Darbu atrod dzimtajā pagastā

2015. gada 8. janvāris 00:01

404

Agnija Strautiņa par Mazzalves pagasta grāmatu krātuves vadītāju un bibliotekāri strādā kopš pērnā pavasara. Pēc vidusskolas absolvēšanas viņa devās uz “laimes zemi” Angliju, kur pavadīja trīs gadus. Apjautusi, ka visu mūžu tomēr tā nevēlas pavadīt, vienā dienā nolēma atgriezties.

Mēneši pārvēršas gados
Mazzalves pagasta bibliotēkā iegriežamies vienā no dienām, kad daba ir reti skaista savās izpausmēs — spoža saule zilās debesīs un sīkiem ledus kristāliem “aptamborēts” ik koka zariņš, zāles stiebrs. Debesu zilumā baltas un priecīgas līnijas ievelk apsarmotie koku zari. Bibliotekārei Agnijai Strautiņai šis skaistums kā glezna paveras aiz loga. Pēc darba Anglijas fabrikā tas ir milzīgs kontrasts.
Pamatskolu beidza Mazzalvē, vidējo izglītību Agnija ieguva Aizkraukles novada ģimnāzijā. Pēdējā mācību gadā šķita — viss apnicis, mācīties tālāk uzreiz negribas, nezināja arī, kāda varētu būt nākotnes profesija. Gribējās atpūtu un pelnīt pašai. Kad neilgi pēc izlaiduma tālumā esošie draugi meiteni aicināja braukt un meklēt darbu Lielbritānijā, viņa ne brīdi nešaubījās. “Domāju — aizbraukšu, trīs mēnešus pastrādāšu, un tad redzēs, ko tālāk darīt,” atceras Agnija. Ieplānotie trīs mēneši pārvērtās trijos gados.
“Piemiņai” sāpoša mugura
Tā bija arī pirmā pieredze ārzemēs, līdz tam bija būts tikai tuvējās kaimiņvalstīs. Aptuveni pēc mēneša Agnija atrada darbu augļu un salātu fabrikā. Atkarībā no pasūtījuma darbdiena varēja ilgt 14 un vairāk stundu. Darba apstākļi paskarbi — telpās bija pazemināta temperatūra, sala kājas, vēlāk sākās problēmas ar muguru. Divas stundas nostrādājot, pienācās desmit minūšu atpūta. Neko daudz tajās desmit minūtēs nevarēja paspēt, jo vispirms bija jātiek ārā no darba kombinezona, pēc tam jātiek tajā atpakaļ. Pusstunda atvēlēta pusdienlaikam. Tobrīd šķitis, ir vērts strādāt, jo alga bija diezgan liela. Tomēr īres maksa, pārtika tur dārgāka.
Ieguvums ir ikviena pieredze. “Patstāvība, pirmā darba pieredze, pilnveidotas angļu valodas zināšanas, jauni draugi, nedaudz arī paceļoju. Esmu kļuvusi nopietnāka,” uzskaita Agnija. Diemžēl darbs Anglijā sabojāja arī veselību, “piemiņai” atstāja sāpošu muguru. Tur esot, pietrūka māju izjūtas. Latvijā Agnija ciemojās divreiz gadā. Tā kā Anglijā bija draugi, sākumā pēc atvaļinājumiem gribējās atgriezties, bet ar laiku izjūtas mainījās.
Turpinās izglītoties
Lēmums par atgriešanos bija spontāns. “Vienā dienā sapratu, ka negribu visu mūžu pavadīt tā.” Pusgadu pārdomāja un šaubījās — lielākās bažas bija par darba iespējām. Bet tad vienā dienā izlēma — braukšu, kas būs, būs.
“Atgriezos septembrī. “Staburagā” ieraudzīju sludinājumu, ka Saulainē var pieteikties apgūt klientu apkalpošanas speciālista profesiju, jāmācās pusotrs gads, maksā stipendiju. Pieteicos, janvārī sākās mācības, pērn martā ieguvu diplomu,” stāsta Agnija. “Pēc profesijas iegūšanas bija iecere doties meklēt darbu Rīgā, taču pagasta pārvaldes vadītāja piedāvāja darbu bibliotēkā, jo ilggadējā bibliotekāre Rasma Rēze devās pensijā.” Izpratni par bibliotekāra darbu Agnija guva, palīdzot iepriekšējai bibliotekārei veikt grāmatu krātuvē inventarizāciju, apmeklēja kursus. Tagad Agnijai pilnīgi mainījusies izpratne par šo darbu, jo līdz tam, kā lielai daļai cilvēku, arī viņai bija maldīgais priekšstats, ka bibliotekāri tikai izdod un pieņem grāmatas. Taču tā ir tikai lielā darba “aisberga” redzamā daļa.
“Pagaidām jāpierod un vēl jāgūst pieredze un zināšanas pašreizējā darbā, bet tālākā nākotnē, ļoti iespējams, mācīšos kaut ko saistībā ar jau iegūto profesiju,” par nākotni saka Agnija. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Darbu atrod dzimtajā pagastā

Kategorijas