Aizkraukles Goda pilsoņa Jāņa Knoka dzimtas stāsts

2015. gada 9. janvāris 00:01

104

Aizkraukles Goda pilsoņa Jāņa Knoka dzimtas stāsts

Vēsture pierādījusi, ka gadsimtu mija gandrīz vienmēr nesusi būtiskas izmaiņas: gan progresu, gan karus, gan revolūcijas, arī jaunus tehnoloģiskus procesus. Kultūrā un mākslā radās jauni virzieni un jaunrades nozares. To apgalvo arī ļaudis, kas piedzīvojuši 20. gadsimta sākumu. Tas Latvijas kartē iezīmēja jaunumu Daugavas krastos — radās hidroelektrostacija un pilsēta Aizkraukle, mazpilsēta ar kautro skaistumu.

Aizkraukles iedzīvotāji ne tikai te dzīvo, bet ir tieši aculiecinieki un darbojošās personas pilsētiņas attīstības ritmā un vēsturē. Lai gan dzīve rit paralēli lielajiem pasaules notikumiem, sirdī vēl pietiek vietas dzīves uzkrātajai pieredzei un atmiņām. Atmodas laiks 80. gadu beigās ir nozīmīgs vēstures posms. Radās jauka pilsēta ar senu vietvārdu — Aizkraukle. Iesākot jaunās pilsētas ceļa sākumu, iedzīvotāji guva pašapziņu, darba prieku, dzīves jēgu. 1997. gadā tika dibināts Aizkraukles Goda pilsoņa statuss, izstrādāti noteikumi, apstiprināta godazīme — novada domes augstākais apbalvojums iedzīvotājiem par izciliem nopelniem pilsētas, pagasta vai visa novada labā. Iestāžu darba kolektīvi no sava vidus izvirzīja kandidātus: hidroelektrostacijas, medicīnas, izglītības, kultūras un citu iestāžu darbiniekus. Goda pilsoņu kopa ir Aizkraukles vēstures posms, kas raksturo Atmodas gadus, un darbojas līdz šai dienai.
1997. gadā Daugavas HES darba kolektīvs Goda pilsoņa apbalvojumam izvirzīja Jāni Knoku, profesionālu inženieri un uzņēmuma direktoru. Kopš 1966. gada janvāra J. Knoks dzīvo un strādā Aizkrauklē. Kolēģi viņu raksturo kā atsaucīgu un darba jautājumos izpalīdzīgu, lietpratīgu un spēcīgu personību. Aizkraukles Goda pilsoņu saimē Jānis Knoks ir ieinteresēts un erudīts padomdevējs, viens no cienījamākajiem mūsu vidū.
Saņem brīvlaišanu
Uzvārds “Knoks’’ ir latviskots igauņu cilmes vārds “Nook’’, kas ir sastopams arī mūsdienās, taču tulkojuma nav. Senie nostāsti vēsta par Lizuma baronu, kurš lepnā greznībā veidoja savu muižu. Barons meklēja amatniekus un meistarus darbam. Tērbatā viņš nolūkoja dzimtcilvēku igauni Aleksandru Nooki, koktēlnieku un meistaru ar zelta rokām. Barons bija sajūsmā par viņa meistarīgajiem kokgriezumiem rotātām muižas zālēm. Par ilggadēju darbu meistars saņēma brīvlaišanu. Tā, pateicoties talantam un neatlaidībai, Aleksandrs Knoks (1835 — 1917) kļuva par brīvu cilvēku. Atraisījies no dzimtcilvēka beztiesiskā smaguma un atkarības, viņš barona “dāsnumu’’ uzņēma kā nopietnu iespēju savas dzīves kardinālām izmaiņām. Noskatījis Lizuma aptiekāra meitu Matildi Treiju, igaunis Aleksandrs Knoks apprecēja latvieti. Ģimenē auga pieci bērni. Sākuma gados dzīvoja muižā, bet 1906. gadā Knoks no Lizuma muižas nopirka zemi, uzcēla dzimtas māju un nosauca to “Božas” (no igauņu valodas tulkojot — Bišu māja). Aleksandra dēls Rūdolfs izauga un pārcēlās dzīvot uz Pēterburgu. Bija tipogrāfijas grāmatsējējs, burtlicis, arī fotogrāfs. Kļuva turīgs. Pēc Pēterburgas vasarnīcu parauga Rūdolfs ieteica tēvam Aleksandram veidot arī “Božas”. Iestādīja plašu ābeļdārzu. Māju uzcēla ļoti skaistā vietā, stāvā Tirzas upes krastā. Ģimenes labvēlīgā aura un apkārtējo cilvēku garīgums ietekmējis un veidojis iedzimto inteliģenci. Pirmā pasaules kara notikumi apkārtni skāra maz, taču Otrais pasaules karš izpostīja “Božas’’. Cilvēki, atgriežoties dzimtenē, pēc gadiem ilgām bēgļu gaitām varēja ieraudzīja vienīgi drupas, nocirstus kokus, iznīcinātos tiltus pār Tirzu. “Božās’’ bija apmetušās vairākas ģimenes.
Pēc Aleksandra Knoka nāves 1917. gadā un dēla Rūdolfa aiziešanas 1919. gadā tīfa laikā Pēterburgā dzimtas saites ar Latviju pārtrūka.
Apprec Straupes dzirnavnieci
“Božās” sāka saimniekot Aleksandra dēls Ferdinands Knoks (1870 — 1953). Pēc Valmieras Valsts nedzirdīgo skolas absolvēšanas viņš bija izkopis galdnieka, seglinieka, kalēja, kurpnieka un grāmatsējēja prasmes. Tik plašs darbu talants droši vien mantots no tēva Aleksandra. 1929. gadā Ferdinands Knoks “Božās” ieveda saimnieci — Straupes dzirnavu īpašnieka Grīnberga meitu, Valmieras skolasbiedreni Johannu (1897 — 1975). Johanna pēc bērnībā pārslimotas šarlatīnas bija zaudējusi dzirdi. Tā laika medicīna slimību nespēja izārstēt. Beigusi Rīgas rokdarbu skolu, apguva mašīnadīšanu un izcilas kulinārijas prasmes. Johanna bija izskatīga, stalta, skaistu, kuplu bizi pār pleciem, prata gaumīgi ģērbties, modelēja un šuva sev un citiem. Būtībā gan “Božās’’ saimniekoja un zemi apstrādāja māsas vīrs Juris Sausais.
1930. gadā jaunajai ģimenei piedzima dvīņi Ādolfs un Pēteris, bet notika nelaime — viens no bērniem — Pēteris — nodzīvoja tikai gadu.
1934. gada 4. augusts ir saules pilna diena. Nerimst prieks un gaviles. Ģimene tiek svētīta ar puisīti. Tagad Knokiem ir divi dēli — Ādolfs un Jānis. Johanna ir rūpīga un mīloša māte, audzina un izglīto bērnus bez valsts pabalstiem un citu palīdzības. Ādolfs iziet dzīvē ar jurista specialitāti, Jānis kā inženieris hidrozinību jomā. Ģimenē ir arī meita, kas kļuva par ārsti.
Sirdslieta — fotografēšana
Ferdinands Knoks sekoja savai sirdslietai — fotogrāfijai. Fotomeistara prasmes un licence viņam izdota 1904. gadā Pēterburgā. “Božās” Ferdinands ierīkoja fotosalonu, aprīkotu ar paša plānotu un veidotu interjeru un paša darinātiem kokgriezumiem. Tam laikam neredzēts fotosalons ir gan pilsētniekiem, gan zemniekiem. Ferdinands bija pieprasīts sava amata meistars, izbraukumos iemūžināja svētkus, portretus, ainavas u. c. Fiksējis ārkārtējus notikumus, piemēram, dzelzceļa katastrofu uz Vijatas tilta Galgauskā, plūdus Āžu dzirnavās. Fotogrāfa darbs bija ģimenes iztikas avots. Salons darbojās līdz 1940. gadam, bet ar fotografēšanu Knoks turpināja nodarboties arī pēc tam. Ferdinands guldīts Kancēnu kapukalnā, mazbērnus nesagaidījis. Viņu ir kupls pulciņš — četri mazbērni un 10 mazmazbērni.
Ferdinanda dēls Ādolfs Knoks dāvinājis ievērojamu mantojumu Gulbenes krātuvei — 6000 fotogrāfiju uz stikla platēm. 2005. gada 6. augustā Aizkraukles Goda pilsonis Jānis Knoks, atklājot sava tēva Ferdinanda Knoka fotoizstādi Lizuma kultūras namā, uzsver kultūrvēsturisko melnbalto fotogrāfiju nozīmi Latvijas foto vēsturē. 19. un 20. gadsimta foto brīvdabā saskatāmas negaisa mākoņu grēdas un zibens atspulgi, varavīksnes gaišās atblāzmas saules starā. Šis dabas skaistums vedina domāt par vēlējumiem kā labestības un saderības zīmi.
Viens svešā pilsētā
Jānis Knoks skolas gaitas sāk astoņu gadu vecumā Galgauskas pamatskolā. Attālums no “Božām” līdz skolai ir trīs kilometri. Mazais cilvēks iet un skaita soļus. Vēl daudz. Un sniegs ir tik dziļš, ka bail... Lūk, zem krūmiņa paslēpies, kaut kas nočaukst, un virs lielā bērza iečivinās putns. Bailes no vēja un baltā sniegputeņa iezogas sirsniņā. Vēl līdz mājām tikai daži soļi, un pakalnā jau redzams gaišs “Božu” lodziņš. Ak, tas ir māmiņas baltais lakatiņš, kas pamāj pretī.
Skolas ēka ir jauna, uzcelta 1937. gadā. Mācības padodas viegli. Jāņa atmiņās skolā vienmēr bijusi rosīga dzīve. Klases audzinātājs ar uzvārdu Lāpītājs atmiņā palicis uz visu mūžu. Tālu prom no dzimtās mājas piecpadsmit gadu vecais jauneklis turpina skolas gaitas Rīgā, Būvniecības tehnikumā, bez iestājeksāmeniem tiek uzņemts ceļu un tiltu būves specialitātē. Tehnikumā mācības, kā vēlāk uzzinājis, vadītas augstskolas līmenī. Tad sekoja studijas Maskavas Inženieru un celtniecības institūtā, arī šeit Jānis uzņemts bez iestājeksāmeniem Hidrotehniskajā fakultātē. Svešā lielā pilsētā, tālu no mājām, ar vājām krievu valodas zināšanām, un vajadzēja iztikt ar nelielu vecāku un brāļa palīdzību. Tas Jāni norūdīja. Pēc institūta pabeigšanas viņš meklēja darbu un kļuva par jauno inženieri “Latvenergo” konstruktoru birojā. Vēlāk viņu paaugstināja par projektu biroja galveno inženieri. 1965. gadā Jānis sāka piedalīties Pļaviņu HES celtniecībā, un drīz viņu iecēla par hidrotehniskā ceha priekšnieku. Darbs bija interesants un daudzpusīgs. No 1986. gada Jānis Knoks vadīja Daugavas HES kaskādi. Viņa darba gadi bija gari. Jānis arī tagad seko savas nozares jaunākajām atziņām un pētījumiem.
Augstu tur ģimenes godu
Aizkraukles Goda pilsoņa Jāņa Knoka amata vietu saraksts ir nozīmīgs. Publikācijās, presē, grāmatās Jāņa Knoka inženiera veikums upju būvju un hidroelektrostaciju celtniecībā ir augstu novērtēts.
Pēc sarunām ar vīru Jāni sieva Astrīda Knoka atdzīst: “Ar bērniem un mazbērniem esam centušies darboties kopā, cik iespējams. Ir pārdzīvots daudz kas: slimības un citi sarežģījumi dzīvē, bet dzimtas godu esam centušies turēt augstu. Galvenais mūsu dzīvē — darbs un godīgums.” Viedos Astrīdas vārdus apliecina 55 kopdzīves gadi, kas dzīvesbiedrus saliedējuši garīgā tiešumā.
Stāsts par Jāni Knoku un viņa dzimtu iepazīstina ar cilvēku mums līdzās, it kā labi zināmu un cienījamu, bet tajā pašā laikā noslēpumainu. Jānis Knoks ir cilvēks, kas vienmēr atceras un jūsmo par savu bērnības zemi, bet pašaizliedzīgu darbu un sirds mīlestību veltījis gaismas pilsētai Aizkrauklei. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Aizkraukles Goda pilsoņa Jāņa Knoka dzimtas stāsts

Kategorijas