Pasaka ziemas saulgriežu noskaņās Rūķu ciemā Monistē

2015. gada 9. janvāris 00:01

Kā aizvadīt brīvdienu Adventes laikā? Dažādi, jūs teiksiet, un jums būs taisnība. Var doties dabā, apciemot radus un draugus, domāt par gaidāmajiem svētkiem, pavadīt laiku pie datora un vienkārši nedarīt neko. Taču var izmantot vietējās tūrisma firmas piedāvājumu un izbaudīt Ziemassvētku pasaku kaimiņzemē Igaunijā.

Lai arī laikapstākļi todien nelutināja, taču tas nebija iemesls, lai atceltu ceļojumu “Adventes laiks Rūķu ciemā Monistē”, kas piemērots ģimenei ar bērniem. Vējš mijās ar lietu, un gar Pleskavas šoseju augošās egles pamatīgi locījās, tomēr galapunktā nonācām bez starpgadījumiem un laikā.
Iemirdzas visās krāsās
Pirmā pieturvieta — Ziemeļlatvijas pilsēta Alūksne. Te tiešām varēja just ziemeļu elpu. Sniegs, vējš, lietus, uz ielām un ietvēm nepatīkama sniega “putra”. Programmā iekļauts Alūksnes jaunajā pilī iekārtotā interaktīvā dabas muzeja “Vides labirints” apmeklējums. Muzeja ekspozīciju veido vairākas kolekcijas: iežu un minerālu, fluorescento minerālu, fluorescento minerālu mākslas, kukaiņu, gliemežu un gliemeņu, putnu un zīdītāju, kā arī ekspozīcijas “Mūsu zeme”, “Ahāti — dabas varenības spogulis” un citas. Šajā muzejā ir vērienīgākā mirdzošo minerālu kolekcija Baltijā, kurā izvietoti fluorescentie minerāli no Latvijas, ASV, Kanādas, Rumānijas, Meksikas un citām valstīm. Dienas gaismā tie ir kā parasti akmeņi, bet ultravioletā starojuma ietekmē iezaigojas visās varavīksnes krāsās.
Pēcpusdienā šķērsojām Latvijas robežu un iebraucām Igaunijā. Salīdzinot abu valstu puses, atkal nākas atzīt: ziemeļu kaimiņi, kurus šad tad apsmaidām, spēruši platu soli mums priekšā. Lauki sakopti, arī māju apkārtne kārtībā. Par Eiropas naudu pārbūvēta autošose-ja.
Saglabā senās tradīcijas
Kaimiņzemē mums pievienojās atraktīvais tulks Jānis. Pēc viņa teiktā, arī te Vēja māte bija uzdarbojusies. Jānis informēja par iespējamajiem elektrības piegādes traucējumiem, kuru dēļ dažas atrakcijas varētu noritēt sveču gaismā.
Iebraucot Rūķu ciemā, pirmais ekskursantus sagaidīja varenas miesas būves rūķis, kurš ierādīja vietu transportlīdzekļiem. Braucamie lielākoties bija ar Latvijas numuriem. Monistes ciema iedzīvotāji jau 18 gadu adventes laikā iejūtas rūķu tēlos un pasākuma apmeklētājiem cenšas radīt īpašu noskaņu. Šādi viņi saglabā tautas tradīcijas, jo senatnē ap šo laiku rūķi staigājuši no mājas uz māju un pārbaudījuši, vai visi darbi padarīti un vai var svētkus gaidīt. Tiesa, toreiz viņi nebija ģērbušies modernajos sarkanajos tērpos, bet kažociņos. Tā Monistes rūķi iecerējuši tērpties šogad.
Darba pilnas rokas
Adventes laika pasaka — īpašā Ziemassvētku programma “Dziesmu un deju svētki Rūķu ciemā Monistē” — sākās ar ierašanos galvenajā mītnē. Mūsu grupai piešķīra pavadoni — “tikai 300 gadu” vecu rūķu meiteni. Viņa ar gudrību vēl nevarēja izcelties, jo skolā mācījusies “nieka” 100 gadu. Rūķu namiņā varēja uzzināt arī dažus faktus par viņu dzīvi. Piemēram, rūķi guļ vasarā, ziemā tikai snauž, jo daudz darba. Arī todien viņiem bija darba pilnas rokas, jo vajadzēja visus sagatavot dziesmu un deju svētkiem. Kā jau visos nopietnos pasākumos, arī šajā katram dalībniekam izsniedza identifikācijas zīmi.
Mēģinājumi — viens pēc otra
Vispirms mācījāmies dziedāt. Kad atzina, ka protam to pietiekami labi, devāmies apgūt dejas. Deju virsvadītāja bija ļoti stingra un prasīga. Mēģinājums beidzās vien tad, kad deju soļi bija apgūti nevainojami. Tad jau arī vakars klāt un jādodas uz čučumuižu. Par “nakšņošanas” vietu bija izraudzīta Rūķu skolas 33. klase, kurā mūs sagaidīja barga komandante. Viņa lika apzināties pasākuma nopietnību un piekodināja kārtīgi atpūsties tā, kā rūķi ziemas laikā to dara. Mums vajadzēja snaust. Nākamajā rītā līdz ar modinātāja skaņām būs jāceļas.
Līdzko komandante aizgāja, klāt bija nerātnais rūķis. Viņš pavēstīja, ka komandante ir nejauka un nevajag viņu klausīt. Arī viņš komandantei par “pārestībām” esot atmaksājis. Kādā veidā? Aukstajai gaļai piebēra cukuru, tējai — sāli, ķīselim — piparus. Nerātnais rūķis ieteica spēlēt spilvenu kaujas, un bērniem šis ierosinājums patika. Kauja vēl nebija galā, kā atskanēja modinātājs — bija jāceļas. Visi centās iespējami ātrāk nolikt spilvenus, lai komandante neko nepamanītu, taču tas neizdevās.
Svētku gājiens — 5555 soļi!
Rūķu ciema dziesmu un deju svētku gājiens nav joka lieta — jānoiet tieši 5555 soļi! Soļojām dziedādami, un gājiens vēl nebija galā, kā nokļuvām Rūķu televīzijas reportieres ielenkumā. Intervijas, fotografēšanās, līdz, kur gadījušās, kur ne, mūs sagaidīja divas zaļas vardes. Brīnums, ka decembrī vēl sastopamas, pie tam tik ņipras, šķiet, viņām auksti nebija! Kamēr nenodejojām vardīšu deju, tālāk netikām.
Visbeidzot — dziesmu svētku lielā skatuve, pareizāk sakot, tas, kas pēc stiprā vēja no tās bija palicis pāri. Mūs sagaidīja svētku virsdiriģents, un tūlīt arī Ziemassvētku vecītis ieradās. Nospriedis, ka labi dziedam, viņš visiem uzdāvināja saldumu paciņas. Kā jau visi svētki, arī šie beidzās ar salūtu. Vēl tikai jāiegriežas rūķu kafejnīcā, kur mūs sagaidīja ar tēju un piparkūku kūciņu, un piparkūku darbnīcā. Starp citu, tajā bija nopērkami arī “Skrīveru saldumu” našķi.

***
Mājupceļā iepriecināja siltais autobuss, tas, ka vējš mazliet rimis. Žēl, ka bija nokusis sniegs, kas ziemas saulgriežu noskaņu pastiprinātu. Tomēr gūti patīkami iespaidi, iepazīti jauki cilvēki, ar kuriem varbūt tiksimies vēl kādā ceļojumā. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Pasaka ziemas saulgriežu noskaņās Rūķu ciemā Monistē

Kategorijas