Katram ir iespēja kopt savu zemes stūrīti

2011. gada 26. maijs 10:47

1393

Katram ir iespēja kopt savu zemes stūrīti

Ja līdz šim domājāt, ka dzīvot un strādāt laukos ir smagi, tad pēc tikšanās ar “Mazšķumberģu” saimnieci Vallē jūs savas domas mainītu. Gluži tāpat kā es. Divi bērni, vienpadsmit govju, ap divdesmit hektāru zemes, ko apsaimniekot, piemājas dārzs.

Ja saimniecība nav tuvu pilsētai, tad viss, ko diendienā redzi, ir: govs aste, vasarā dārzs, ziemā sniegs un netīrīti ceļi? Nē! Pielieciet tam vēl klāt piecus suņus, trīs kaķus, un būs aptuvens priekšstats par Zeltītes un Ivara Raubišku saimniecību.
Pusi vajadzēs nozāģēt
Kādreiz, pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, te bijušas pamatīgas lauku mājas, un pēc ilgajiem kolhoza gadiem atgriezusies latviskā elpa — iekopti dārzi, stārķa ligzda, kārtīgi nopļauts mauriņš. “Mazšķumberģos” laukapstrādes tehnika pat stāv kā izstādē, tīrāka par daža laba “biezā” džipu, nevis mētājas netīra, kā no darba atbraukta, tā pamesta. Nav te arī citu dzelžu, kuri daudzviet “izdaiļo” vienu otru lauku sētu.
Saimniece, no kuras sejas smaids, šķiet, nepazūd ne mirkli, stāsta, ka sākumā licies: māja, mantota no vīramātes, būs pārāk liela, bet tagad esot tieši laikā. Katram bērnam pa istabai, viena ciemiņiem, pašiem, un tā tik ir. Vīrs Ivars teic — ja bērni izdomās aiziet, pusi vajadzēs zāģēt nost.
Kreņķis ar piena savācējiem
“Šāds saimniekošanas modelis kā mums ir vispieņemamākais, nevis uzceļot lielu fermu, dodot darbu vien pāris cilvēkiem, bet dzīvē diemžēl notiek pretējais, un netālajā Birzgalē plānots atvērt lielu cūku audzēšanas kompleksu,” stāsta Zeltītes kundze. Savulaik, kad zemnieki Latvijā sākuši saņemt Eiropas platību maksājumus, nosliekušies par labu bioloģiskajai saimniekošanai. Apmeklēti neskaitāmi kursi, bet nu nākas secināt, ka no videi draudzīgas saimniekošanas tik vien labuma kā lielākas subsīdijas. Citādi nekas neatšķiras, jo piens nokļūst “kopējā katlā” pie Lietuvas pārstrādātājiem, par ko nedaudz sāp sirds. Arī kautuves par šādi audzētiem lopiem maksā tikpat, cik pārējiem. Pirms saimniecības pārbaudes laika kreņķi lieli, bet, kad tie pāri, ātri aizmirstoties. Salīdzinoši labās piena cenas — 18 santīmu par litru — dēļ to varot pieciest. Toties nākas pacīnīties ar piena savācējiem — autovadītājiem, jo gandrīz katru reizi ir cits. Tad jānozāģē ceriņkrūms, kas, lielajai mašīnai apgriežoties, nobraukts, te kas cits saskādēts. Toties ģimene ir pabarota, bērni skolojas, kredītus neņemot.
Labāk bez palīgiem
Meita Linda pabeigusi studijas Latvijas Universitātē, turpina mācīties Gētes institūtā, un ņemt kredītu viņas skološanai, pēc tam palaist pasaulē ar parādiem, nezinot, vai būs darbs, neriskējot. Dēls Jānis mācās Mālpilī par galdnieku, bet no mācībām brīvajā laikā esot liels palīgs saimniecībā. Meitu, lai arī augstās skolās izglītojusies, pilsētas dzīve nevilinot. Zeltītes kundze teic: ja reiz bērni, pašiem par viņiem jārūpējas, nevajag vainot valsti, ka nepalīdz. Ne jau valsts dēļ viņi dzimuši.
Vienīgais kredīts — trīs tūkstoši latu — noderējis saimniekošanas sākumā, un par to piena dzesētājs un pļāvējs nopirkts, mājai logi nomainīti. Zeltītes tēvam, kurš reiz tikai galvojis par kādu, atņēma visu iedzīvi, izdzina no mājas. “Tāpēc labāk “kuļamies” saviem spēkiem. Nobraucām desmit gadu ar vecu “hondiņu”, līdz sakrājām jaunai mašīnai. Traktors gan “iemainīts” pret mežu. Ar darbu saimniecībā paši saviem spēkiem tiekam galā, palīgus neņemam. No viņiem nav jēgas, jāstaigā līdzi, lai darbu, kā nākas, padarītu. Ja pats pilnībā nevari sevi nodrošināt ar nepieciešamo, arī govis turēt nav vērts,” secina saimniece. “Neviens no malas neko nav devis, iztikt var, un mēs nedzīvojam slikti. Dažs labs cilvēks dzīvo sliktāk kā mūsu suņi. Bet reiz taču katram bija iespēja strādāt savā zemes stūrītī, bet nu daudzi pārtiek tikai no pabalstiem. Uz ārzemēm arī visi neaizbrauksim, kādam te jāpaliek. Un neba tur naudu par velti dod. Tad kāpēc nedarīt to te, saņemt mazāk, toties esi pats sev saimnieks, pats savā zemē rušinies.”
Nomedī astoņas zosis
Naudu taupot, Zeltīte izmācījusies arī par sēklotāju. Lai sekmīgi strādātu, jāzinot nedaudz no agronomijas, grāmatvedības, zootehnikas, dārzkopības. Vēl esot arī dažas vistas, toties ir pieci suņi, no kuriem daži ir palīgi dēlam medībās. No viņiem jaunākā ir haskija kucīte Cara. Paredzēta kā dzinējsuns Jānim medībās, bet nekāda lielā medniece, šķiet, nebūšot. Bet dēls ar medību lietām aizrāvies un pērn pirmās astoņas zosis nomedījis. Patīkot arī darbi ar traktoru un traktorista apliecību ieguvis, līdzko sasniedzis 16 gadu.
Brīvajā laikā spēlējot futbolu, vien tagad laukums pie skolas iežogots, vārti slēgti, gaidot, kad iesētā zāle paaugsies. Arī vīrs kopā ar jaunajiem bumbu šad tad padzenā, ziemā hokeju uzspēlē.
Šodien vēl akā nelēks
Bija laiks, kad ar pienu daudz nopelnīt nevarēja, un gadu kopā ar vīru strādājuši meža darbos. Kā visu varēja paspēt? “Jo vairāk dara, jo vairāk var izdarīt. Cēlāmies agri, uz kūti, tad bērnus uz skolu, paši uz mežu, vakarā pēc bērniem, atkal kūts, desmitos vakarā vakariņas. Tā gadu no vietas. Visu paspējām un neslimojām. Lopu skaits visu laiku bijis tāds kā pašlaik. Ja strādā, var izdzīvot. Kad paklausos, kā manai vecaimātei reiz gājis, kad bija ļoti grūti, tad ko mums sūkstīties? Stāsta, ka reiz pievedusi bērnus pie akas, noteikusi — labi, šodien vēl nelēksim iekšā, aiziešu pie kaimiņa, varbūt kādu kartupeli dabūšu. Viņas vīru nošāva, trīs bērnus vajadzēja audzināt vienai,” atceras valliete.
Arī Valles luterāņu baznīcas draudzes vecākās pienākumus Zeltītes kundze uzņēmusies. “Neesmu liela runātāja, tāpēc mācītājs uzņēmies šo pienākumu, man atstājot organizatoriskos darbus,” viņa saka. Dievkalpojumi ir divas reizes mēnesī, bet jāapmeklē arī dažādi pasākumi. Arī baznīcas uzkopšana un kurināšana ziemā ir viņas un citu draudzes locekļu pienākumos.
Tagad dārzā jācīnās ar nezālēm, kuras augot kā trakas. Tomēr viss, kas iesēts un iedēstīts, vajadzīgs. Puķes agrāk bērni uz skolu nesa, tagad noder baznīcas dekorēšanai, arī uz kapiem ejot. Pašu audzētas, tāpēc kādu latu var ietaupīt. Daudz darba arī pie augļukokiem — kā vienu veco nozāģē, trīs iestādot vietā. Dārzs strauji paplašinās, un govīm ganības samazinās. Ivars sakot, lai mājas tuvumā vairs nestāda, bet tālākās vietās jaunos kociņus mēdz sabojāt lopi, tāpēc katru reizi jārod kompromiss.
Kādus “Mazšķumberģus” saimniece redz nākotnē? Cik varēšot, turēšot govis. Pensiju diez vai sasniegšot, tās vecumu visu laiku palielina, tad labāk naudu ieguldīt bērnos, cerot, ka vecumdienās viņi pabaros. Varētu nodarboties ar lauku tūrismu, bet arī tad nepieciešams tas, no kā tik ļoti bail, — kredīts.

Staburags.lv ARHĪVS

Katram ir iespēja kopt savu zemes stūrīti

Kategorijas