Dzīvosim radoši!

2014. gada 30. decembris 00:01

Laiks pirms gadumijas rosina pārdomām — ko gan es varētu savā dzīvē mainīt? “Dievs grib, lai mēs esam laimīgi!” tikšanās reizē Kokneses kultūras namā ar pārliecību teica aktrise un astroloģe Akvelīna Līvmane. Tā bija dzirkstoša saruna par to, kā mēs katrs varam mainīt savu dzīvi, ja dzīvojam ar ticību gara spēkam un dvēseles skaidrībai. Smaidoša, izstarojot mīlestību pret pasauli, viņa aicināja arī mūs dzīvot ar smaidu un nemitīgi pilnveidot sevi.

Kalendārs jau devīto gadu
— Jūsu vienīgais mākslas templis ir Dailes teātris. Bet astroloģija atklāja jūsu dzīvē jaunas atklāsmes.
— Jā, es joprojām strādāju Dailes teātrī. Ļoti bieži man cilvēki jautā: vai jūs esat teātrī? Uz lielās skatuves darba ir mazāk, bet man ir lomas izrādēs Mazajā zālē, Kamerzālē, vasarās ir brīvdabas izrādes. Esmu ļoti pateicīga savam teātrim par to, ka man ir darbs. Gandrīz viss mūžs tur pavadīts, un aktieri jau neko citu neprot, kā kāpt uz skatuves un kaut ko rādīt. Pa šiem garajiem gadiem, kad nāca pārmaiņu laiks starp jaunību un briedumu un lomu kļuva mazāk, es sāku interesēties par lietām ārpus teātra. Toreiz, pirms gadiem divdesmit, tas bija liels pārsteigums žurnālistiem, kuri sacēla ažiotāžu: aktrise interesējas par astroloģiju, par dziedniecību! Šodien tas neliktos nekas neparasts. Daudzi cilvēki interešu izglītību pārvērš par savu darbu. Man tā bija iespēja aizpildīt laiku ar jaunām zināšanām, lai es nenodarbotos ar dzīves kritizēšanu, citu aprunāšanu — ak, cik mums, aktrisēm, grūti, ja nedod lomas! Tas vairs nešķita svarīgi — cik lomu bija, tik bija. Šobrīd to nav tik daudz kā 20—30 gadu vecumā, bet man savos cienījamos gados pietiek! Man ir laiks rakstīt, tikties ar cilvēkiem, veidot savu kalendāru “Garam, Dvēselei, Miesai”, kuru izdevniecība “Zvaigzne ABC” izdod jau devīto gadu.
Kalendārs no citiem atšķiras ar to, ka ik mēnesim lapas otrajā pusē ir interesanti teicieni, vērtīgi padomi. Man ļoti patīk krāt dzīves gudras atziņas, tās mani stiprina. Kad mūžībā aizgāja mans dzīvesbiedrs Rolands Bērziņš, daudz lasīju romiešu filozofu Seneku, meklēju atbildes klasiķu, domātāju darbos. Senekam pieder vārdi: “Es necietīšu pats sevi, ja kaut ko savā dzīvē nespēšu izturēt…” Skumjākais ir fakts, ka mēs nemaināmies, darām tās pašas blēņas kā pirms diviem tūkstošiem gadu. Mēs gribam ticēt, ka ejam uz augšu, bet turpat vien esam.
Man ir jābūt
formā!
— Kā astrologs var palīdzēt cilvēkam sevis iepazīšanā?
— Es mēģinu cilvēkiem stāstīt, ka mums pašiem jāuzņemas atbildība par to, kas notiek, kā dzīvojam, ko ēdam. Mums ir dota izvēle starp labu un ļaunu, kas jau ir ierakstīts Svētajos Rakstos. Cilvēks saka — man ir stress, bet tu vari no tā iziet, maini darbu, maini savu attieksmi! Saki sev: jā, es esmu piekusis, bet man patīk skriet, man patīk organizēt! Ķermenis to dzird un iztur. Atceros, ka, filmējoties filmā “Novēli man lidojumam nelabvēlīgu laiku!”, redzēju rūpnīcā sievietes, kas strādā monotonu darbu pie lentes astoņas stundas dienā. Un arī tā ir mūsu izvēle. Televīzijā rāda daudz sliktu ziņu — nospied podziņu, izslēdz! Mums piedāvā daudz dažādu medikamentu — nepērc! Veikals pilns ar precēm, ko lai es daru? Neej tajā veikalā, ej ar sarakstu, paskaties savā pagrabiņā, izvēlies vienkāršas lietas! Es sev to esmu tā nostādījusi, tā ir mana izvēle — man ir jābūt formā! Pēdējos gados ir bijis jāspēlē partnerībā ar gados jaunākiem aktieriem. Pirms gadiem septiņiem spēlēju izrādē “Klāras sakari”, kurā manai varonei ir 60, bet viņas puisim 24 gadi! Ar Artūru Skrastiņu spēlēju izrādē “Lodes pār Brodveju”. Tagad man ir loma Mazās zāles izrādē “Vaņa, Soņa, Maša un Spaiks”. Izklausās čehoviski, bet tā ir amerikāņu autora situāciju komēdija. Es spēlēju sievieti labākajos gados, skatītājiem ir jānotic, ka manai varonei ir 41!
Raksta iesniegumu Dievam
— Vai ir kaut kas īpašs, kāds rituāls, ko darāt, sagaidot Jauno gadu?
— Pēdējos gados man ir iepaticies pirms Austrumu Jaunā gada sākuma uzrakstīt novēlējumu jeb vēstījumu sev, Dievam, kosmosam. Tā kā šogad ir divi Kazas gada sākumi, var rakstīt divus vēstījumus. Esmu ievērojusi, ja raksta no sirds un ļoti tic, tad arī piepildās. Ņemu lielu papīra lapu un uzzīmēju lielu apli, kuru sadalu astoņās daļās. Lapas augšpusi noformēju kā iesniegumu. Rakstu: Dievam Tēvam, Dēlam, Svētajam Garam. Jūs varat to veltīt tam, kam ticat — kosmosam, eņģeļiem. Tad rakstu, no kā — savu vārdu, uzvārdu — un vidū — iesniegums. Apļa lodziņos ierakstu savas vēlēšanās, formulējot tā, ka tās jau man ir, piemēram, man ir laba veselība, stabili ienākumi, man paaugstina algu, ir labs mājoklis, maniem tuviniekiem viss ir kārtībā, Latvijā ir pārticība un drošība utt. Lapas apakšā uzrakstu datumu un parakstos. Uzrakstīto nesadedzinu, bet noglabāju un ik pa laikam pārlasu. Ja ir kaut kas piepildījies, pierakstu klāt pateicības vārdus. Tā es pirms gadiem rakstīju, ka man izdosies izdot savu kalendāru, un tā arī notika. Tomēr ir bijušas situācijas, kad piepildās tas, ko esmu vēlējusies, bet man vairs to nevajag. Esmu sirsnīgi pateikusies un lūgusi piedošanu par to. Šī vēlēšanās gan nebija ierakstīta vēstījumā — vienkārši vairākas stundas biju meditējusi un domās lūgusi, lai man rodas papildu darbs un vairojas ienākumi. Pēc dažām dienām man piezvanīja no kāda žurnāla redakcijas un piedāvāja vadīt vienu nodaļu. Pēc divu nedēļu pārdomām atteicu, jo tad man neatliktu laika teātrim, es nevarētu rakstīt citiem izdevumiem, tikties ar cilvēkiem, man nebūtu manas brīvības.
Ja es būtu Dievs, ja es būtu radījusi šo pasauli, es gribētu, lai cilvēki patiešām būtu laimīgi. Lai mēs kļūtu čaklāki, labāki, lai visa pasaule kļūtu labāka. Nevis iebiedēt vai ielikt rāmjos.
Melojam savam organismam
— Kas ir tas, par ko bieži domājat, bet ko nav viegli mainīt?
— Pārdomas manī rada vārdi: tev nebūs melot. Es jau nemeloju, jūs teiksiet! Mēs melojam attiecībā uz savu ķermeni, mēs melojam ar to, ko ēdam. Piemēram, mēs ēdam čipsus ar gaļas garšu! Mēs melojam savam organismam — gaļas tur nav! Tad, kad ēdam gaļu, mums izdalās papildskābe, lai sagremotu to. Ēdot čipsus ar gaļas garšu, izdalās skābe, kurai būtu jāsašķeļ gaļa, bet tās nav, ēdam kartupeļus ar sāli. Mēs esam atbildīgi par to, ko ēdam. Par meliem nākas samaksāt ar slimību. Kāpēc mēs pērkam konfektes ar upeņu, vaniļas, zemeņu garšu? Ne upeņu, ne zemeņu tajās nav! Ir ķīmiski ražotas pudelītes ar dažādām garšām! Es nepērku tādas konfektes, ja man ļoti gribas kārumu, es sajaucu sezama sēkliņas ar medu.
Man patīk praktiski piemēri. Lūk, man līdzi ir saulesbrilles — vienas gaišākas, otras tumšākas. Cilvēki vasarā nēsā saulesbrilles. Skatos, māmiņa ar bērnu pie ūdens, abiem saulesbrilles. Kāpēc mazam bērniņam tās vajag? Lai nedabūtu saules gaismu, iedzīvotos depresijā? Ja Dievs būtu gribējis, lai mēs vairītos no saules, Viņš būtu mūs radījis citādākus, mums ir viss, kas vajadzīgs! Vasara ir tik īsa, kāpēc vairīties no saules! Pasargāt seju no grumbiņām? Tās ir muļķības! Rudenī daudzi pukojas, ir auksti, jābrauc uz siltām zemēm! Nekur nav jābrauc, sēdi un gaidi sniegu! Saules gaismā ir pilns krāsu spektrs — visas varavīksnes krāsas. Šajās dienās modernajās gaismās nav augstākā spektra. Cilvēki nogurst, zaudē spēku, kļūst depresīvi. Tāpēc ir svarīgi vasarā dzīvot saulē! Atcerieties, tas viss ir bizness, gan attiecībā uz saulesbrillēm, gan pārtiku, medikamentiem, daudz ko citu. Pajautājiet sev, vai to vajag? Senāk cilvēki iztika ar minimumu. Mēs dzīvojam tik labos apstākļos — mums ir ūdens, siltums, tīrīšanas līdzekļi utt. Kāpēc mēs slimojam? Vaina ir kaut kur mūsu apziņā, kā mēs izturamies pret to, ko mums piedāvā. Mums saka: jālieto vitamīni! Jūs tam ticat? Es domāju, ka nav jālieto! Ir sīpols, ķiploks, maize, rutks, kālis, rācenis, skābēti kāposti, speķa šķēle.
Neturiet sevī dusmas!
— Tomēr, kā mēs varam sev palīdzēt, atbrīvoties no stresa?
— Es pavasarī Rīgā apmeklēju semināru, ko vadīja slavenais Ošo skolnieks amerikānis Vīts Mano, ko iepazinām TV raidījumā “Ekstrasensu cīņas”. Arī viņš atklāja sen zināmo — cilvēki sirgst no vientulības, mums pietrūkst maiguma un mīlestības. Mums katram dienā būtu jāsaņem vismaz 17 glāstu, bet mūs neviens nenoglāsta. Esam ieslēgušies sevī, bet arī mēs paši varam sevi noglāstīt. Vīts Mano mācīja, kā uzveikt ikdienas stresu, dabūt no sevis ārā dusmas un aizvainojumu, kā kļūt atvērtākiem. Četras stundas mēs kliedzām, smējāmies, cits citu raustījām, grūstījām, tad sirsnīgi apkampāmies.
Pats svarīgākais — neturēt sevī dusmas un citas sliktas emocijas. Dusmas vajag izdauzīt kā spilvenu, tā ka krakšķ pirkstu kauliņi. Vēl mums ir mežs, jūras krasts, pļava, zeme, ko rakt, — mēs katrs varam atrast vietu, kur atdot šīs sliktās sajūtas un garīgi atjaunoties. Mēs paši varam masēt savu ķermeni. Gan plaukstās un pēdās mums ir tādi kā slēdzīši, enerģijas punkti, ar kuriem strādājot varam sev palīdzēt. Zīmes ir visā mūsu ķermenī, bet tā ir māka lasīt savu ķermeni. Kad mums ir auksti, saberzējam plaukstas un kļūst siltāk tāpēc, ka plauksta — tas ir cilvēka attēls. Ausis saberzējot, tās kļūst siltas — auss forma atgādina embriju.
Pareizā atbilde — labs!
— Brīdī pirms gadumijas cilvēki jautā, kāds būs jaunais gads?
— Labs! Tā ir pareizā atbilde! Zaļās Koka kazas gads sāksies 2015. gada 20. janvārī plkst. 15.15 un ilgs līdz 2016. gada 8. februārim plkst. 16.40. Esmu dzirdējusi vēl vienu versiju, ka Kazas gads sāksies februārī. Tāpēc es saku: tā nav lidmašīna vai vilciens, ko nokavēt. Ja jūs presē izlasīsiet, ka tas sākas februārī, neuztraucieties, lai ir divi Kazas gada sākumi! Austrumniekiem ir piecas enerģijas: pavasaris, vasara, briedums, rudens un ziema, kas iziet cauri 12 cikliem. Kazai šajā gadā ir zaļā, pavasara radošā enerģija, pieliekam klāt koka kaza (koks sazaļo pavasarī!). Tas ir kaut kā jauna sākums. Mēģināsim dzīvot radoši! Vēl šajā gadā ir pieļaujamas kaprīzes un dažādas dīvainas izdarības, lai atrastu labākas ganības un iegūtu jaunus draugus. Veiksme būs radošo cilvēku pusē, īpaši veiksies komēdiju žanrā strādājošiem. Finanšu sfērā jābūt piesardzīgiem, tālredzīgiem un uzmanīgiem, jo jebkurā brīdī var sagaidīt kādu nevēlamu pārsteigumu vai traucējumu. Tomēr beigu beigās cilvēki jutīsies apmierināti, tikuši visam pāri, stabilitāte un līdzsvars nemanāmi atgriezīsies pat tad, ja pietrūks saprātīguma vai zināšanu.
— Ko jūs novēlētu, stāvot uz gadumijas sliekšņa?
— Novēlu būt jauniem! Manā kalendārā atradīsiet Žana Žaka Ruso atziņu: “Jaunība ir cilvēka prāta stāvoklis. Ļaudis noveco tādēļ, ka atsakās no saviem ideāliem.” Nodzīvotie gadi pārklāj seju ar grumbiņām, bet atteikšanās no entuziasma pārklāj ar grumbiņām dvēseli. Cilvēks ir tik vecs, cik viņā ir baiļu, šaubu un izmisuma. Lai saglabātu jaunību, ir jābūt nevīstošai ticībai un jauneklīgai pārliecībai par sevi, ir jābūt dzirkstošai ticībai! ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Dzīvosim radoši!

Kategorijas