Trīs svētki vienā dienā

2014. gada 30. decembris 00:01

423

Ne vienam vien Ziemassvētku laikā dzimušajam svētki izvēršas par īstu svinēšanas maratonu. Neretietei Larisai Šimenai vārda un dzimšanas diena ir Pirmajos Ziemassvētkos — tātad trīs svētki vienā dienā.

Spriedumus neuzspiež
“Tagad tāds vecums, ka negribas vairs kņadu, gatavošanos un galda klāšanu. Šo dzimšanas dienu nolēmu nesvinēt, ar ģimeni vienojāmies pasniegt dāvanu mums visiem, tajā arī ieguldīsim,” teic Larisa. “Ciemiņi nāca, atbrauca abi dēli, bet īpašas svinēšanas, jubilejas balles nebija.”
Ziemassvētkos Šimenu mājās Neretā ierasti pulcējas visa ģimene. Ar nu jau lielajiem dēliem Larisai ir labu draugu attiecības, var parunāt pat par meitenēm un sadarītajām blēņām. Mamma ir toleranta un iejūtīga, ja pārspriežams kāds jūtīgāks jautājums, sarunā radušās pārdomas un ieteikumus viņa patur sevī. “Ja pieņem lēmumu, tad lai paši ir atbildīgi un izjūt, risina tā sekas.” Abi dēli izvēlējušies mācīties transportbūvi. Vecākais dēls, tāpat kā mamma, arī strādā laboratorijā, paralēli mācās. “Esmu materiāltestēšanas laboratorijas kvalitātes vadītāja. Ar lielo dēlu, kad viņš ciemojas, labprāt pārspiežam arī profesionālās lietas,” saka Larisa.
“Biļete” uz balli
Varbūt tāpēc dēlus izaudzinājusi bez pēriena, ka pati stingri audzināta, un dakteris Bērziņš, kas padomjlaikā bija biežs viesis, iegriezās arī pie Larisas. Stingrība viņas bērnībā bija ne tikai mājās, tolaik skolā meitenēm krāsošanās bija tabu. Vairākus gadus “ceļazīme” uz balli bija labas atzīmes. Bija jādodas pie audzinātājas, kura, izvērtējot sekmes, izlēma, vai audzēknis drīkstēs iet uz balli. Ja audzinātājas paraksta grāmatiņā nebija, sarīkojumā tikt nevarēja. “Mācījos 3. vai 4. klasē, aizgāju uz skolu sacirtotiem matiem, skolotāja manu frizūru likvidēja turpat pie izlietnes. Pāridarījuma sajūta bija liela, taču tolaik bijība un cieņa pret skolotājiem liedza iebilst. Kad dēliem stāstu par bērnības un agrās jaunības laiku, viņiem grūti aptvert, ka tā tas tiešām bija.”
Taču bija arī daudz skaistu brīžu, ko patīkami atcerēties joprojām. “Liepkalnes pamatskolā, kurā mācījos, bija lieliska direktore. Viņa mācēja ieinteresēt skolēnus darboties un tik saistoši organizēja pasākumus, ka visi labprāt tajos piedalījās. Vēl tagad ar smaidu šad tad atminos tos laikus — malkas kraušanu skolas šķūnītī, ravēšanu skolas dārziņā. Mums tas nešķita apgrūtinājums, bet patīkami kopīgi pavadīts laiks.”
Iesakņojas Neretā
Neretā Larisa ir ienācēja, te nodzīvots ceturtdaļgadsimts. Dzimtajā Liepkalnes pusē
iegriezties iznāk reti, tur vairs neviena nav. Tikai tuvinieku kapavietas, bet ēkā, kurā no 1944. līdz 2006. gadam darbojās Liepkalnes skola, iekārtots pansionāts.
Vidusskolu pabeigusi Ērgļos, viņa iekārtojās darbā Iršu bērnudārzā. Uzzinot, ka Neretas vidusskolā atvērta pedagoģiskā klase, Larisa devās turp un pēc tās absolvēšanas sāka strādāt bērnudārzā Sproģos. “Mūsu kursa audzinātāja bija Ārija Zālīte. Kad viņa par mani pateica: šī meitene paliks un iesakņosies Neretā, domāju — tā taču nebūs, diez vai te palikšu.” Taču audzinātāja nekļūdījās. Larisa Neretā satika savu nākamo vīru Raimondu, apprecējās. Tas bija laiks, kad plašā savienība jau bija “sašūpojusies”, piedzima vecākais dēls. “1991. gada janvāris bija trauksmains, dēls piedzima martā. Neziņa un bailes, nestabilitāte,” atceras neretiete. “Ne par ko nevarēja būt drošs. Laukos beidza darboties fermas, slēdza arī manu darbavietu Sproģos.”
Atsāk studēt pēc 18 gadiem
Deviņdesmitie gadi nebija viegls laiks, darba nebija, bērni paaugās, un Larisa bija priecīga par sētnieces darbu. Vēlāk radās iespēja strādāt Neretas pienotavā, siera cehā. Sākumā kā strādniece, vēlāk mikrobioloģijas laboratorijā piensaimniecībā. Kad slēdza Neretas piensaimniecību, atkal bija jādomā, ko iesākt. “Biju uz darba interviju Jēkabpils piena kombinātā, sapratu, ka jāmācās. Apjautu, ka ar esošo izglītību darba tirgū nevaru konkurēt. Iestājos Latvijas Lauksaimniecības universitātē pārtikas tehnologos. Vidusskolu biju beigusi pirms astoņpadsmit gadiem, un nu bija jāsāk mācīties. Pieci gadi neklātienē tur nebija viegli, tagad sevi apbrīnoju, no kurienes bija tāds gribasspēks un apņēmība.”
No balta uz melnu
Paralēli studējot augstskolā, Larisa strādāja Jēkabpilī piena kombināta laboratorijā. Balts virsvalks, balts un smalks darbs. Kad lietuvieši pārņēma Jēkabpils piena kombinātu, bija neziņa, vai darbs saglabāsies, kas būs tālāk. Tādēļ, ieraugot “Staburagā” sludinājumu, ka asfalta ražotnē aicina darbā laboranti, nosūtīja pieteikumu.
Darbs te smagāks nekā piena laboratorijā, nevis balts, bet melns. “Sākumā nebija viegli, bet nu esmu pieradusi. Mums ir lielisks kolektīvs, un uzņēmuma īpašnieki ir ļoti cilvēcīgi, saprotoši,” priecājas neretiete.
Nu jau sešus gadus Larisa ik darbdienu nobrauc simt kilometru. Pirms tam aptuveni tikpat ilgu laiku un tādu pašu attālumu mēroja uz darbu Jēkabpilī. “Diena sākas agri — sešos, arī mājās atgriežos ap sešiem vakarā,” stāsta neretiete. Pie šāda ritma pierod, un, tā kā ģimene dzīvo kopā ar vīra vecākiem, Larisa ir pateicīga par atbalstu ikdienas darbos. Lai gan lielāko daļu laika aizņem darbs, izdodas atlicināt arī brīdi atpūtai. “Kopā ar vīru Raimondu dažreiz aizejam uz kādu pasākumu vai balli. Neplānojam, ieraugu pasākuma reklāmu, un spontāni dodamies!” ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Trīs svētki vienā dienā

Kategorijas