bija jūsu pirmā darbavieta?
— Pēc Mūzikas akadēmijas beigšanas divus gadus strādāju Jēkabpils 1. vidusskolā, kas tagad ir Valsts ģimnāzija. Tad Jēkabpilī veidoja ērģelnieka Pētera Sīpolnieka memoriālo māju un mani uzaicināja veidot tā ekspozīciju. Mani nākamie 25 darba gadi bija saistīti ar Jēkabpils vēstures muzeju Krustpils pilī. Tā bija pilnīgi cita joma, bet ļoti interesanta — sabiedriskās attiecības, reklāma un projektu vadība. Tur bija jauks kolektīvs, ar kuru kopā paveicām daudz interesantu lietu. Saistībā ar šo darbu man bija iespēja piedalīties starptautiskā projektā Gotlandē Zviedrijā. Pilī sākām rīkot arī nakts ekskursijas.
— Nebija grūti zaudēt saikni ar mūziku?
— Pilnībā to nezaudēju, jo paralēli darbojos amatierkolektīvos kā koncertmeistare. Tas viss man ļoti patika, un biju pārliecināta, ka vēl ilgi manā dzīvē nekas nemainīsies.
Lēmumu pieņem
vienā dienā
— Kas bija pamudinājums jauniem pavērsieniem?
— Brauciens uz Ķīnu. Izvēlējos šo ekskursiju, jo gribēju redzēt ko netradicionālāku. Eiropa daudzmaz bija skatīta un ir tik paredzama. Tās nedēļas Ķīnā bija laba distancēšanās no ikdienas darba un steigas. Apmeklējām Pekinu, Šanhaju, devāmies kruīzā pa Jandzi upi un guvām daudz citu spilgtu iespaidu. Laikam taisnība psihologiem, kuri apgalvo, ka, ilgstoši strādājot vienā darbavietā, cilvēkam var draudēt “izdegšana”. Tieši pēc atgriešanās no Ķīnas es arvien biežāk aizdomājos, ka vajag dzīvē kaut ko mainīt. Nezināju, ko īsti gribu, bet sapratu, ka noteikti kaut ko pavisam citu. Šo lēmumu pieņēmu dienas laikā, un nākamajā dienā dilemma bija atrisināta — man piedāvāja veidot Viesītes mūzikas un mākslas skolu. Tā savulaik darbojās kā Jēkabpils skolu filiāle, bet viesītieši vēlējās paši savu, jo pēc reģionālās reformas Viesīte kļuva par novada centru. Mans uzdevums bija iesākt skolas darbību un sagatavot to akreditācijai, lai tā saņemtu valsts finansējumu. Tam man bija pāris mēnešu, ko arī paveicu. Viegli nebija, vajadzēja daudz mācīties, konsultējos ar pieredzējušiem kolēģiem, un viss izdevās. Tāpēc es vienmēr saku — nevajag baidīties. Pēc diviem gadiem mainīju dzīvesvietu uz Koknesi, tāpēc meklēju darbu tuvāk. Apstākļi iegadījās tā, ka tobrīd Pļaviņu mūzikas skolā vajadzēja jaunu vadītāju.
— Patīk doties tālākās ekskursijās?
— Domāju, ka nav labāka veida, kā pavadīt atvaļinājumu, lai atslēgtos no ierastās vides. Ja ir iespēja, esot ārzemēs, cenšos apmeklēt arī kādu labu koncertu vai izrādi.
Pasaule tomēr ir maza
— Kur vairāk iznāk pavadīt laiku — Koknesē vai Pļaviņās?
— Vienlīdz abās vietās. Man patīk, ka Koknesē mani tā īsti nepazīst, jo, dzīvojot un strādājot Jēkabpilī, biju sabiedrības viducī. Sākumā jau ir dīvaina izjūta, ka jāsāk iepazīt konkrētās vietas cilvēkus. Pasaule tomēr ir maza. Reiz Koknesē, pie veikala “Maxima”, man klāt pienāca sieviete un jautāja, vai es esot mūzikas skolotāja. Izrādās, viņa pie manis savulaik mācījās un tagad arī dzīvo Koknesē. Ilgāku laiku mani vērojusi un beidzot uzdrošinājusies uzrunāt.
— Pirms mūsu sarunas teicāt, ka par sevi nav daudz ko stāstīt, jo ārpus darba ne ar ko īpašu neaizraujaties — neadāt un netamborējat. Kas jūs saista atpūtā?
— Patīk kaut ko palasīt. Jau ilgus gadus pērku laikraksta “Diena” pielikumu “Sestdiena”, kas vienmēr ir ļoti interesants. Lai kaut ko jaunu uzzinātu, izmantoju internetu. Labprāt braucu ar automašīnu. Ziema gan ir vēl viens dabas pārbaudījums — nevar zināt, vai automašīnu rītos varēs iedarbināt. Ja ir iespēja, apmeklēju vietējos koncertus.
— Kāpēc jūs tik ļoti uztrauc vētras?
— Apzinos, cik niecīgi esam dabas priekšā, lai arī cik izglītoti vai pieredzējuši būtu. Ja vēl ir tāds nosaukums kā orkāns... Vētra, manuprāt, visvairāk parāda cilvēka niecību, jo vēja spēks ir milzīgs. Arī Pļaviņas bieži piedzīvo savu dabas stihiju — plūdus. Tās ir lietas, par ko aizdomāties var, bet paredzēt, kā tās izvērtīsies, nevar.

Vizītkarte

VĀRDS, UZVĀRDS:
Dita Ārgule.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA:
1963. gada 29. marts, Jēkabpils.
IZGLĪTĪBA: augstākā, absolvēta Mūzikas akadēmija.
NODARBOŠANĀS: Pļaviņu mūzikas skolas direktore.
ĢIMENE: vīrs Pēteris.
VAĻASPRIEKS: patīk lasīt un braukt ar automašīnu.
HOROSKOPA ZĪME: Auns.

Staburags.lv ARHĪVS

Ķīna dod impulsu mainīt nodarbošanos

Kategorijas