“Anglijā priecājos, ka aiz loga aug bērzi gluži kā mājās Latvijā”

2015. gada 9. janvāris 00:01

656

“Anglijā priecājos, ka aiz loga aug bērzi gluži kā mājās Latvijā”

Pēc diviem Īrijā un viena Anglijā nostrādāta gada aizkraukliete Inga Upeniece šopavasar atgriezās mājās. Nekad nesaki “nekad”, taču viņa pieļauj, ka tikai galējā bezizejas gadījumā atkal dotos strādāt uz ārzemēm. “Esmu tur bijusi, “izbaudījusi” un varu godīgi teikt — es to vairs negribu,” pārliecinoši saka Inga.

Sēnes lasa arī ārsts un skolotāji
— Reiz, kad vēl mūsu Valsts prezidente bija Vaira Vīķe-Freiberga, speciālisti devās uz Īriju, lai veiktu pētījumu, kāpēc latvieši aizbrauc. Kādēļ uz “zaļo salu” devāties jūs?
— Paziņas aicināja pie sevis, ieintriģēja mani: atbrauc paskaties, kā te ir. Tobrīd man Latvijā bija labs darbs, tomēr nolēmu braukt, jo bija arī kredīti, kas jāatmaksā. Pirmo reizi uz Īriju strādāt aizbraucu 2011. gadā, jo man bija kredīti, kas jāatmaksā. No Īrijas sūtīju mammai naudu, viņa veica maksājumus. Strādāju sēņaudzētavā.
— Darbs pie sēnēm ir kaitīgs veselībai. Vairāki mani paziņas, kuri to strādājuši, iedzīvojās dažādās veselības problēmās.
— Uzturēšanās fermās kaitīga ir tad, kad šampinjoni atvērušies un strādnieki ieelpo sēņu sporas. Man radās elpošanas ceļu problēmas, citiem — ādas kaites, diatēze, izsitumi. Darbs nebija viegls, strādāju no 12 līdz pat 16 stundām, brīvdienas bija ļoti reti. Sākumā strādāju mazā sēņu audzētavā, vēlāk pārgāju uz lielāku, tajā audzēja šampinjonus, ko nāvāc tad, kad tie atvērušies. Lielajā audzētavā bija noteikts darba laiks un vairāk brīvdienu. Atalgojumu maksāja pēc padarītā, nopelnīt varēja. Paši īri sēnes nelasa vai to dara ļoti reti. Starp viesstrādniekiem šī darba veicēji ir visdažādāko tautību un profesiju pārstāvji. Satiku pat tautiešus skolotājus un ārstu, kuri lasīja sēnes. Kolektīvā nebija īpašu problēmu, ilggadējie strādnieki pamācīja, dalījās pieredzē. Darba norādījumus deva supervaizeri jeb, kā kādreiz teica, brigadieri, bet menedžeri bija īri. Attiecības ar viesstrādniekiem no citām valstīm nebija sliktas.
Sirds sāpēja par tuviniekiem
— Vai nebija grūti iejusties svešā valstī un citādā, līdz tam pilnīgi nezināmā realitātē?
— Tā kā braucu pie radiem un draugiem, tas nebija tik grūti. Tiem cilvēkiem, kuri Īrijā mīt kopā ar ģimenēm, ir vieglāk. Ja ir vīrs, sieva, bērni, vecāki — tā ir cita situācija. Bez savējiem svešumā nav viegli. Es biju viena, sirds sāpēja par dēlu, ar mammu parunāt bija grūti, jo raudājām gan viena, gan otra. Ne jau tāpēc, ka slikti, bet tāpēc, ka ļoti pietrūkst. Dēlu atstāju pie vecākiem, tolaik viņam bija
13 gadu. Esmu ļoti pateicīga vecākiem, ka tik daudz laika un rūpju veltīja manam dēlam. Katrā brīvā brīdī runājos “Skype” gan ar vecākiem, gan bērnu. Dzīvoju viņiem līdzi, domās biju šeit, Latvijā, pie savējiem. Ar prieka asarām no Īrijas devos atvaļinājumā uz Latviju un atpakaļ strādāt devos arī ar asarām. Ne prieka, protams. Visu laiku domāju, cerēju, ka man vienmēr būs darbs mājās, ka varēšu atgriezties.
Ārzemēs, ja esi viens pats, ir nedroši. Aģentūras vai privātie darbā iekārtotāji var apkrāpt, tā arī dažkārt notiek. Ne tikai no plašsaziņas līdzekļiem, arī no tur esošajiem cilvēkiem dzirdēju par šādu pieredzi. Ja jābrauc, vislabāk doties pie uzticamiem cilvēkiem. Uz “dullo” vai paļauties uz telefoniski iepazītiem ļaudīm noteikti neiesaku.
— Kā pēc atgriešanās veicās ar darba meklējumiem?
— Tas arī bija iemesls, kāpēc aizbraucu uz Angliju. Vēl esot Īrijā, nosūtīju CV vairākiem uzņēmumiem. Atgriezos Latvijā, bet uz darba intervijām mani neaicināja. Pagāja divi mēneši. Tā kā joprojām neviens uzņēmums neinteresējās par mani, nolēmu izmantot kādreizējā skolasbiedra Ivara aicinājumu un devos pie viņa uz Angliju. Aizbraucu un drīz sāku saņemt zvanus no vietām, kur biju aizsūtījusi pieteikumus! Bet ko nu... Anglijā samērā ātri atradu darbu uzņēmuma “Marks& Spencer” noliktavā. Strādāju ar aģentūras starpniecību, tas nozīmē, ka aģentūras darbinieku izsauc tikai tad, kad ir ļoti liels darba apjoms. Man paveicās — nostrādāju diendienā septiņus mēnešus no 4 rītā līdz 10 vakarā.
— Īrijā strādājāt sēņaudzētavā, Anglijā — noliktavā. Kāda ir jūsu izglītība, un kāda pirms tam bija darba pieredze Latvijā?
— Man ir trīs profesijas — esmu beigusi arodskolu kā pārdevēja, Vecbebros apguvu mājturību. Vēlāk Starptautiskajā praktiskās psiholoģijas augstskolā studēju uzņēmējdarbību, projektu vadīšanu. Vienmēr esmu strādājusi, bez darba ilgākais esmu bijusi pusgadu. Paralēli pamatdarbam centos un cenšos meklēt papildu iespēju, kur piestrādāt. Tā ka gandrīz vienmēr man bijuši divi darbi. Esmu arī podus mazgājusi. Taču par godīgi nopelnītu naudu nekaunos. Pati sev apmaksāju augstāko izglītību. Dzinulis mācīties bija tas, ka aug dēls, un nauda būs jāiegulda viņa izglītošanā. Ja būs iespēja, nākotnē vēl mācīšos.
Skaists, bet ērkšķains
— Daudz ne visai laba dzirdēts par vietējo cilvēku attieksmi pret viesstrādniekiem. Kāda ir jūsu pieredze?
— Vietējo ļaužu attieksme nevienā no valstīm nebija slikta. Viņi saprot, ka mēs pelnām viņiem naudu, pret mums bija iecietīgi. Pēc dabas gan īri, gan angļi nav čaklākie. Viņiem ir lielākas algas kā viesstrādniekiem, pat veicot identisku darbu. Ir visādas nepatikšanas arī latviešiem, bet poļi īpaši “gāž podus”.
— Kādi iespaidi par dzīvi šajās valstīs?
— Pirmo reizi ierodoties Īrijā, mani pārsteidza uzvedības kultūra vai, pareizāk sakot, tās neesamība. Ielas netīras, visu met zemē, spļaudās. Agrā rītā pilsētas uzpoš, bet pēcpusdienā tās jau atkal ir piemēslotas. Īrijā ļoti patika rododendri, kallas, kas koši zied brīvdabā. Bet tur jau nevar kā Latvijā pieiet un noplūkt. It kā skaisti, bet viss ir ērkšķains, ne tā kā pie mums — koki un krūmi maigām un mīļām lapiņām. Anglijā bija prieks par to, ka aiz loga auga bērzi. Nezinu, netīšām iesējušies vai stādīti. Skatījos pa logu un redzēju Latvijas bērzus! Esot ārzemēs, vienmēr centos saskatīt kaut ko mūsu — latvisko.
— Kamēr šajās divās valstīs nebija tik liels Austrumeiropas imigrantu pieplūdums, nebija arī daudz veikalu, kur iegādāties mūsu ierasto pārtiku. Jādomā, ka pēdējos gados nebija problēmas nopirkt, piemēram, rupjmaizi?
— Anglijā bija latviešu veikali, cenas gan ļoti augstas. Tomēr pirkām rupjmaizi, biezpienu, Ādažu čipsus. Īrijā apkaimē, kur dzīvoju, bija vairāk lietuviešu veikalu, tajos Latvijas preču nebija īpaši daudz. Pārtika tur briesmīga — ātrās un negaršīgās uzkodas, kas nedod sāta sajūtu, pārtika vakuumā, pat kartupeļi garšoja citādi. Mamma sūtīja garšvielas no Latvijas, lai varētu sajust mājas ēdiena garšu. Tur esot, daudzi dūšīgi paliek, kamēr pierod pie viņu pārtikas. Paradoksāli, lai gan tur it kā labi nopelna, tomēr arī Anglijā un Īrijā latvieši veikalos satikās pie atlaižu plauktiem...
Varu tāpēc, ka gribu
— Kā izlēmāt atgriezties Latvijā?
— Dzīvojot Anglijā, sadraudzējāmies ar Ivaru, satuvinājāmies un esam kopā. Viņš Anglijā dzīvoja un strādāja septiņus gadus un pēdējos sešus nebija ciemojies mājās. Pērn martā abi atvaļinājumā atbraucām uz Latviju, tas iegadījās laikā, kad lielu dzīves jubileju atzīmēja Ivara tētis. Kopā bija visa saime — vecāki, Ivara māsas, viņu bērni, radi. Mūsu latviešu kultūra, dziesmas, spēles, kopā būšana nevarēja neaizkustināt, neskart latvisko un ģimenisko stīgu. Aizbraucām atpakaļ uz Angliju, un pēc tur pavadītas nedēļas, viņš negaidīti teica: kravā mantas, braucam mājās! Divu triju dienu laikā pārdevām iedzīvi, atlikušo salikām automašīnā, nosūtījām uz Latviju ar kravu pārvadātājiem, nokārtojām formalitātes, veikalā nopirkām navigatoru un aizbraucām. Pēc divām diennaktīm bijām mājās. Spontāni un ātri. Visi bija patīkami šokēti. Pēc aptuveni divām nedēļām man piedāvāja darbu veikalā, lai gan īsti negribēju stāvēt aiz letes, tomēr darbs ir darbs. Piecus mēnešus nostrādāju un tad iekārtojos “Lattelecom” klientu apkalpošanas centrā. Šis darbs man ļoti patīk. Ivars strādāja vairākos uzņēmumos, līdz atrada sev tīkamāko darbu uzņēmumā “Jeld-Wen”. Anglijā viņš beidza koledžu, viņam ir lieliskas angļu valodas zināšanas, pieredze.
— Vai nav vilšanās izjūtu pēc atgriešanās?
— Ne mirkli to neesam nožēlojoši. Kur tik mēs pagājušajā vasarā paspējām pabūt, aizbraukt, redzēt, izbaudīt! Pasākumi, pilsētas svētki, zaļumballes! Cik koncertos jau esam bijuši, ko rīko tepat pie mums, un nekur nav jābrauc. Ieejas maksa pasākumos, manuprāt, ir maza. Arī Anglijā vai Īrijā to visu var darīt, bet tam nepietiek spēka, tur ir mājas un darbs. Draugi, kuri dzīvo ārpus Latvijas, man jautā: kā tu vari tur dzīvot? Varu tāpēc, ka gribu. Kopš bērnības mana iecienītākā latviešu filma ir “Ilgais ceļš kāpās”, to zinu no galvas. Man bija seši gadi, kad to sāka rādīt televīzijā, vēlāk izlasīju grāmatu. Un es absolūti piekrītu Martai, ka cilvēks īsti laimīgs var būt tikai savā zemē, savās mājās, ar naudu vien ir par maz. Esot šeit, Latvijā, un domājot par tiem, kuri dzīvo ārzemēs tikai tāpēc, ka nevar atgriezties, jo nav darba iespēju dzimtajā pusē, nespēju novaldīt asaras. Sirds sāp par tiem, kuri svešumā. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

“Anglijā priecājos, ka aiz loga aug bērzi gluži kā mājās Latvijā”

Kategorijas