Tas, kas nāk no sirds, arī iet uz sirdi

2014. gada 30. decembris 00:01

“Tas, kas nāk no sirds, arī iet uz sirdi!” — šie vārdi lieliski raksturo novadnieku un labdari Aivaru Milleru, kurš nupat saņēmis “Latvijas lepnuma” balvu.
26. decembrī svinīgajā ceremonijā Aivars saņēma apbalvojumu nominācijā “Mecenāts”. Viņš ir cilvēks, kurš vairāk nekā desmit gadu nesavtīgi palīdz savam dzimtajam pagastam — Skrīveriem.

“Latvijas lepnuma” balvas pasniegšana notiek jau 11 gadu, un šo sirsnīgo pasākumu rīko laikraksts “Diena” sadarbībā ar televīzijas kompāniju TV3, šogad šo pasākumu atbalstīja arī valsts akciju sabiedrība “Latvijas dzelzceļš” un Rīgas brīvostas pārvalde, piedaloties portālam draugiem.lv. “Latvijas lepnums” ir viens no jaukākajiem pasākumiem, kas sniedz pozitīvas emocijas, tā ir iespēja pateikt paldies tiem cilvēkiem, kuri nesavtīgi palīdz citiem, ir mums līdzās, kad ir smagi, palīdz piepildīt sapņus, glābj, nedomājot par risku un savu dzīvību. Un Aivars Millers ir viens no šādiem cilvēkiem.
Saņemot balvu, A. Upīša Skrīveru vidusskolas 13. izlaiduma audzēknis Aivars Millers sacīja: “Man ir mazliet paveicies, tāpēc mans pienākums ir kaut ko dot atpakaļ savai skolai. Ja paveicās, tad pirmām kārtām par to jāpasakās ģimenei un vecākiem un otrām kārtām skolai, kas mūs mācīja un audzināja.”
Klusi dara labus darbus
Skrīveri ir vieta, kur ir viņa saknes un kur Aivars guvis tās zināšanas un saņēmis to audzināšanu, kas vēlāk viņu veidojušas par tādu cilvēku, kāds viņš ir šodien. Aivars Millers, šodien uzņēmējs no Liepājas, ir viens no tiem cilvēkiem, kurš klusām dara labus darbus, neprasot, kas par to būs vai publisku paldies. Viņš mulst ikreiz, kad viņam vēlas pateikties par to, ko viņš devis.
Ar Andreja Upīša Skrīveru vidusskolu, skolu, kuru viņš pats beidzis, sadarbība aizsākās 1997. gadā. Tolaik Aivara klases audzinātājs Edgars Murāns mācīja ne tikai matemātiku, bet arī informātiku. Savā darbā izmantoja tādus datorus, kādi tobrīd lauku vidusskolai bija pieejami — vecas “bekas”. Aivars, to uzzinājis, vienā dienā ieradās skolā un sanesa informātikas kabinetā 15 tam laikam jaunus, modernus un jaudīgus datorus. Skolas direktors Aldis Rakstiņš pārsteigumā vien attapās pateikt, ka baidās tādu bagātību skolā glabāt. Aivars tikai klusu pasmaidīja un noteica, ka arī par to ir padomāts. Metāla durvis ar pamatīgu slēdzeni kabinetam jau esot ceļā. A. Rakstiņš piebilst: “Uzskatām, ka ar to arī tika ielikti pamati skolas informatizācijas attīstībai. Pa šiem gadiem no Aivara esam saņēmuši arī citu aprīkojumu skolas informācijas tehnoloģiju sistēmas pilnveidei. Ik gadu kaut kas jauns tiek uzdāvināts. Tas ļauj iet līdzi laikam, neizkrist no moderni aprīkoto skolu aprites un atvieglo darbu gan skolotājiem, gan skolēniem.”
Jūt, kas vajadzīgs
Aivars Millers allaž atceras tos, kas viņam darījuši labu, un tagad nāk ar šo labo, palīdzot un atbalstot, cik vien var. Pilnīgi negaidot, viņš vienmēr uzrodas īstajā vietā un īstajā brīdī. It kā juzdams, kad palīdzība visvairāk vajadzīga un kas tieši vajadzīgs.
Mācoties skolā, viņš apmeklēja jauno tehniķu pulciņu, bet, uzzinājis, ka tagad skolā vairs tāda nav, pats atrada cilvēku, kurš būtu gatavs vadīt šādu pulciņu un divus gadus pats maksāja šim cilvēkam algu, jo skola diemžēl to nevarēja atļauties. Aivars arī gādāja pulciņa darbam visus nepieciešamos materiālus. Šodien skola var lepoties ar diviem absolventiem, šī pulciņa apmeklētājiem, kas kļuvuši par inženieriem zinātniekiem.
Aivars ir ļoti muzikāls, skolā darbojās instrumentālajā ansamblī. Kādu gadu, ieradies uz ikgadējo absolventu salidojumu, viņš skolai uzdāvināja paša sacerētu dziesmu. Ik pa laikam klausoties šo dziesmu, Aldis Rakstiņš nodomā — tā kļuvusi par tādu kā skolas himnu.
Aivars allaž ir klāt visos absolventu salidojumos un daudz palīdzējis to rīkošanā. Kad skolas sporta zālē ieklāja jauno grīdas segumu, tas vairs nebija īsti piemērots kultūras pasākumu rīkošanai, taču tā ir lielākā telpa skolā. Aivars bez vārda runas atveda paklājus zālei, ko ieklāt telpā, lai saviesīgos pasākumos nesabojātu jauno sporta segumu.
Citās skolās pieeju interneta vietnei uzdevumi.lv apmaksā no pašvaldības līdzekļiem, Skrīveru skolā to nevar atļauties. Tāpēc Aivars uzņēmies arī šo rūpi un jau divus gadus 8. — 12. klases audzēkņiem un skolotājiem apmaksā piekļuvi šai vietnei, lai bērni varētu sevi pilnveidot un izglītot. Interese ir liela, skrīveriešiem ir labi panākumi un augsti reitingi.
Atbalsta pansionātu
Jau vairākus gadus laba sadarbība Aivaram Milleram izveidojusies arī ar sociālās aprūpes centru “Ziedugravas”. Viesojoties pansionātā, bijusī labklājības ministre Ilze Viņķele to atzina par vienu no labākajām šāda veida iestādēm Latvijā. Un te noteikti ir arī Aivara Millera devums.
Brīdī, kad Latvijā tika ieviesta virszemes televīzijas apraide, daudzi pansionāta iemītnieki palika bez iecienītajām televīzijas programmām. Uzzinājis par to, Aivars atveda un uzdāvināja pansionātam 15 dekoderus, lai vecie ļaudis savās istabiņās un koplietošanas telpās varētu skatīties tās televīzijas pārraides, ko iecienījuši.
Pansionātā regulāri viesojas dažādi kolektīvi ar priekšnesumiem, arī pašiem vecļaudīm reizēm patīk uzdziedāt. Taču vecās klavieres nolietojušās. Kad Aivars no saviem draugiem Ikšķiles vidusskolā, kuri brauc ciemos pie skrīveriešiem, uzzināja par veco instrumentu, atveda jaunas elektriskās klavieres. Nolika tās pasākumu telpā, pats piesēdās, lai nedaudz uzspēlētu. Par šo dāvanu pansionāta darbiniekiem un iemītniekiem vienmēr atgādinās jaukā klāt pievienotā kartīte ar ierakstu “Lai daudz skaistu un skanīgu brīžu “Ziedugravās”!”.
Liels bija pansionāta darbinieku prieks, kad viņi uzzināja — vācu draugi uzdāvinājuši centram 40 funkcionālo gultu. Bet pašiem tām jābrauc pakaļ. Lieki neko neprasot, Aivars apmaksāja transportu, lai šīs gultas atvestu no Vācijas uz Skrīveriem.
Tāpat liels atbalsts sniegts Skrīveru kultūras centram, palīdzēts vietējam teātrim un sagādāta apskaņošanas aparatūra.
Stāstot par Aivaru Milleru, skrīverieši Aldis Rakstiņš un Pēteris Jansons saka: “Ir tik daudz citu lietu, kas paveikts ar Aivara gādību! Taču skaitļi nav pats galvenais. Vissvarīgākais ir šī sirsnība un labestība, ar kādu viņš nāk pie mums, pie citiem saviem draugiem, jo mēs neesam vienīgie, kurus Aivars atbalsta. Apbrīnojama ir viņa nesavtība un vēlme palīdzēt, un tā mīlestība, ko saņemam. Viņš ir mūsu Latvijas lepnums!” ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Tas, kas nāk no sirds, arī iet uz sirdi

Kategorijas